Cilvēku, kurš mīlēja savu zemi un mīlēja mūziku. Lielvārdes kultūras cilvēki Janu iepazina kā radošu, atvērtu, vienmēr atsaucīgu un pretimnākošu cilvēku. Pavisam nesen Jana kļuva par Lielvārdes novada Kultūras centra darbinieci, uzņemoties pianistes pienākumus jauniešu deju kolektīvā “Pūpolītis”. Lai spēcina Janas atstātais mantojums – īpašais starojums, radošums, cilvēkmīlestība un dzīvesprieks, kas turpinās dzīvot atmiņās un sirdīs. Lielvārdes novada Kultūras centra un Lielvārdes novada pašvaldības vārdā izsakām līdzjūtību Janas piederīgajiem.
“Pirms viņu iepazinām kā kolēģi, sadarbība bija izveidojusies ar Lielvārdes garnizona ansambli “Miera vēji”, kuru Jana vadīja. Kopā ar ansambli, Jana sveica Andreja Pumpura muzeja “Lāčplēša mantiniekus”, pēc militāro stafešu veikšanas, uzstājās labdarības koncertā, lai atbalstītu Elvja atlabšanu, devās ciemos uz Lielvārdes skolām un bērnudārzu patriotu mēnesī. Lāčplēša dienas lāpu gājiens vairs nebija iedomājams bez Janas un garnizona ansambļa dalības – šīs uzstāšanās reizes bija lielvārdiešu īpaši gaidītas,” sirsnīgās atmiņās dalās Lielvārdes novada Kultūras centra darbinieces.
“Janas muzicēšana pie klavierēm deju nodarbību treniņstundu grūtumu padarīja vieglāku, atrodot katrai dejas kombinācijai īpašu skaņdarbu. Ar Janu kopā strādāt bija īsta bauda, viņa zināja polkas spriganuma un trīssoļa līganuma raksturīgo muzicēšanas manieri, priecēja viņas īstums, profesionalitāte un patiesa vēlme izdarīt savu darbu visaugstākajā kvalitātē. Mūzikas taustiņi vairs neskan, bet Tu esi un mūžam būsi mūsu Jana,” saka Iluta Mistre.
“Jana centās nojaukt robežu starp karavīru un sabiedrību, gandrīz katrā koncertā uzsverot, ka karavīrs jau necīnās pret tiem, kas priekšā, bet gan par tiem, kas viņam aiz muguras. Ir skumji atvadīties no cilvēka pašā dzīves plaukumā, taču liktenis nešķiro, tādēļ ieslēgsim viņu savās sirdīs un atcerēsimies vienmēr smaidošu, optimistisku, radošām idejām bagātu. Lai Tev viegli un gaiši!” novēl Inese Tālmane.
Nežņaudziet mani ar melnu lentu,
Vien bildei noņemiet krāsu,
Jūs taču visi mani reiz saucāt
Par kolēģi, draudzeni, māsu…
Savaldiet elsas un neraudiet skaļi,
Vien galvu nolieciet klusi,
Un lūpas viegli, bez skaņas, lai nočukst
“Dusi, mīļā, nu dusi”…