Ja līdz šim tikai audžuvecākiem un adoptētājiem bija jāapgūst izglītojoša programma, pirms uzņemties pienākumus par bērniem, tad šogad no 1. aprīļa tiem, kas iegūs aizbildņa statusu, pusgada laikā vajadzēs apmeklēt valsts apmaksātu obligāto 64 stundu kursu.
Situācija ar ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem Ogres novadā skaidro Ogres novada Bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece Laila Robežniece:
– Pamatā tā ir aizbildnība, vēl trīs desmiti ir audžuģimenēs, tikai 13 ilgstoši atrodas sociālās aprūpes centros. Savulaik Ogres novadā, Suntažos, bija krīzes centrs «Laipas» un arī Lauberē bija bērnunams, taču šobrīd tuvākais ir Allažos Siguldas novadā. Tiesa, tur var uz īsu laiku ievietot bērnus. Ja vajadzīga ilgstoša izmitināšana, tad, izvērtējot ik bērna vajadzības, vedam uz Valmieras vai Jelgavas SOS ciematiem vai kur citur. Kā rāda statistika, to bērnu skaits, kas ir institūcijās, ik gadu sarūk. Daudzas šādas vietas vairs nedarbojas, piemēram, Rēzeknes novadā «Mākoņkalnu» slēdza ar pamatīgu skandālu, par pārkāpumiem tika apturēta Jēkabpils novada ģimenes aprūpes centra «Saulstari» darbība. Sakarā ar šādām izmaiņām daļai bērnu ik pēc laika nācies pārcelties no viena centra uz nākamo. Tikko iedzīvojas vienā, pēc laika tas tiek slēgts, pārceļam uz citu – un atkal tas tiek likvidēts. Ne ar visiem tā saucamajiem institūciju bērniem ir problēmas, tikai ar dažiem. Līdz pat pilngadībai viņus uzmanām un uzpasējam. Motivēt viņus mācīties vai apgūt profesiju ir ļoti grūti. Toties viņu kontā ir dažādi pārkāpumi – ne tikai administratīvie, bet kriminālie. Nereti trūkst padoma, ko ar šiem problēmpusaudžiem iesākt, kā noturēt uz ceļa. Sociālās korekcijas iestādi Naukšēnos nolikvidēja, un tomēr ir 16 līdz 17 gadu veci pusaudži, kuriem vajadzīga ir īpaša iestāde ar labi apmācītiem speciālistiem.
– Kas jums ir lielākie palīgi šajā darbā?
– Bērnu tiesību aizsardzības komisija, kas šādos gadījumos pieslēdzas, kā arī nepilngadīgo lietu inspektors Valsts policijā, kas veic pārrunas ar šādiem problēmbērniem. Laba sadarbība ir ar Pašvaldības policiju un novada Sociālo dienestu.
– Lielākā daļa bērnu, kā redzam pēc statistikas, ir aizbildnībā. Kāds ir aizbildņu «portrets»?
– No 79 aizbildņiem vairāk nekā trešā daļa ir bērnu vecvecāki, aptuveni tikpat ir citi radinieki, pārējie ir sveši cilvēki. Tie var būt kaimiņi, ģimenes draugi vai mātes nāves gadījumā par to var kļūt viņas dzīvesbiedrs. Gribu uzsvērt, ka ne vienmēr par aizbildni kļūst tad, ja vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības, jo bērns ilgstoši bijis pamests novārtā.
– Kā ir tad, ja vecāki dodas peļņā uz ārzemēm, bet bērni paliek Latvijā?
–Tad vecāku aprūpes tiesības lielākoties nepārtraucam, bet nododam vecvecāku vai citas personas aprūpē un uzraudzībā. Vecākiem, pirms doties projām, jāierodas Bāriņtiesā, jāinformē par situāciju un jāuzraksta iesniegums, kurā par bērna pārstāvi Latvijā tiek nozīmēts kāds no tuviniekiem, kas ar savu parakstu apliecina savu piekrišanu.
– Vai nākas izmantot arī speciālo aizbildņu pakalpojumus?
– Pēdējā laikā nav nācies, bet vispār savā praksē ir gadījies izmantot tiesas procesa laikā, kad vecāki bija pārsūdzējuši Bāriņtiesas lēmumu atņemt viņiem aprūpes tiesības.
– Vai jūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad aizbildnis netiek galā ar bērnu un atsakās no saviem pienākumiem?
– Ir bijuši gadījumi, kad bērnus izņemam no aizbildņa ģimenes. Iemesli tam ir bijuši dažādi, tostarp zināšanu trūkums par noteiktām bērna vecuma īpatnībām. Vecvecāku gadījumā – tad, kad audzināti tika bērni, tas bija cits laiks, citas iespējas, resursi, ietekmes, riska faktori. Zināšanas ir jāpapildina regulāri, un tas attiecas ne tikai uz iestāžu darbiniekiem, bet arī vecākiem un to pienākumu izpildītājiem. LM apstiprinātā apmācību programma ir ļoti vērtīgs avots, kur pasmelties noderīgu informāciju. Patiesībā tā noderētu visiem, kas audzina bērnus.
– Kāda, jūsuprāt, būs atsaucība šādai programmai?
– Tā būs lielāka, ja šos kursus varēs attālināti vai vismaz daļēji attālināti noklausīties. Visticamāk, ka apmācības rīkos ārpusģimenes aprūpes atbalsta centros, un tas nozīmē, ka uz turieni ir jābrauc, jātērē laiks un finanses. 64 stundas nevar noturēt vienas dienas laikā, tās ir vismaz astoņas dienas. Šobrīd gan mums informācijas nav – kur un kā tas tiks organizēts. Nav arī skaidrs, kas notiks tad, ja aizbildnis šos kursus neizies. Tas būs mūsu darbs – motivēt un skaidrot, kāpēc tas ir vajadzīgs. Kopumā gan sadarbība ar aizbildņiem ir laba.
– Vai jau ir zināmi tie cilvēki, uz kuriem šī prasība attieksies?
– Ik gadu aizbildņu loks papildinās ar jauniem šāda statusa ieguvējiem, jau šobrīd vairākiem šis jautājums ir procesā. Jāpiebilst, ka savulaik tādi kursi bija, bet brīvprātīgi. Pēc to pabeigšanas aizbildņiem izdeva apliecības.
