Abiem zīmīgs ir 1925. gads – laikrakstā „Latvijas Kareivis” tiek publicēts pirmais A. Čaka dzejolis latviešu valodā „Sapņi”, savukārt laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” nodrukāts P. Vīlipa dzejolis, kas veltīts kādai igauņu dejotājai.

A. Čakam ir sava loma literātu grupas „Trauksme” izveidē, jo jaunos dzejniekus iedvesmojuši viņa stāsti par 20. gs. 20. gadu literāro dzīvi Krievijā. Šī grupa kreiso ideju ietekmē ar saviem sabiedriskajiem, estētiskajiem uzskatiem bija viena no aktīvākajām dzejas procesa veidotājām 20. gs. 20.–30. gadu mijā. Grupas pārstāvji, tai skaitā A. Čaks un P. Vīlips dzeju uzskatīja par sabiedrisku ideju nesēju, un šis bija nozīmīgs laiks, kad latviešu literatūrā izveidojās modernāks dzejas stils.

Pēdējais grupas „Trauksme” pasākums notika 1930. gada 4. maijā Spāres muižā, kur atradās Spāres bērnu internātskola. Pēc skolas pārziņu Alvīnes un Kārļa Skalbergu
aicinājuma A. Čakam, kurš no 1925. līdz 1927. gadam bija kaimiņos esošā Drabešu bērnunama pārzinis, viņš ieradās Spārē kopā ar grupas literātiem, lai realizētu ideju
izveidot Rakstnieku parku. Katrs dalībnieks iestādīja vienu koku: septiņus ozolus un piecas liepas. Parka shēmu uzzīmēja uz papīra lapas ar stādītāju vārdiem: A. Čaka
stādīts ozols ierakstīts ar nr.2, bet Pāvila Vīlipa – nr.11. Tika sacerēta arī himna kā veltījums Rakstnieku parkam augt un attīstīties. Tradīcija turpinās joprojām, un parkā
aug arī mūsdienu rakstnieku stādīti koki.

A. Čaka un P. Vīlipa ceļi krustojās arī Jaunogrē, kur 1939. gadā Dailes teātra prīma Elvīra Bramberga, Pāvila Vīlipa sieva, iegādājās romantisko arhitekta Vladimira
Šervinska projektēto namu Zilokalnu prospektā 5. Tas kļuva par poētisku oāzi un radošo patvērumu ne tikai viņiem, bet arī draugiem – teātra ļaudīm un rakstniekiem,
kas baudīja iekopto dārzu, pavadīja laiku pastaigās un ūdens peldēs Ogres upē. Viens no viesiem bija arī Aleksandrs Čaks.

Kad 1940. gadā tika parakstīta Rakstnieku deklarācija un izveidota Rakstnieku savienība, tajā tika uzņemti pirmie biedri, to skaitā Pāvils Vīlips. 1941. gadā Rakstnieku savienībā iestājās arī A. Čaks. Abus saistīja arī interese par cittautu darbu tulkojumiem latviešu valodā, un tulkotās grāmatas ar veltījumiem viņi dāvināja viens otram svētku reizēs.
Draudzība mūža garumā – tā varētu nosaukt abu dzejnieku attiecības, kas liktas par pamatu dzejnieku izstādei, kas veidota sadarbībā ar Aleksandra Čaka memoriālo
dzīvokli – muzeju.

Izstāde apskatāma līdz 29. augustam.