Daudzi lielvārdieši labi atceras šo jauko cilvēku. Viņas sarežģītais dzīvesstāsts savulaik tika izklāstīts "Lielvārdes Ziņās", bet ir izaugusi jauna paaudze, kurai šis vārds ir svešs, un stāstījums par skolotājas dzīvi vienlaikus būs mūsu cieņas apliecinājums un arī ieskats mūsu tautas sarežģītās vēstures lappusēs.
Lilija Klimentjeva dzimusi Baltkrievijā Vitebskas apgabala Hrapovičas rajonā. Viņas vecāki ir latvieši, kaut dzimtas uzvārds skan slāviski. Ķimentiņu ģimenes galva Augusts bija Krievijas latvietis, kurš piecus gadus dienēja par jūrnieku cara armijā. Dokumentos viņa uzvārds krievu valodā tika ierakstīts dažādi, viena no versijām bija "Kimentjev", un tad kādam rakstvedim likās, ka uzvārdā izlaists burts "l". Tā Ķimentiņš kļuva par Klimentjevu, un skolotāja, godinot sava tēva piemiņu, nekad to nav vēlējusies nomainīt. Skolotājas māte Marija bija no Tukuma, svešumā viņa nokļuva 1. pasaules kara bēgļu gaitās.
Skolas un jaunības gadi Lilijai bijuši saistīti ar Krieviju. 1937. gadā pēc skolas beigšanas Smoļenskā viņa iestājās Ļeņingradas Latviešu pedagoģiskajā skolā. Pēc pusgada mācību iestādi likvidēja, citu pēc cita apcietināja pasniedzējus.
Kā teica pati Lilija, Krievijas latviešiem Baigais gads sākās jau 1937. gadā. Tāpēc viņa atkal atgriezās Smoļenskā. 1941. gadā Smoļenskas pedagoģiskā skola gatavojās izlaidumam, taču tas nenotika, jo bija sācies 2. pasaules karš. Pilsēta tika bombardēta, ielās tvarstīja jauniešus, lai vestu uz Vāciju.
Aizturēja arī Liliju (pārtrūka sakari ar vecākiem un māsu). Lai nenokļūtu darba nometnē Vācijā, aizturētie jaunieši bēga un nokļuva... pie partizāniem. Bija jādzīvo Minskas meža vidū. Apkārt purvi. Kokos – pakārtas sievietes un bērni. Plosījās tīfs un bads.
Šajā laikā Lilija bija sakarniece, medicīnas māsa un pavāre (bet pārtikas un sāls nebija nemaz!). Nekādās kaujas operācijās netika piedalījusies. Teritorija no vāciešiem tika atbrīvota 1944. gada jūnijā.
To visu atceroties, Lilijai sāpēja sirds. Grūtā jaunība, pieredzētās šausmas, mātes ciešanas. Viņa nepiedalījās tēva bērēs, bet zināja, ka tēvam pat nebija zārka. Viņš tika guldīts svešā zemē, ietīts latviskā segā. 1947. gadā Lilija kopā ar māti atbrauca uz Lielvārdi un sāka strādāt par skolotāju t.s. Sarkanajā skolā.
Viņas pirmie skolēni Lielvārdē bija rakstnieks Jāzeps Osmanis, zinātnieki Teodors Dumpis, Kārlis Ārons; Laima Ziepīte – vēlākajos gados iecienīta matemātikas skolotāja un kolēģe Lielvārdes vidusskolā. 1976. gadā skolotāja Klimentjeva aizgāja pensijā, bet, aizvietojot vairākus kolēģus, vēl nostrādāja līdz 80. gadu vidum.
Sirsnīga draudzība Liliju saistīja ar māsu Valiju, kura dzīvoja Čeļabinskā. Pēc māsas nāves Lilija vēl ilgi gaidīja vēstuli no māsas dēliem.
Liktenis Lilijai bija lēmis satikt Danielu, bijušo leģionāru, un abu dzīvē daudz pārdzīvotais satuvināja šos cilvēkus, kuri kādu laiku bija atradušies dažādās "ierakuma pusēs", bet viņus vienoja patiesa un vienkārša mīlestība pret Latviju.
Lilijai bija iemīļots teiciens: "Veci cilvēki nevienu neinteresē. Vecs ir vecs. Punkts".
Pārkāpjot savu principu, ka "vecs ir vecs", Lilija 2010. gadā atnāca uz savas skolas 65 gadu jubilejas pasākumu, kur viņai tika pasniegta skolas "Goda Zīme" – sudraba piespraude par ieguldījumu jaunās paaudzes skološanā. Viņa bija gandarīta par šajā dienā satiktajiem bijušajiem kolēģiem un skolēniem gan skolā, gan kultūras namā.
Sava mūža pēdējos 5 gadus Lilija dzīvoja Rīgā, vīra Daniela māsas Annas aprūpēta. Pašus pēdējos mēnešus Lilija pavadīja slimnīcā, jo bija nepieciešams, lai ik brīdi blakus būtu mediķi. Prieks bija 94-gadīgās skolotājas sejā, kad viņai uz slimnīcu tika aiznesta apsveikuma kartīte Ziemassvētkos un no tās tika nolasīti viņas bijušo kolēģu vārdi un uzvārdi.
Lilija skaistā rokrakstā mēdza izrakstīt tekstus, kuri viņai patika. Vienu no tiem viņa man uzdāvināja:
"Kad došos beidzamā gaitā,
Es lūgšu vispēdējo – lai upes, pļavas un meži man līdzi nāk vedējos."
Ar šīm rindām no skolotājas atvadījās Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas kolektīvs.
Par ko viņa domāja mūža beigās? Atbildi sniedz viens no izrakstītajiem tekstiem: "Man kļuva vieglāk ap sirdi no domas, ka tu mani nepametīsi, ka es nekad viena un veca negulēšu istabā, raudzīdamās pa logu uz vientuļām zvaigznēm debesīs."
Tomēr, neskatoties uz nesavtīgām līdzcilvēku pūlēm atvieglot dzīves pēdējo laiku, nāves priekšā katrs cilvēks ir viens. Lielvārdē Lilija dzīvoja Raiņa ielā. Daudziem, kas viņu pazina, bija izveidojusies tradīcija, ejot gar viņas māju, paskatīties uz augšu un pamāt ar roku, jo parasti Lilija sēdēja pie loga un lasīja. Balti mati un balta jaciņa. Palaikam viņa paskatījās ārā, pamāja ar roku pazīstamajiem. Viņa nekad ne par ko nežēlojās, nesūdzējās, nevienu neapskauda un neaprunāja. Dažreiz "Lillis bija bēdīgs, bet vēl šodien nebija raudājis".
Tas pats logs trešajā stāvā... Jau vairākus gadus mācāmies sevi atradināt no pamāšanas tukšajam logam.
Daina Grīnhofa,
Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas skolotāja
