1873. gadā – pirmajos Latviešu Dziesmu svētkos – izskanēja Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju”, kas vēlāk kļuva par Latvijas valsts himnu. Tāpēc varam teikt, ka Latvijas valsts himna, bez kuras nav iedomājama Latvijas valsts, ir radusies Dziesmu svētkos.

Man jāsaka, ka krievu cenzūra toreiz ļoti labi apzinājās, ko tas nozīmē. Viņi saprata, ka no šiem Dziedāšanas svētkiem var izaugt kaut kas vairāk – līdz pat Latvijas valstij. Tāpēc viņi aizliedza dziedāt “Dievs, svētī Latviju”. Latvieši kā cilvēki, kuri spēj atrast izeju arī visgrūtākajos apstākļos, dziedāja šo dziesmu ar vārdiem: “Dievs, svētī Baltiju”. Tādā veidā šī dziesma izturēja cenzūru.

Vēlāk arī brīvajā Latvijā Dziesmu svētki kļuva par nāciju vienojošajiem svētkiem. Kā jau Kalnietes kundze teica, turpinājumā Dziesmu svētki sadalījās divos atzaros – Dziesmu svētki okupētajā Latvijā un Dziesmu svētki trimdā. Atmoda notika kopā ar dziedāšanu lielajās manifestācijās Mežaparkā, Daugavmalā.

Šis akmens būs simbols šim dziesmu garam, kas ir ievīts Latvijas valstiskumā un latviešu pašizpratnē par sevi. Latvietis nevar iedomāties sevi bez dziedāšanas. Lielajā kopā dziedāšanā – Dziesmu svētkos – reizi piecos gados mēs uzpildām sevi ar latviskumu, ar nācijas un valsts ideju.

Es vēlu visiem dalībniekiem šajā skaistajā vakarā vienmēr apzināties to, ka dziesma un Latvija ir nedalāmi jēdzieni. Vienas lietas divas puses. Latvija un dziesma, dziesma un Latvija.

Es pateicos Kalnietes kundzei par šo dižakmens ideju, kas būs redzams simbols mūsu dziesmu garam, kas mūs ir nesis cauri grūtajiem laikiem un ar ko mēs esam kopā labajos laikos.

Lai šovasar, svinot Dziesmu svētku tradīcijas 150. jubileju, atplaukst ideālā Latvija, kādu mēs to vēlamies!