Savus vecākus, vecvecākus un citus tuviniekus, kas cietuši no padomju varas represijām, aicināja pieminēt Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis: “Arī manu tēvu piecu gadu vecumā izsūtīja uz Sibīriju. Ko viņš piecos gados bija nodarījis sliktu padomju varai? Neko, tikai izaudzis saimnieku ģimenē, kas vēlējas atgūt valsts neatkarību. Mūs satrauc notikumi Ukrainā, jo, pašķirstot vēstures lappuses, var saskatīt lielas līdzības. Atkal “ļaunums” ir modies un skatās mūsu virzienā. Mēs, Baltijas valstis un Polija, šobrīd esam vienotas un palīdzam Ukrainai, jo mūsu vecāku, vecvecāku ciešanas nav bijušas veltīgas. Tās ir veidojušas apziņu, kāds ir “ļaunums” un kā tas izskatās, jo mūsu tauta to ir piedzīvojusi. Mēs saprotam, ka karš Ukrainā ir arī mūsu karš. Ukraina nes milzīgu upuri un saka visiem paldies par sniegto atbalstu.” Viņš aicināja arī atcerēties un novērtēt tos, kas iet pretī plūsmai, kas ir gatavi riskēt ar savām dzīvībām, lai glābtu citus.

Klātesošos uzrunāja arī Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis: “74 gadus atpakaļ šajā laikā esot sācis kustēties pirmais vilciens uz Sibīriju, daudziem tūkstošiem sākās moku pilnais ceļš. Mēs varam būt laimīgi, ka mums ir izdevies atgriezties dzimtenē, tomēr daudziem latviešiem mūža mājas palikušas Sibīrijas klajumos. Šobrīd smagas represijas ir vērstas pret Ukrainas tautu, tāpēc aicinu pieminēt ne tikai savus tuviniekus, bet arī Ukrainas varoņus, kas krituši asiņainā karā arī mūsu labā.”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi norisinājās visā Ogres novadā. Iedzīvotāji pulcējās piemiņas vietās, noliekot ziedus un aizdedzot sveces.

Šogad apritējuši jau 74 gadi kopš 1949. gada 25. martā uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem no Latvijas deportēja ap 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem.

Fotogalerija šeit: