Lai glābtu situāciju, uzņēmums «Latvenergo» ik gadu šim mērķim atvēl 700 000 eiro. Ar šo summu pietiek nelielam krasta posmam. Šogad laimīgā loze tikusi Dievakalna apkaimei Lielvārdē (Dievukalna ielā 12), tādējādi turpinot krasta stiprināšanu aiz Rumbiņas ietekas Daugavā.
Kuras vietas stiprināt un to secību izvērtē Daugavas HES ūdenskrātuvju krastu nostiprināšanas un Rīgas HES ūdenskrātuves inženieraizsardzības būvju ekspluatācijas koordinēšanas un līdzekļu izlietojuma noteikšanas konsultatīvā komisija, bet projektus kūrē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC). LVĢMC projekta vadītājs Guntars Krīgers norāda, ka tas, kuram posmam pienākusi kārta, tiek izlemts, «pamatojoties uz monitoringa rezultātiem un vērtējot krastu erozijas aktivitāti un iespējamo seku ietekmi».
Iepriekšējos gados nostiprināta gan sūkņu stacijas «Tome» aizsargdambja pakāje, gan krasta posms Ķeguma prospektā 6, gan pāris vietas Daugmales pusē un Likteņdārza teritorijā, kā arī Dievukalnā. Pilskalna stiprināšanai, kas notika 2015. gadā un LVĢMC bija otrais tik liela mēroga projekts, tika izmantots ģeotekstils un ģeorežģi, un citi sertificēti materiāli un tehnoloģijas, kā arī Latvijā pieejamie dabas materiāli, piemēram, laukakmeņi, kuru kalpošanas mūžs ir gandrīz neierobežots. Projekta īstenotāji apgalvo, ka objektā lietotie materiāli un tehnoloģijas stāvēs ilgi. Kalns ir iekonservēts, un vismaz 50 gadu garantiju varot tam dot.
Bīstamas pastaigas
Tas, ka kāds posms ir nostiprināts, nenozīmē, ka tam vairs netiek veltīta uzmanība. Šīs vietas regulāri tiekot inspicētas un, ja nepieciešams, pielāpītas, uzsver G. Krīgers. Tas attiecas arī uz Dievukalnu. Taču skaidrs, ka savu stundu gaida ne tikai šī vieta, bet arī garāks krasta posms, kas ir ļoti pakļauts erozijai, ko rada valdošie vēji un nokrišņi. Arī sals, kas nepārtraukti mijas ar atkusni, atstāj savu iespaidu. Pilsdrupas arvien vairāk pietuvojas upei, un no uzkalna noripojušie akmeņi liecina par procesiem, ko varētu apturēt tikai pamatīga nostiprināšana. Arī tajā daļā, kuru 2000. gadu sākumā pašvaldība stiprināja ar ģeotekstilu, izdevies tikai daļēji aizturēt upes un vēja iedarbību, bet pie upes izveidotā terase no zemes un akmeņiem ir sašaurinājusies un kļuvusi visai bīstama ainavas baudītājiem un makšķerniekiem, jo ik pa laikam no augšas nobirst pa kādam lielākam vai mazākam akmenim vai zemes pikucim. Pirms pāris gadiem tāda lavīna gana sāpīgi trāpīja divām pārāk drosmīgām tūristēm.
Savulaik Ogres novadā bija iecere izveidot tūrisma taku gar Daugavas krastu. Nācās atteikties, jo daudzviet uz kartes redzamās teritorijas jau bija zem ūdens un taka atdūrās pie privātajām ēkām un žogiem – veco tauvas joslu upe jau nograuzusi. Īpašnieki mēģina cīnīties ar upi dažādos veidos – arī berot krastā akmeņus vai būvgružus, kas nav atļauts, taču nereti ir izmisuma pilns solis – pretējā gadījumā, kamēr gaidīs «Latvenergo» projektu, māja var jau būt ieskalota Daugavā.
Lāpa pa gabaliņam
Konsultatīvās komisijas loceklis Roberts Ozols, kurš ir lietas kursā par apdraudētākajām vietām pie Daugavas, atzīst, ka ne tikai Dievukalns, bet garāks posms otrpus Rumbiņai, kur atrodas pilsdrupas un baznīca, būtu jāstiprina. Tiesa, ar 700 000 eiro, kas jau vairākus gadus ir nemainīgi šim mērķim paredzētā summa, nepietiktu tik apjomīgiem darbiem. Tāpēc tādos gadījumos projekts tiek īstenots pa daļām, kā tas ir ar Dievukalna apkaimi. Viņu kā ķegumieti priecē, ka krastu Ķeguma prospektā izdevies sakārtot labi. Tā gan nav, ka tikai viena konkrēta vieta ir komisijas redzeslokā, saraksts ir garš, un paralēli būvniecībai tiek izstrādāti projekti nākamo vietu stiprināšanai. Jāņem arī vērā, ka būvdarbi notiek ne tajās vieglāk piekļūstamajās vietās, nereti tos sarežģī saskaņošana ar īpašniekiem. Arī senais pilskalns, kuram izdevās saglābt vien trešdaļu, atrodas privātā teritorijā. Tā pēdējā vēsturiskā izpēte notika vēl kolhoza «Lāčplēsis» laikā pagājušā gadsimta 70. gados. Turpmāk jebkādas darbības apturēja tas, ka pilskalns nav uz pašvaldības zemes.
Tas pats sakāms par Lielvārdes parku, kurš lielākos izpētes darbus un pārvērtības piedzīvoja vien pagājušā gadsimta 80. gados. Tad parkā izvietoja eposa «Lāčplēsis» personāžu tēlus, tika iekonservētas bruņinieku pilsdrupas un atlikušie mūri ieguva dakstiņu jumtu.
Sens un unikāls
Dievukalns, kas tiek dēvēts arī par Cepures, Taurētāju vai Karātavu kalnu, ir unikāla vieta, jo tur atrastas senākās arkla vagu pēdas uz pamatzemes. Pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras pilskalnu apdzīvojusi kāda baltu kopiena. Arheologi atraduši pils nocietinājumus ar grāvi, valni un stabos balstītu aizsargsienu. Tie vēlāk tika paplašināti, un pieauga pilskalna aizsargātā platība. Cilvēki šo vietu apdzīvoja līdz 6.–8. gadsimtam, tad to pameta un atgriezās vien viduslaikos. Kā savulaik atzina arheoloģe Anna Zariņa – izpēte notika pēdējā brīdī, kad jau kalns padevies upei. Vairākas vasaras strādājusi ne tikai tajā, bet arī citās vietās Daugavas krastos. Par atradumiem bija vairākas publikācijas vēsturei veltītā žurnālā, taču vienuviet apkopots gan nekas nav, jo nebija tādu iespēju, par ko visai iepīcis bija kolhoza «Lāčplēsis» priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. A. Zariņa uzskatīja, ka izrakumus veikt Dievukalnā vairs nebūtu nozīmes, jo lielākā daļa kalna jau ir upē, taču pieļāva, ka vēl kādi artefakti varētu būt palikuši tā ārējā malā. Projekta īstenotāji gan atzina, ka būvdarbu laikā senlietas nav uzgājuši. Tas gan skaidrojams ar to, ka visi darbi tika veikti tā, lai neaizskartu iespējamo kultūras slāni un nepieciešamības gadījumā būtu iespējama arī sīka arheoloģiskā izpēte. Tādos objektos būvnieki esot maksimāli saudzīgi pret iespējamām kultūrvēsturiskajām vērtībām – darbu tehnoloģija paredz, ka neveic nekādu rakšanu, bet, tehniskā valodā sakot, piebēršanu – proti, objekts tiek iekonservēts, nevis sabojāts.
