Baltu vienības dienas uguns tiek iedegta par varonīgajām baltu ciltīm, kuras vienoti devās cīņā pret krustnešu karaspēku. Sirmā senatnē pilskalnos iedegti ugunskuri ir aicinājuši mūsu senčus vienoties cīņai un aizsargāt savu zemi, savu dzīvību un savdabību. Vienotība ir palīdzējusi Baltijas jūras krastā mītošajām tautām izdzīvot un pastāvēt gadu tūkstošiem.

Mūsdienās vienlaikus iedegta uguns iegūst jaunu nozīmi. Kaut gan valstis citu no citas šķir robežas visā pasaulē izklīdušos baltu pēctečus vieno no senčiem mantotais pasaules uzskats, joprojām dzīvās tradīcijas un paražas.

Uguns iedegšana Kaktiņu mājās izvēlēta, pateicoties mūsu novadnieces Rutas Andersones dzīves ieguldījumam mūsu tautas kultūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. Ruta Andersone bija sabiedrības dvēsele, vairāku dzimtas un novadpētniecības grāmatu autore, muzeju kūrētāja, vēstures uzturētāja. Pateicībā par ieguldīto, folkloras kopa veltīja Rutai dziesmas un košumkrūmu mūžīgai ziedēšanai.

22. septembris ir arī astronomiskā rudens iestāšanās brīdis, kad saule sāk zaudēts savu spēku, diena un nakts kļūst vienādi garas, bet pēc kāda laika tumsa sāk uzvarēt gaismu un dienas gaišums sarūk līdz Ziemas saulstāvjiem, un tad atkal sākas gaismas uzvaras gājiens. Rudenājos pateicamies par šī gada doto ražu un gatavojam sēklu jau jaunajai sezonai. Sēklas, kas nonāk zemē sevi sāk gatavot nākamā gada dīkstam. Arī cilvēkā notiek enerģijas pārkārtošanās no fiziskās un garīgo. Zemes darbi apdarīti un laiks vairāk lasīt, vairāk izzināt un darboties ar rokdarbiem, bet domās jau sēt jaunus dārzus.

Paldies “Kaktiņu” mājas saimniekiem par viesmīlīgo uzņemšanu un iespēju būt tik tuvu Rutai. Paldies tiem, kuri atnāca un dalījās savos stāstos par Rutu kā kaimiņieni, kā skolotāju, kā sabiedrības dvēseli.

Informāciju sagatavoja Sarmīte Pugača, Tomes Tautas nama vadītāja