Latvijā sastopamas divas klasisko jeb ķirzaku ar kājām sugas – pļavas ķirzaka Zootoca vivipara un sila ķirzaka Lacerta agilis. Ķirzakas ir rāpuļi, un to āda klāta ar ragvielas zvīņām. Briesmu gadījumā ķirzakas nomet asti, kas ataug, bet ir mazāka. Tām raksturīga šķelta mēle, kas kalpo kā garšas, ožas un taustes orgāns. Ķirzakas savstarpēji sazinās, izmantojot vizuālos un smaržas signālus. Vidējais dzīves ilgums ir 5–6 gadi. Abas ķirzakas pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt kukaiņiem, zirnekļiem, nelieliem gliemežiem un sliekām.
Ķirzakas ir aukstasiņu dzīvnieki – to ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Ziemā tās nevar būt aktīvas aukstuma un barības trūkuma dēļ, un laiku no oktobra līdz aprīlim pavada ziemas snaudā. Latvijā ķirzakas ziemo zem koku saknēm, ejās augsnes virskārtā, ēku pagrabos un tml. Gada siltajā laikā tās var novērot sildāmies saulē uz akmeņiem vai citām siltām virsmām. Bet kā atšķirt sila ķirzaku no pļavas ķirzakas?
Pļavas ķirzaka ir viena no pielāgoties spējīgākajām ķirzaku sugām pasaulē. Sastopama gandrīz visā Eiropā, izņemot dienvidus, un Ziemeļāzijā līdz pat Klusajam okeānam. Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā. Pļavas ķirzaka ir mazāka un tievāka, tās garums ar asti ir līdz 12 cm, retos gadījumos – līdz 17 cm. Pieaudzis īpatnis ir brūns ar melniem plankumiem uz muguras, vēdera krāsojums atšķiras starp dzimumiem – mātītēm bāli dzeltens, bet tēviņiem oranžs (vairošanās periodā tas var būt īpaši košs). Atšķirībā no sila ķirzakas, lielai daļai pļavas ķirzaku uz sāniem ir tumšas joslas. Mazuļi ir ļoti tumši, gandrīz melni, ar bronzas mirdzumu.
Sila ķirzakas dzīvo lielākajā daļā Eiropas teritorijas un Āzijas rietumos. Nevienmērīgi sastopama visā Latvijā, biežāk – teritorijās ar lielu smilšainu augšņu īpatsvaru un siltu klimatu, samērā lielas populācijas ir Latvijas dienvidaustrumu daļā un Pierīgā. Suga iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Sila ķirzaka ir krietni lielāka un druknāka, sasniedzot pat 25 cm garumu. Pieaugušas mātītes ir pelēcīgas vai brūnganas ar plankumiem, to vēderi var būt bāli vai zaļi. Pieauguši tēviņi ir pelēcīgi vai brūngani, to muguras, tāpat kā mātītēm, ir klātas ar plankumiem. Vairošanās periodā tēviņu mugura var kļūt izteikti koši zaļa. Sila ķirzakas mazuļi ir brūni vai pelēkbrūni.
Ārpus vairošanās perioda abas ķirzakas var šķist līdzīgas, bet tās var atšķirt pēc plankumu raksta uz to muguras, kā arī zvīņu sakārtojuma uz priekšu no auss atveres. Pļavas ķirzakai ir viena lielāka zvīņa, bet sila ķirzakai – vairākas mazākas.
Izvēloties gada dzīvnieku, Dabas muzejs ne tikai sniedz informāciju par bioloģisko daudzveidību Latvijā, bet arī akcentē muzeja krājuma veidošanas nozīmi. Viena no muzeja funkcijām ir zooloģiskā krājuma kolekciju veidošana, nodrošinot ilgtermiņa informāciju par Latvijas un pasaules dzīvnieku sugām. Krājuma priekšmeti ir vērtīgs muzeoloģisks un zinātnisks materiāls pētījumiem, kā arī tie tiek izmantoti sabiedrības vides izglītībā, eksponējot tos izstādēs, ekspozīcijās un pasākumos.
Gada dzīvniekam 2023 veltītā vitrīnā muzejā no 11. janvāra būs skatāmi divi jauni ķirzaku modeļi jeb mulāžas. Ķirzaku plānā āda nav piemērota taksidermisko skulptūru jeb izbāžņu izgatavošanai, tādēļ sabiedrības izglītības mērķiem lielākoties tiek veidotas mulāžas.
Aicinām reģistrēt ķirzaku novērojumus vietnē dabasdati.lv un iekļaut Gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs.
Gada dzīvnieka idejas vēsture
Gada dzīvnieks ir viena no ilgāk pastāvošajām vides izglītības aktivitātēm Dabas muzejā. Pirmais gada dzīvnieks tika izvēlēts 2000. gadā. Sākotnēji gada dzīvnieks pasludināts ar mērķi populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamām dzīvnieku sugām. Laika gaitā, aktivitātei iegūstot popularitāti, iniciatīvu uzņēmās arī dabas aizsardzības un interešu biedrības, izvirzot arī citus gada simbolus. Piemēram, Latvijas Ornitoloģijas biedrība nosaka gada putnu, Latvijas Entomoloģijas biedrība – gada kukaini un gada bezmugurkaulnieku. Tikušas izvirzītas nominācijas gada zivs, gada gliemezis u. c., turklāt ideju pārņēmušas arī Latvijas Mikologu biedrība ar gada sēni, Latvijas Dendrologu biedrība – gada koku, Latvijas Petroglifu centrs – gada ģeoloģisko objektu u. c. Daļa organizāciju nomināciju izvirza neregulāri, taču Dabas muzeja speciālisti to dara katru gadu janvāra sākumā, sadarbojoties ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu „Silava”, Dabas aizsardzības pārvaldi, Pasaules Dabas Fondu, citām valsts institūcijām un biedrībām.
Iepriekšējo gadu Gada dzīvnieki:
2022 – zebiekste
2021 – pelēkais zaķis un baltais zaķis
2020 – Eirāzijas bebrs
2019 – alnis
2018 – parastā vāvere
2017 – zutis
2016 – āpsis
2015 – meža cūka
2014 – pelēkais vilks
2013 – Eiropas purva bruņrupucis
2012 – gludenā čūska
2011 – Eiropas platausis
2010 – ūdrs
2009 – brūnais lācis
2008 – pelēkais ronis
2007 – smilšu krupis
2006 – lidvāvere
2005 – lielais susuris
2004 – cūkdelfīns
2003 – Eirāzijas lūsis
2002 – lielais torņgliemezis
2001 – ziemeļu upespērlene
2000 – dižā briežvabole
