“Ik gadu pavasaris atnāk ar skumjām par 25. martu, kad pirms 73 gadiem mūs, mazus bērnus, lopu vagonos aizveda uz Sībirijas plašumiem, taču šogad šis laiks ir krietni drūmāks un sāpju pilnāks, jo esam norūpējušies par situāciju Ukrainā,” savā uzrunā uzsvēra Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis. Viņš augstu vērtē Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska varonību, spēju saliedēt tautu kopīgai cīņai par valsts neatkarību. I. Kaļķis minēja, ka Eiropas Savienības un citu valstu noteiktās sankcijas pret Krieviju ietekmēs arī Latvijas iedzīvotāju ikdienu, vienlaikus atgādinot par piedzīvoto badu un aukstumu Sibīrijā, kad par spīti nospiedošajiem apstākļiem izdevās tos pārciest un izdzīvot. “Lai uzkraiņiem izdodas uzvarēt, jo viņi cīnās arī par Baltijas valstu nākotni!” uzsvēra I. Kaļķis.

1949. gada 25. marta notikumi ir ļoti personiski arī Ogres novada domes priekšsēdētājam Egilam Helmanim, jo savulaik uz Sibīriju tika izsūtīts viņa tēvs ar ģimeni. “Manam tēvam toreiz bija pieci gadi. Lai izdzīvotu, viņi ēda baložus un smagi strādāja. Viņiem paveicās un izdevās atgriezties mājās, taču dzīve bija jāsāk no jauna,” vēstures notikumos dalījās E. Helmanis. “Mūs visus šodien satrauc kara noziegumi Ukrainā, vai vēsture neatkārtojas? Es domāju, ka visi šie cietsirdīgie un asiņainie notikumi veido mūsu kolektīvo tautas atmiņu un rada atskārsmi, ka mūs vairs nepiemānīs ar mieru. Padomju Savienība vēlas atjaunot savas robežas, pakļaujot citas valstis. Šobrīd svarīgi uzdevumi ir gan ukraiņiem, gan mums, atmetot sasvstarpējos politiskos ķīviņus un partiju kašķus, lai kopīgiem spēkiem palīdzētu Ukrainai. Mēs uzņemam ukraiņu bēgļus un palīdzam pārdzīvot kara šausmas, kopā sagaidīsim, kā sabrūk “monstrs”, kas grib citus paverdzināt. Neļausim nevienam lemt savas tautas likteni! Esam gatavi, ja vajadzēs, paņemsim ieročus. Nav nekas labāks, kā iet bojā par savu valsti,” savu nostāju pārliecinoši pauda domes priekšsēdētājs.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi norisinājās visā Ogres novadā. Iedzīvotāji pulcējās piemiņas vietās, noliekot ziedus un aizdedzot sveces.

Šogad aprit jau 73 gadi, kopš 1949. gada 25. martā uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem no Latvijas deportēja ap 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem.

Fotogalerija šeit: