Apziņā, pašapziņā, nevis noslēgtībā vai striktā nošķirtībā – ar piebildi, ka pašapziņai ne druskas nav pielipusi nelāgā kaite, ko sauc par iedomību, pārgudrību vai, nedod die’s, augstprātību. Sarunai atsaucīgi piekrita īstena meņģeliete – Sarmīte Poikāne. Rakstniece, dzejniece, jauno dzejas, prozas censoņu skolotāja, kurai ir arī sava Literārā meistarklase. Tālab varbūt iederīgi sākt ar atbilstošu četrrindi no pašas Sarmītes dzejas mantojuma:

Ak, gadi, sieniet mezglus, metiet cilpas!
Un skaitiet ciparus, ja jums tā tīk.
Ar jaunību es nededzinu tiltus –
Kas kautrs bija vakar, piedienīgs būs rīt!

– Pirms tuvākas iepazīšanās teici, ka esam uz viena viļņa, tālab saruna ritēs raiti. Kā tu to domāji?

– Salīdzināšu tevi ar sevi. Vai varbūt sevi ar tevi. Teicām, ka esam uz viena viļņa, un tā ir taisnība. Tikai tu nebaidies balansēt uz viļņa muguras, bet es tur uzrāpjos retāk. Biežāk palieku kādu gabaliņu lejāk un ļauju tam trakojošajam ūdenim pārskaloties pāri. Tad lienu ārā un brīdi vēroju, kas notiek. Ja atmetam liriku, tad teikšu, ka, jā, savs viedoklis man ir, bet ne visās sfērās savam viedoklim uzticos, bet ir lauciņi, kuros jūtos samērā droši. Piemēram, izglītība, patriotisms, tēvzemes jēdziens, literatūra, valoda, tolerances izpratne un vēl šis tas.

– Interesanti stāstīji par savu nākšanu pasaulē…

– Esmu dzimusi ziemā: svelošs sals, aizputināts ceļš no «Kalniešiem» līdz pat Meņģeles centram. Droši vien tāds pats sniegs bija arī uz lielajiem ceļiem. Tuvākā slimnīca Ērgļos, bet neviens nevar mammu turp aizgādāt, un man ir lemts neparastais piedzīvojums – piedzimt mājās. Kaut kā (ar ragavām vai brišus, to nezinu) atgādā vietējo feldšeri, un desmitos no rīta es iekrītu saulainajā, sarmas pilnajā dienā. Esmu ieradusies pasaulē spelgonī, bet siltā mājiņā, un mana māsa vēlāk šad un tad mēdz jokot: "Nu ja, mēs ar bračku piedzimām slimnīcā, kā cilvēkiem pieklājas, bet tu? Tev jau atkal vajadzēja savādāk nekā citiem! Tāpēc jau esi savādāka."

– Smalki jūti valodu un saproti, ka savāds nav dīvains, arī citādāks ne, tu esi savādāka…

– Kas manī īpaši savādāks, nezinu. Ja nu vienīgi rakstīšana. Gan brālis, gan māsa lasa grāmatas, bet no mums trijiem rakstu tikai es viena. Te es drusku iesmejos, jo mums tomēr ir daudz līdzību. Gan jau arī viņi to manījuši.

– Mēdz teikt, ka daži pamati, kas nav ielikti bērnībā, dzīvē vai nu nav sasniedzami, vai grūti apgūstami.

– Bez sausiem faktiem mazliet lirikas. Bērnību raksturoju ar vārdu – skaista. Ne bagāta, ne grezni tērpta, ne laiska, bet bērnišķīga prieka pilna un burvīga. Viss bija skaists – gan apnicīgā sēdēšana pie milzu biešu lauka uz vecās jakas gaidot, kamēr mamma beigs ravēt, gan bāriens par izrautajām bietēm, kad sadomāju mammai palīdzēt, gan lūgšanās tēva māsai, lai aiziet ar mani uz upi, jo bez lielajiem nevar… Viss bija jauks. 1962. gadā sāku iet Meņģeles astoņgadīgajā skolā. Šķita, esmu nokļuvusi brīnumzemē! Goda vārds! Man viss tapa tik interesants un aizraujošs, ka elpu rāva ciet. Skolotāji manās acīs bija burvji, viedie, kas visu zina. Uz skolu gāju ar prieku. Katra diena bija piepildīta ar kaut ko jaunu, pacilājošu, un aizgūtnēm to stāstīju mājās. Bez jūsmīgas poētikas nācās samierināties ar sausiem faktiem, neizbēgamu prozu.

– Sausiem faktiem?

– Man ne visai veicās matemātikā. Protams, uz četrinieka turējos, bet tas priekšmets man bija vienaldzīgs. Tāpat kā fizika, ķīmija, algebra, ģeometrija. Mācījos, lai būtu labas atzīmes, bet šo zinību saturs neaizrāva. Toties viss, kas saistīts ar valodām, literatūru, bija kā svaiga ūdens malks izslāpušai dvēselei. Skolas uzdevumus veicu ar prieku, darīju arī daudz neprasīta, jo man tas patika. Izrakstīju citātus no grāmatām, veidoju stāstiņus un ludziņas. Vecākajās klasēs azartiski rakstīju recenzijas par izlasītajiem romāniem, dzejoļu krājumiem un stāstiem. Aizraujoši!

– Parasti līdzīgas sapņainas būtnes tiecas pēc sapņu piepildījuma.

– Nu, protams. Tālab par nākamo pakāpienu uz studijām bija vidusskola Taurupē. Savādi (atkal savādi!), bet tas laiks man atmiņā palicis kaut kā pelēcīgāks nekā Meņģeles gadi. Savādi tālab, ka tā taču trauksmainā agrīnā jaunība! Pēc vidusskolas absolvēšanas stājos LU žurnālistos. Konkurss bija tik liels, ka vai traks! Astoņi cilvēki uz vietu! Iestājeksāmenos dabūju trijnieku vēsturē un – ak vai! Kad pie ziņojuma dēļa parādījās saraksts ar augstskolā uzņemtajiem, sevi atradu kā pirmo zem asinis stindzinošās strīpas: biju pirmā, kam pietrūka vien sērkociņa galviņas tiesas, lai tiktu savā sapņu Alma mater. Virs mana uzvārda un liktenīgās svītras lasīju: Indira Ozola. Tā pati Indira Ozola, kas vēlāk strādāja radio raidījumā "Dzirkstele".

– Un tālāk?

– Mani labie nodomi startēt nākamajā gadā izplēnēja dzīves ceļu putekļos uz krietniem gadiem. Paspēju pastrādāt Politehniskā institūta (tagad TU) Zinātniskajā bibliotēkā, kinoteātra kasē, veikalā un vēl šur tur, kur mana dvēsele garlaikojās tukšumā. LVU iestājos tikai tad, kad man jau bija trīs bērni. Filoloģijas fakultātē.

– O! Tajā pašā, kur mācījos arī es!

– Neklātienē. Mācījos ilgi un grūti. Ģimene tomēr man bija tik svarīga, ka dažkārt obligāti izlasāmās un konspektējamās literatūras vietā šuvu bērniem uz skolas karnevālu kostīmus, cerībā, ka gan jau paspēšu arī to sesijas darbu izdarīt. Dažreiz paspēju, dažreiz – ne.

– Bet kaut kā uz priekšu tiki!

– Pienāca lielo pārmaiņu gadi, bet es vēl studijas nebiju beigusi. Visapkārt ņudzēja pārmaiņas. Kolhozs izjuka, skolā, kur jau daudzus gadus strādāju, bieži ieradās kontrolētāji un par to, par ko agrāk mūs slavēja, tagad ņēmās strostēt. Vairs nevarēja saprast, kas īsti skolotājiem jādara, kas nav jādara…

– Stāstā viena intriga pēc otras…

– Aizgāju no skolas un palīdzēju vīram veidot iecerēto firmu. Par studijām labu laiku nedomāju, bet tad kādu dienu ienāca prātā, ka palicis pēdējais kurss. Iepūtu vaigos un tai astei pārkāpu. Tikai tad jau vairs ar skolu man nebija sakara.

– Skumīgi…

– Ne pārāk. Mūsu firmu ķēra krīze. Smagi un iznīcinoši. Aizbraucu strādāt uz Īriju. Dēls palīdzēja. Sāku pieticīgi, bet dvēsele pārstāja nīkt, atveseļojās, sāka plaukt jaunas lapiņas un sirdi urdīja doties tālāk. Atradu latviešu nedēļas nogales skolu, kur mani pieņēma darbā. Āķis bija lūpā, un pavērās iespēja darboties ar bērniem arī ikdienā. Atkal savu skolotājas sūtību, būtību spēju likt lietā – 5 dienas ar īru bērniem, bet sestdienās – ar latviešiem. Īrijā nodzīvoju 17 gadu! Nevienu brīdi nedomāju tur palikt. Pirms diviem gadiem atgriezos mājās – Meņģelē.

– Un tagad?

– Tagad es dziedu sieviešu ansamblī, esmu pagasta grupā, kas nodarbināti ar centieniem iegūt Viedā ciema statusu. Vienmēr kaut kādi pienākumi pagasta pasākumu rīkošanā, nu atkal rosos. Laikam dažiem tas no likteņa tā nolikts.

– Kas vēl bijis – tā nolikts?

– Ak tā, vēl tāds sīkums. Esmu uzrakstījusi 6 autorgrāmatas: 5 romānus un vienu dokumentālu grāmatu par savu pagastu. Tās nosaukums ir «Mežu vidū, Ogres līčos». Tad vēl esmu ielikusi savus darbus divos kopkrājumos. Tātad manā kontā ir 8 grāmatas. Ko vēl pateikt? Es nesūdzos par dzīvi, jo lielā mērā savu dzīvi veido pats cilvēks. Cenšos nevainot savās nebūšanās apstākļus, bet meklēt kļūdas savā rīcībā. Man daudzreiz ir bijis slikti, bet uzskatu, ka nevienam tas nav jāzina, jāredz, jo nelaimes padēklis patiesībā nevienam nav vajadzīgs. Ar labo noskaņojumu un jaukiem notikumiem savā dzīvē labprāt dalos ar citiem. Nepazīstu melno skaudību. No sirds un patiesi priecājos, ja kādam kaut kur paveicies, kāds kaut ko sasniedzis.

– Kas apbēdina…

– Apbēdina skaudība, uz laiku pat satriec un atņem darbspējas. Esmu jūtīga pret rupjībām. Tiklīdz padzirdu rupjus vārdus no cilvēka, kurš man līdz tam varbūt bijis patīkams, uzreiz mainu viedokli un cenšos nekontaktēties. Nav svarīgi, vai šie vārdi vērsti pret mani vai nejauši pasprukuši.

– Arī mani šis tas uzjautrina līdz izbrīnam…

– Brīnos, cik daudzi cilvēki iedomājas, ka viņi spēj rakstīt dzeju! Uzskatu, ka par laureātiem dažādu mākslu izpausmēs tiek izvirzīti sabiedrību degradējoši darbi. Pūlos saprast, kāpēc. Prasībām pret likumu ievērošanu trūkst konsekvences. Ejot pa Vecrīgu, brīžiem šķiet, ka eju pa Dublinas Henry Street – visi uzraksti angliski. Ja būtu krieviski, ohh, kā trakotu!

– Droši vien tas nav viss…

– Esmu pret kompetenču izglītību. Haosā un nesistēmiskā sistēmā iemācīt nevar neko! Mani apbēdina tas, ka mūsu valsts brīžam ir ļoti policejiska, bet pret īstiem neliešiem (kā nupat Jēkabpilī) nesaprotami iecietīga un bezatbildīga. Kļūstu diezgan nervozi impulsīva, kad dzirdu, kā tiek noniecināta mana paaudze, apgalvojot, ka mēs skolās esam mācīti pilnīgi šķērsām, kā iespaidā neizglītoti, nekādi utt. Pretojos pēdējā laikā un arī agrāk postulētajam "atklājumam", ka pensionāri esot vainīgi pie visas tās jezgas, kas tagad ir valstī, jo pirms 30 gadiem ievēlējuši bijušos čekistus un komunistus par vadoņiem.

– Kāpēc tā notiek?

– Nereti liekas, ka jaunie vēsturnieki daudz ko no pašu nepiedzīvotā nesaprot, nezina, maldās priekšstatos un muld pa malām saklausīto. Nebijām ne padumji latvisko vērtību noliedzēji, ne akli komunisma pielūdzēji. Pēc tādas pieejas tiek netaisni tiesāti daudzi un vēl vairāk palicis tiesājamo. Būtu tik iegansts, vainīgo piemeklēt nav grūti. Dzīvojam ar balsi un atbalsi, kurā ne tikai Andreju Upīti, Sudrabu Edžu, Annu Saksi, bet arī Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Imantu Kalniņu un citus var mērīt ar laikmetu realitāti un šķitumu. Vai to vajag, un ko tas dos?

– Patiešām tevī daudz kā tāda, kas kādam var šķist, ka esi savādniece. Bet drīzāk tā ir īstenība, vienkāršība, kas nāk no personības vispusības.

– Patīkami, ka to saskati. Varbūt šis tas no teiktā tā arī ir. Mani iedvesmo skaista mūzika. Nekad nebeigšu priecāties un brīnīties par Dabas varenumu un skaistumu, par Dabas gudrību. Es savu Dievu saucu par Dabu vai Visumu. Mani aizrauj kādas konkrētas vietas senatnes izzināšana. Es nevērtēju cilvēkus pēc tautības, izskata, apģērba… Mani satriec pašreizējā sašķeltība starp cilvēkiem. Bet es nekad nezaudēju cerību, jo esmu optimiste. Runāju, lasu un rakstu latviski, krieviski, angliski, vāciski. Labi saprotu ukraiņu un baltkrievu valodu. Protu runāt latgaliski, lai gan esmu vidzemniece.

– Tēlojumā "Zaudētā pasaka jeb Ko es negribēju zināt» raksti, ka «pieaugušie man nemitīgi traucēja domāt manas skaistās domas".

– Man bija tik saasināta attieksme pret visu, kas notika visapkārt, ka ikviens redzēts, dzirdēts, piedzīvots notikums manu pasauli atvēra vaļā kā vēdekli. Kā silta vēja dzīti mākonīši tur iztēlē peldēja dažādi skati, tēli, sižeti… Pirmais, kas šobrīd nāk prātā, ir jūtas, pārdzīvojumi pēc Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!" noskatīšanās. Ar šo lugu uz Meņģeli bija atbraucis viens no Latvijas profesionālajiem teātriem. Pēc izrādes ar vecomammu gājām mājās, bet es nerunāju ne vārda, jo klusībā kalu plānu – jau nākamajā dienā sasaukt skolēnus pēc stundām kādā klusā vietā, sadalīt lomas, pa kluso iestudēt "Pūt, vējiņi!" un pārsteigt ar izrādi (!!!). Ārprāts, vai ne? Spried pats – vai pieaugušajiem ko tādu drīkst stāstīt?

– Talantam piemīt tā dzīves sūrā garoza, kas nemitīgi attīstāma. Jau labu laiciņu tev sava "Literārā meistarklase".

– Interesējoties par Meņģeles vēsturi, atklāju, ka arhīvos ir ļoti daudz sešdesmito, septiņdesmito gadu Meņģeles skolēnu vārdu. Tie ir bērni, kas piedalījušies daudzos daiļlasīšanas, sacerējumu un zīmēšanas konkursos, ieņēmuši augstas vietas gan republikas, gan zonu, gan rajona un arī skolas mērogā. Zinu, ka Meņģeles skolā arī tagad mācās ļoti talantīgi bērni, piedalās konkursos, uzvar. Jau senāk skolās bija hronikas, almanahi, literārie žurnāli, kur šie darbi apkopoti, klāt pievienotas autoru fotogrāfijas, viss saglabāts un tādējādi vēl šodien atrodams.

– Radās neatvairāma vēlme to turpināt?

– Iedomājos, ka vajadzētu arī tagad talantīgo Meņģeles bērnu vārdus darīt visiem zināmus un, protams, atstāt šo ziņu arī nākamajām paaudzēm. Kāpēc gan neizveidot Literāro meistarklasi bērniem, kam ir rakstnieka talanta iedīgļi? Jā, varbūt vārds «meistarklase» skan ambiciozi, bet kurš gan māceklis nevēlas tapt par meistaru? Lai dziļāk ielūkotos dzejas, prozas un drāmas rakstīšanas dzīlēs, apgūtu metodes, tos piesitienus, knifus, no kuriem izaug kaut kas vērtīgs.

– Ar kādu paredzamo ieguvumu?

– Iegūtu vērā ņemamu kursantu rakstītu dzejoļu, stāstu, skeču klāstu. Labākos apkopotu grāmatā, kas paliktu Meņģeles vēsturē. Savu ideju izklāstīju pagasta vadītājai, mūsu latviešu valodas skolotājai un saņēmu pārliecinošu atbalstu. Tālāk sekoja detaļu izstrādāšana, projekta rakstīšana un iesniegšana. Tas tika akceptēts, līdzekļi piešķirti. Kopš 24. februāra reizi nedēļā 14 dalībnieki divas stundas vingrinās literāro darbu rakstīšanas mākslā.

– Kāda atsaucība, un vai ir paredzamas nākotnes aprises?

– Pieteicās arī pieaugušie, ir uzkrāts diezgan bagātīgs dzejoļu un stāstu kopums, ar ko septembrī lasītāji varēs iepazīties grāmatā ar nosaukumu "Meņģele, Stiebriņi, trīs dimensijas". Trīs dimensijas tāpēc, ka grāmatu ilustrēs mūsu pagasta zīmēšanas pulciņa dalībnieki, bet daļu iedvesmas dzejoļiem un stāstiem kursanti gūs mājā "Stiebriņi", kur ir neliela podnieku darbnīca. Tātad vairākas Meņģeles mākslas nozares: rakstniecība, dzeja, vizuālā un lietišķā māksla (keramika). Ar izdevēju viss norunāts, saskaņots.

– Kad Jānim Rokpelnim jautāja par viņa darba tempu, apjomu, cik dzejoļu var uzrakstīt, piemēram, dienā, dzejnieks atbildēja zibenīgi: dienā divdesmit piecus, gadā piecus!

– Ļoti ceru, ka šo ironiju saprotam un uztveram nopietni. Jā, var jau dzeju cept kā pankūkas, tikai nevajag uzreiz laist tautās. Katram radošam darbam savs nostāvēšanās, kritisku korekciju un nežēlīgā iekšējā cenzora darbības laiks. Kad tie panti nostāvas, pēc laika vēlreiz lasīti, pārlasīti, laboti, top redzamas visas bedres, grāvji, jā, arī muļķības, ka dažkārt dzejniekam tāds gara darbs der tikai papīrgrozam. Tas māca, norūda un uztrenē ceļu līdz teksta gatavībai, bet jāstrādā smagi. Jo smagāks darbs, jo vieglāks, saprotamāks, atraisītāks dzejolis, stāsts, eseja. Imants Ziedonis saka, ka skolotājs var iemācīt noturēt domu, cauri vīt dominanci, bet pārējais paša autora pūļu ziņā…

– Lai rakstītu labi, rakstnieka reizrēķins ir valoda, turklāt laba, savdabīga, trāpīga un gramatiski korekta. Reiz kāda "kompetenču" censone atklāja: ka "bērnam jālasa tekstu pēc tekstu (tā viņas kļūda, ne manējā), kamēr zinās, kur jāliek komats!".

– Hmm… Teikšu atklāti, ka es īsti nespēju uztvert teiktā jēgu. Varbūt tur vēl kāds konteksts? Ja nē, tad nekādi nevaru iedomāties, kā iespējams no "tekstu pēc tekstu" lasīšanas uzzināt pieturzīmju lietošanas likumus? Vairāk nezinu, ko komentēt. Varu tikai piebilst, ka ir profesijas (skolotājs, žurnālists, politologs, rakstnieks, tulks…), kurās vienīgais darba instruments ir laba valoda. Nu kā tu, piemēram, uzvirposi podu bez labiem un pareizi izmīcītiem māliem, turklāt, ja pati virpošana tev sveša?

– Reiz ieminējies, ka gribētu pastāstīt par kādu Meņģeles cilvēku, kas dzīvo, strādā, rada it kā neredzami, nemanot, bet aiz sevis atstāj paliekošas vērtības.

– Jā, tādi cilvēki ir visur. Klusi, neuzkrītoši, bet izcili veic savu darbu. Garu stāstu nestāstīšu, jo varbūt par to kādreiz OVV uzrakstīs atsevišķi. Nereti aizvainojoši no augstu valsts amatpersonu mutēm dzirdēt, ka lauku bērni ir nolemtie, nekvalitatīvas skolas sakropļoti (tā gvelza Šadurskis). Lielo, mazo burtu lietojums pirmklasniekam nav sveša lieta, bagāts vārdu krājums, prasme veidot teikumus, prasme secīgi izteikt domu… Kur viņi to apguvuši?

– Nu, kur?

– Meņģeles skolā pie Ingrīdas Ķezberes. Ingrīda ir sagatavojusi bērnus skatuves runas konkursiem tik labi, ka tie mājās atgriežas ar pirmajām vietām! Viņas skolēni piedalās Latviešu valodas aģentūras rīkotajos radošo darbu konkursos, izcīnot godalgotas vietas. Ingrīda vismaz 30 gadu strādā mūsu skolā ar sirdi un dvēseli, sasniedzot labus rezultātus, bet, ja kāds atļaujas teikt, ka laukos mācās nolemtie, tas ir nekautrīgs stulbums. Tematu par skolotājiem vajadzētu apspriest plašāk. Varbūt ne vien algu dēļ, bet pedagoga talanta sakarā!

– Piekrītu tev, ka esam līdz nejēdzībai sašķelti, paštaisni, allaž par kaut ko lūpu uzmetuši un pat naidīgi cits pret citu. Kas varētu vienot?

– Vieno bēdas, diemžēl arī karš. Negribu, lai tas būtu galvenais vienojošais spēks. Piemēram, pagastā (sētā, ielā u. c.) iedzīvotāji norunā sapost, piekrāsot, pārkrāsot! Atnāk, kuri var, grib, un izdara. Noslēgumā ugunskurs ar desiņām, akordeonu, dziesmām… Cilvēkiem jāiemācās sarunāties un būt kopā!

– Kādu tu vēlies redzēt savu Meņģeli, Ogres novadu, Latvijas laukus?

– Katrā pagastā vēlos redzēt skolu, Tautas namu, pastu, pakomātu, labu internetu, labu veikalu, bankomātu, labu satiksmi ar pilsētām, asfaltētus ceļus un zemniekus, kas pārdod savu ražoto pienu, gaļu, dārzeņus. Tas pats attiecas uz visu novadu!
Savu Meņģeli vēlos skatīt ar rītos steidzīgiem skolas bērniem, kuri pēcpusdienā bariņos dodas mājup! Vēlos skatītājiem pilnu zāli skaistajā Tautas namā, darbā noslogotas kokzāģētavas, zemnieku kooperatīva piena, gaļas cehus, kura produkcija būtu nopērkama tepat pie mājām, dārzniecību, kur audzē ziedus, dārzeņus. Utopija? Nē, dzīves pagriezieni dažkārt pārsteidz negaidīti un veiksmīgi. Mūsu pagastā ir vairāk saulainu dienu nekā apmākušos. Tā ir laba zīme!