Anatolijam Caunem aizejot mūžībā, dziļās skumjās un pateicībā pieminam visu, ko viņš paveicis Suntažu vidusskolas labā.
Anatolijs Caune (10.02.1935.) dzimis Rēzeknes rajona Nautrēnu pagastā, zemnieku ģimenē. Skolas gaitas A. Caune uzsāka Brožgales 7gadīgajā skolā. To pabeidzot kā teicamnieks, iestājās Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Pēc dienesta armijā Ukrainā, studiju gaitas uzsāka Daugavpils Pedagoģiskā institūta Bioloģijas un ķīmijas fakultātē. Trešajā kursā sāka strādāt Stibrinieku pamatskolā par dziedāšanas, fizkultūras, bioloģijas un ķīmijas skolotāju, vadīja kori, pavadījumu spēlējot ar vijoli. 1963. gadā ieguva vidusskolas dabaszinību un ķīmijas skolotāja kvalifikāciju. A. Caune strādā Ogres rajona Ķeipenes astoņgadīgajā skolā par mācību pārzini, bet no 1963. gada – par direktoru.
“ Kā izvēlējos skolotāja darbu? Kopš apzinājos saskarsmi ar grāmatu, vēlāk ar skolu un skolotāju, skola man likās tā vide, kur man gribējās un gribējās būt…
Mana attieksme pret skolotājiem bija īpaša- es pat šodien to tā īsti nevaru izskaidrot. Man viņš likās kaut kas īpašs, ļoti cienījams. Ne par kādu citu profesiju man nekad pat domāt nav gribējies,” tā atmiņās raksta A. Caune.
Suntažu vidusskolu A. Caune vadīja no 1966. līdz 2005. gadam. Direktors A.Caune atceras: “1966. gadā Izglītības nodaļa mani pārcēla darbā uz Suntažu vidusskolu. Divplūsmu skola, samērā liels skolotāju kolektīvs, palīgsaimniecība, skolas internāts līdz 70 audzēkņiem. Katru vasaru remontējām kādu no 53 krāsnīm, kas atradās skolas ēkās. Gatavojām arī malku ziemai, strādājam palīgsaimniecībā. Par lielu veiksmi savā darbā varu uzskatīt valsts plānā neesošas skolotāju mājas un skolas piebūves uzcelšanu."
Par nesavtīgo darbu A. Caune apbalvots ar rajona un republikas Goda rakstiem un krūšu nozīmi “Teicamnieks tautas izglītības darbā”. Nozīmīgākais apbalvojums par nopelniem Latvijas labā ir 2003. gada 20. novembrī pasniegtā Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba Goda zīme.
Direktors atrada laiku un aktīvi kopā ar savu dzīvesbiedri Līgu piedalījās pagasta kultūras un sabiedriskajās aktivitātēs – dejoja vidējās paaudzes deju kolektīvā, Anatolijs daudzus gadus dziedāja korī, piedalījās Dziesmu svētkos, Līga darbojās biedrībā “Suntalniece”. Anatolijs bija ciema un rajona deputāts, vadīja izglītības un kultūras komisiju darbu, kā arī rajona direktoru metodiskās apvienības darbu.
Pēc aiziešanas pensijā Anatoliju Cauni gan negaidīja nekāda lielā atpūta – viņš nopietni iesaistījās mājas darbos, jo kopš 1991. gada ģimene saimnieko savās mājās – “Mežmalās”.
Studējot Daugavpils institūtā, Anatolijs iepazinās ar vidzemnieci Līgu, kura studēja bioloģiju un vēlāk visu mūžu strādāja par bioloģijas skolotāju. Abi ieskatījušies un1964. gadā mijuši laulības gredzenus. Anatolija un Līgas ģimenē ir izaudzināti trīs berni – divas meitas un dēls –, dzimtu turpina arī pieci mazbērni.
“Lielākais prieks kopā ar Līgu ir tad, kad sabrauc visa ģimene pašu celtajā mājā “Mežmalas”. Ir prieks par izveidoto mājas apkārtni, par dažādu šķirņu vīnogām dārzā, par dabas skaistumu. Prieks par savu skolu!” ar patiesu gandarījumu stāstīja A. Caune.
Arī aizejot pelnītā atpūtā, Direktors (ļoti labā nozīmē mēs viņu joprojām tā uzrunājām, par ko pats tā noslēpumaini smaidīja) atnāca uz skolu, lai apskatītos, satiktos. Vienmēr ar šķelmīgu smaidu un humora dzirksti acīs un lielu mīlestību pret skolu – cilvēkiem, kuri šeit strādā un mācās.
Viņa dvēsele devusies tālā ceļā, un debesīs spoži iemirdzējusies vēl viena zvaigzne, kura staro un nedziest, un nepazūd Visumā, bet dara gaišākas ne tikai nakts debesis, bet arī tuvo un mīļo cilvēku ceļu, mierinot un apsolot: “Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām…” (Antuānsde Sent Ekziperī)
Dziļā cieņā un pateicībā noliecam galvas garā, skaisti un krietni nodzīvotā mūža priekšā. Lai gaišs ceļš Mūžībā…
Suntažu vidusskolas kolektīvs
