Dzīvību briežiem Ogrē
Pirms vairāk nekā 15 gadiem "Rīgas meži" Ogrē (nepilna kilometra attālumā no privātmāju rajona Turkalnes ielā un pie Ogres kapiem) izveidoja rezervāta tipa teritoriju ar staltbriežiem. Visus šos gadus par tiem uzņēmums rūpējās. Ātri vien lieli un mazi tuvējās apkaimes ogrēnieši iecienīja šo vietu un taka ap šo "briežu dārzu" kļuva par rekreācijas vietu pastaigām, skriešanai, nūjošanai un ziemā slēpošanai. Tā nebija vieta, kur barot briežus. Tur nedevās cilvēki, lai aplūkotu briežus, jo tie atradās “mežā” un reti bija sastopami.
Nesen mūs pārsteidza ziņas medijos, ka izrādās Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrība "Rīgas meži" jau divus gadus mēģina atbrīvoties no šiem briežiem, kurus paši atveda un par kuriem paši rūpējās. Kad neizdevās ar divu izsoļu palīdzību atrast mājas privātos briežu dārzos (jo šie ir savvaļas un ar citiem bara likumiem), tad notika divas izsoles (publiskas), kurās mēģināja briežus nošaut... ar klusinātāju. Neviens mednieks nepieteicās.
Naids pret briežiem aizsākās pirms diviem gadiem, nomainoties kapitālsabiedrības valdei. Jaunā vadība uzskatīja, ka šī teritorija - cilvēku neskarta ar augstu bioloģisko daudzveidību - ir jāpārvērš par jauna koncepta eko klasi, kurā mācīs bērnus mīlēt mežus un mežu dzīvi. Bet bez briežiem, jo par tiem ir jārūpējas. Pēc pašu iniciatīvas Rīgas dome veica savu auditu, kurā paziņoja, ka "jā, brieži ir lieki un "Rīgas meži" nav par tiem jārūpējas", neskatoties, ka tā darbības specifika paredz rūpes par mežiem, to skaitā par bioloģisko daudzveidību. Un šis, kā jau minējām, nebija briežu dārzs, bet pēc izskata un funkcionalitātes "briežu rezervāts". Arī Latvijā līdzīgi piemēri ir dabas parks Papē un Jelgavā ar savvaļas zirgiem, tāpat Gaujas Nacionālais parks. Šis "dārzs" ir unikāls, jo tas atšķirībā no citiem briežu dārziem ir savvaļas un kā rezervāts, mežains, cilvēku neskarts.
Pārvietošana uz citiem dārziem nozīmē nonākšanu "desās"
Briežiem nav advokātu. Advokāti esam mēs – sabiedrība. Tāpēc, ja neiestāsimies par tiem, tie nonāks "desās". Šobrīd, kad mednieki nepieteicās šaušanai ar klusinātāju, uzņēmums aktīvi meklē mājas citviet, atdalot briežus no bara un atdodot jebkuram privātam dārzam un interesentam.
Bet būsim godīgi – kurš gan privātais dārzs dos mūža mājas briežiem? Baros, rūpēsies, nodrošinās gandrīz savvaļas dzīves apstākļus. Skaidrs, ka arī kapitālsabiedrība nevar dot līdzi finanšu atbalstu, lai būtu droši par dzīvnieku dzīvības saglabāšanu. Arī dzīvnieku tiesību aizstāvības organizācijas mūs ir brīdinājušas par šo scenāriju – brieži, kas nonāks privātos dārzos, kur jau saknē to viens no darbības veidiem ir gaļas pārstrāde, dzīvnieki lemti drošai nāvei, lai arī ko mums teiktu “Rīgas meži” vadība. Nododot citam saimniekam, uzņēmumam nebūs ne intereses, ne atbildības par to likteni.
Mazliet vēstures
Izrādās, ka šī teritorija ir padomju laika militārais mantojums, kurā notika slepenas apmācības. Vēl joprojām ir saglabājusies pazemes šautuve, uzpludināts dīķis neliela ezera lielumā. Tāpēc arī apvidus ir tik ļoti mežains un neskarts, jo arī agrāk tā nebija pieejama cilvēkiem. 2004. gadā tajā nolēma izveidot briežu dārzu. No 2006. gada paziņojuma medijiem varam secināt, ka 100 ha platībā izveidotais briežu dārzs uzņem pirmos 5 staltbriežus (vienu staltbrieža bulli, divas staltbriežu govi un divas teles) no briežu audzētavas Vidzemē Z/S “Staltbrieži” un vēl 5 pārvesti no Kurzemes puses. Informācijā min, ka arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rīgas pilsēta bija izveidojusi briežu dārzu Ogres pusē Birzgales pagastā, kas kara laikā tika nopostīts.
Interesents fakts no vēstures, ka pie šī briežu dārza jeb rezervāta izveides piedalījies dzīvneiku pētnieks, mežzinātņu doktors, viens no Gaujas nacionālā parka izveidotājiem un tā direktors Gunārs Skriba, kas pirmais atjaunotajā Latvijā izveidoja privātu briežu audzētavu un ir grāmatas “Staltbriežu izcelsme, izplatība un audzēšana” autors.
Sākotnēji tā izveidotāji patiešām ticēja, ka spēs pavairot labākos Latvijas dabisko populāciju īpatņus, lai tos izlaistu Rīgai piederošajos mežos. Jāmin, ka Vidzemē briežu populācija ir skaitliski daudz mazāka par Kurzemi. Otrs mērķis, kas tiek minēts - radīt iespēju skolu jaunatnei, ārzemju un vietējiem tūristiem apskatīt Latvijā dzīvojošos meža dzīvniekus apstākļos, kas maksimāli pietuvināti tiem, kādos tie dzīvo savvaļā.
Vēl viens svarīgs fakts, ka jau sākotnēji ir nosprausts mērķis, ka, pieaugot īpatņiem līdz 40 staltbriežiem, daļa no tiem tiks izlaista savvaļā. Šis gan mērķis ir izpildīts, jo mūsu rīcībā ir informācija, ka patiešām vairāk nekā 20 īpatņi tika izlaisti savvaļā Tīreļu mežniecībā pie jau cita bara briežu. Dzīvnieku eksperti un “Rīgas meži” darbinieki noliedz faktu, ka briežu rezervātā īpatņi ir dzimuši kā truši. Tie nav ne medīti, ne nogalināti. Kā jau savvaļas apstākļos, atsevišķi miruši dabiskā nāvē.
Vēl vēlos tomēr apgāzt mītu par medniekiem. Ap briežu dārzu vietējie uzturējās nepārtraukti. Teritorijā divas trešdaļas ir biezs mežs, kur nav iespējams medīt, bet pārējo daļu veido plašs un pārredzams klajums. Lai saorganizētu tur medības, tad ir jābūt veselai komandai “šuheru”, kas pa rācijām ziņo, kad kāds skrējējs, riteņbraucējs vai gājējs tuvojas. Tīri objektīvi šādas medības saorganizēt šādā teritorijā būtu neiespējami, lai nepamanītu un nedzirdētu vietējie (to apstiprina vairāki mednieki, ar kuriem tiekamies šeit). No vietējiem darbiniekiem ir zināms, ka tur bijusi jauno mednieku skola, kur varēja apgūt prasmes, bet ne ar vietējiem dzīvniekiem. Būsim reāli – medniecība ir daļa no meža labturības uzturētājiem.
Risinājumi
Mēs esam vērsušies pie atbildīgajām iestādēm Latvijā, runājuši ar vairāk nekā 30 ekspertiem un atraduši līdzīgus pašvaldību parkus ārvalstīs (pilsētas parkā Dublinā, kur cilvēki drīkst atrasties 50 m no dzīvnieka, bet nedrīkst barot) - neguvām nevienu apstiprinājumu, ka šie brieži Ogrē ir dzīvojoši neatbilstošos apstākļos, izjutuši mocības vai kļuvuši kropļi no tuvradniecības. Mēs neatradām nevienu apstiprinājumu, ka tie nevarētu turpināt dzīvi šajā teritorijā. Viņi šeit ir laimīgi un tās ir viņu mājas.
Kapitālsabiedrība maldina sabiedrību, uzsverot, ka, tā kā brieži nav vienmēr pieejami un redzami apmeklētājiem, tad tiem nav sabiedrības izglītojoša un cita veida nozīme. Vēlamies aicināt kapitālsabiedrību izmantot mūsdienu tehnoloģiskās iespējas sabiedrības izglītošanā. Izcili piemēri ir tiešsaistes kameras ar zivju ērgļiem Durbē, balto stārķu ligzdām, melno stārķu projektiem u.tml. Daudz vienkāršāki un izplatītāki tehnoloģiskie piemēri ir medniekiem, kur izliktās novērošanas kameras informē par dzīvniekiem barotavās. Tādā veidā sabiedrībai, tostarp arī rīdziniekiem būtu iespēja sekot līdzi briežu dzīvei, savstarpējām attiecībām un dzīves norisēm dažādos gadalaikos. Šajā gadījumā briežu rezervāts pildītu būtisku lomu sabiedrības izglītošanā par dzīvnieku dzīvi savvaļā un kalpotu par “dzīvu” materiālu dažādiem skolēnu projektiem, palīgmateriālu pedagogiem izglītības iestādēs.
No mūsu mežu ciršanas brieži jau ir nopelnījuši mūža mājas
Arī nav patiesība par finanšu līdzekļiem - "Rīgas meži" 75% apgrozījumu veido tiem piederošo Pierīgas novadu mežu izciršana (pērn aptuveni 16 miljoni eiro; uzņēmuma peļņa pērn 2 miljoni eiro, 2021.gadā 9 miljoni eiro). Rīga pilsētas teritorijā mežus (4,5 tūkstoši ha) neizcērt, bet tiem pieder ap 57 tūkstoši ha meži Pierīgā, tostarp Ogres novadā. Arī tieši pretī briežu dārzam ir vairāku desmitu ha izcirstas kailcirtes, kas veiktas pēdējos gados. Brieži ir jau nopelnījuši savu mūža maizi saimniekam.
Visciniskākais šajā stāstā ir, ka vēl joprojām arī pēc medību izsolēm uz visiem zvēriem "Rīgas meži" nav gatavi apsēsties un meklēt savai darbības būtībai atbilstošu, ilgtspējīgu risinājumu, saglabājot briežu rezervātu.
Sarunas nevedas
Arī sarunas ar mums vietējo kopienu nevedas – mēs vēlamies runāt par citiem scenārijiem briežu saglabāšanai, bet “Rīgas meži” par teritorijas attīstīšanu bez briežiem. Viņuprāt, burkāns ir žoga nojaukšana, bet ogrēnieši sapratīs, ka šīs apkaimes iedzīvotājiem nav vajadzīga šī 100 ha teritorija, jo visapkārt privātmāju un daudzstāvu māju rajoniem ir meži. Lai nonāktu līdz briežu dārzam, mēs ejam jau pa īstu mežu. Netālu no šīs teritorijas ir Zilie kalni, kurus pārspēt “Rīgas mežiem” neizdosies sabiedrības pievilināšanā. Netālu ir Mežezers, kur vietējie vasarās saceļ teltis, uzslēdz mūziku un atpūšas. Mums nav vajadzīgs šis mežs. Mēs tieši pretēji – vēlamies saglabāt tā unikalitāti. Arī neredzam jēgu runāt pat uzņēmuma jauno programmu bērnu izglītošanā “EkVidO2”, kas ir īpaši jaunās vadības izstrādāts, lai aizstātu iepriekšējās vadības izveidotās “Zaļās klases” konceptu šajā teritorijā, kas jau līdz šim veiksmīgi darbojās un kuru varēja tālāk attīstīt. Un mums nav saprotams, ko tieši mācīt šajā vietā bērniem, ja nav brieži? Par kļūdām un bezatbildību kontekstā ar turpat esošo Norupes kokzāģētavu (šobrīd tirdzniecībā), izcirstajiem mežiem un briežu desām?!
Morāle
Briežu rezervāts ir par atbildību un ilgtspējīgu domāšanu. “Rīgas meži” šobrīd izvēlas iet vieglāko ceļu – bet aicinām ar tikpat lielu rūpību kā par parkiem un puķudobēm Rīgā izturēties pret pašu cilvēku izveidoto briežu rezervātu. Kapitālsabiedrībai ir visi vajadzīgie finanšu un cilvēku resursi to izdarīt, bet diemžēl pietrūkst motivācijas. Brieži nav vainīgi, ka dzīvo Ogrē. Mums neviens neatdos atpakaļ daudzu desmitu hektāru izcirsto mežu Norupes kokzāģētavas vajadzībām, kuru arī jaunā vadība uzskata par kļūdu un šobrīd notiek “pārdošanas” process.
Ja reiz esi uzņēmies atbildību, tad tas ir jādara līdz galam. It īpaši, ja nepastāv neviens objektīvs iemesls, izņemot kājas piesišanu "mēs gribam". Diez vai mēs atbalstītu kādu, kas ir paņēmis suni vai kaķi un tad paziņo, ka kļūdījies un mēs vēsu prātu noraudzītos, kā viņš ar mierīgu sirdi atdod dzīvnieku citam vai patversmei ar tekstu "atvainojiet - kļūdījāmies... kam negadās".
Ja vēlies pievienoties Ogrēniešu atbalsta grupai briežu dārzam, pievienojies https://forms.gle/qJHBaAeRED4CZQYU9
