Kādēļ gan šodien, 16. martā, Leģiona atceres dienā tikties un par ko gan runāt? Pašu leģionāru taču ir palicis maz un aktualitātes ir citas, piemēram, Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Bet tieši tāpēc, ka ir noteiktas līdzības un zīmīgas atšķirības starp Leģiona cīņām toreiz un Ukrainas aizstāvēšanās karu tagad, ir jēga tikties un pārrunāt notikušo un notiekošo.

Līdzīgais ir tas, ka toreiz mēs, latvieši, jā, spiestā kārtā vācu formās, bet ar Latviju sirdī, cīnījāmies pret to pašu naidnieku, pret ko šodien varonīgi cīnās ukraiņi. Atšķirīgais ir tas, ka toreiz cīņa bija totāli bezcerīga, toties šodien – ļoti cerīga, uzvara šķiet vairs nav tālu. Varbūt, ka ukraiņu plānotais pavasara pretuzbrukums var iezvanīt Ukrainas atbrīvošanu, ja ne pat Krievijas sagrāvi jau šogad.

Toreiz, tagad un vienmēr bija, ir un būs svarīga orientieru drošība. Kas ir mūsu pamatvērtības, to izcelsme un nākotnes vektors? Pēc svētbrīža dosimies pie Brīvības pieminekļa. Mūsu kustība būs mūsu pamatvērtību simboliska izteiksme. Mēs saņemam Rietumu civilizācijas pamatvērtību, proti - Dieva svētību Viņa sv.Rakstu vārdos. Mēs apliecinām tās savā pateicībā par Dieva mums dotajiem tautas varoņiem, - latviešu leģionāriem, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa, kas pats ir mūsu valsts civilizāciju izvēles zīme. Tas ir vērsts ar seju pret rietumiem, ar muguru pret austrumiem. Piemineklis ar savu novietojumu vien vēsta – mēs piederam Rietumu civilizācijai. Uz austrumiem – uz Krieviju - ir vērstas tās pieminekļa figūras, kas attēlo pakļautību un verdzību. Vienīgais labais no austrumiem ir saule un tai, kā zināms, ar Krieviju nav nekāda sakara.
Šī gada 21. februāra uzrunā Krievijas federālajai sanāksmei tās diktators Putins piesauca un pat iedrošinājās citēt sv.Rakstus. Zinot viņa klajo noziedzīgumu, tā bija bezkaunīga Dievu izaicinoša rīcība. Lai tad tirāns zina, ka sv.Rakstos ir pravietota Dieva attieksme un notikumi, kas attiecas gan uz viņu, gan viņa ļauno režīmu. Šoreiz tikai par diviem. Viens runā par ļaunuma galu – tas tiks iznīcināts – iemests degošā sēra un uguns jūrā, otrs vēsta, ka ļaunā režīma gūstekņi tiks atbrīvoti.

Nav šaubu, ka Krievijas režīms ir varmācīgs, cietsirdīgs, brutāls, īsi sakot – ļaunuma apsēsts. Krievija jau sākotnēji ir bijusi bizantiskas despotijas tipa patvaldība. Tās vēstures gaitā pēc būtības nekas nav mainījies. Lai apspiestu iekšējo opozīciju, 2008. gadā tika pieņemts likums, kas režīma kritiķus pielīdzināja ekstrēmistiem un teroristiem. Nākamis likums ļāva tādus nogalināt arī ārpus Krievijas Federācijas. Tā tika likvidēts pārbēgušais krievu spiegs Aleksandrs Ļitviņenko, kas atmaskoja režīma ļaundarības un to pašu mēģināja izdarīt ar tādu pat spiegu Sergeju Skripaļu.

Režīmu raksturo novēršanās no Rietumu kultūras un tāpēc atpalicība visās jomās, vispirms jau humānajā. Tik ļoti, ka vienīgā valoda, ko Krievija reāli saprot, ir spēka valoda. Tā nav spējusi izaugt līdz citiem saskarsmes kultūras līmeņiem. Krieviju iezīmē uzpūsta varenība, tukša bravūra, iedomīga plātīzerība.

Krievija mēģina defektu pārvērst par efektu. Tā savu atpalicību definē kā civilizācijas attīstības sevišķu ceļu, “krievu pasauli”. Šo sevišķo krievcentrismu tā pauž kā pārākumu, tad pārākumu kā izredzētību, tad izredzētību kā tiesības uz agresiju, iebrūkot, apspiežot un postot kaimiņu tautas. Krievijas attieksmes moto ir: kaut paši mēs pliki un nabagi, taču lai mūs baidās!

Krievija nemitīgi karo. Putins savās runās nemitīgi taisnojas, ka Rietumi ir rusofobiski, ka Krievija ir ievilkta karā, ka visi karo pret viņiem. Nesen Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs pat aizrunājās līdz absurdam, ka Ukraina esot sākusi karu pret Krieviju, tā izsaucot smieklus klausītājos. Bet karošana Krievijai ir nepieciešama tādēļ vien, lai novērstu tautas uzmanību no savas neprasmes un nevēlēšanās iekārtot tai daudz maz jēdzīgu un labklājīgu dzīvi.

Karš Krievijā ir padarīts par elku. Hansu Mantu autonomā apgabala – Jugras gubernatore Natālija Komarova, uzrunājot skolēnus, labākajās orvelisma tradīcijās sacīja: “Karš tā ir uzvara. Karš tā ir mīlestība. Karš – tas ir draugs. Karš tā ir nākotne, kas ieguldīta mierā.”

Krievija ir toksiska. Visur, kur ir šī “krievu pasaule”, tā izverd no sevis postu un bēdas, pāridarījumus un klajus masu noziegumus pret cilvēcību, genocīdu. Vikipēdijas raksts par Krievijas Federācijas kara noziegumiem aizņem sešdesmit (!) 12. fonta teksta lappuses. Putin, Hāga tevi gaida – ar tādu milzu uzrakstu ir rotāta Viļņas pašvaldības ēka. Tāds pats uzraksts dekorē ielu Viļņā pie Krievijas vēstniecības.

Putins, savu impērisko sapņu dvingā, 2021. gada 15. decembrī faktiski pieteica karu NATO, bezkaunīgi pieprasot tai atkāpties uz 1997. gada robežām. Bet Krievija krita par upuri pati savai impēriski bravūrīgai propagandai. Tā lielījās, ka ieņems Ukrainas galavaspilsētu Kijevu trīs dienās, bet nu kopš pagājušā gada augusta ir iestrēgusi pie Bahmutas, salīdzinoši nelielas reģionālā centra pilsētas.

Krievija nevarēja pieļaut, ka kaimiņi paši izvēl savu varu un jau divreiz – Oranžajā revolūcijā 2004. gadā un Eiromaidanā 2013. gadā, izteica gribu piederēt Rietumu civilizācijai, ne “krievu pasaulei”. Ukraiņi apliecināja, ka grib normālu, cilvēka cienīgu dzīvi, nevis veģetēt Krievijas paspārnē. Ukrainai nešķita pievilcīgs Krievijas Federācijas ceļš uz Ziemeļkorejas tipa valsti. Tas bija reāls drauds Krievijas fašistiskajam režīmam, jo, ja nu tās apspiestās tautas sāk salīdzināt dzīvi pie sevis un kaimiņos?

Politikas vērotājs Raivis Zeltīts saka, ka Krievijai “ir genocidālas tieksmes pret tiem etnosiem, kas atsakās iekļauties Krievijā un atmest savu identitāti par labu imperiālajai “politiskās nācijas” idejai, kuru pauž Kremlis. Ukraiņi kā .. viena no lielākajām slāvu nācijām krievu šovinistu acīs ir paveikuši smagāko no grēkiem, jo uzsver savu kulturālo un politisko atšķirīgumu. Tas, kas mums šķiet pašsaprotami, krievu imperiālistam ir spļāviens viņa citādi tukšajā (agrāk uzskatītā par plašu) dvēselē, kurā nekā cita bez lepnuma par piederību necilvēcīgai impērijai nav.”
Aleksandrs Dugins, Putina galma ideologs vēsta: “Postmodernisms parāda, ka katra tā sauktā patiesība ir ticības jautājums. Tāpēc mēs ticam tam, ko darām, ticam tam, ko sakām. Tas ir vienīgais veids, kā definēt patiesību. Tātad mums ir mūsu īpašā krievu patiesība, kas jums ir jāpieņem.”

Šī “krievu patiesība”, kā dzirdējām, ir jāpieņem. Te vairs nav runa par filozofiju, bet par atkailinātu varaskāri, vai, ja dziļāk – par asinskāri.
2022. gada 3. aprīlī Krievijas valsts ziņu aģentūra RIA Novosti publicēja Timofeja Sergejceva rakstu Kas Krievijai jādara ar Ukrainu? Tas atklāti un programmatiski popularizē Ukrainas valsts iznīcināšanu, represijas, etnisko tīrīšanu un genocīdu. Starptautiskajās attiecībās jau ir parādījies termins “krievu genocidālā uzvedība.”

Te nederēs iebildumi, ka “visi krievi jau nav tādi, ir arī labi un inteliģenti krievi.” Pirmkārt, totalitārā valstī nav socioloģijas kā tādas, lai noskaidrotu, cik procenti ir vai nav “tādi”. Otrkārt, runa ir nevis par vieniem vai otriem indivīdiem, bet krievu civilizācijas kopējo vektoru, dominanti. Kāpēc gan krievu patriotisms ir tik ļoti impērisks? Polijas maršals Juzefs Pilsudskis (1867-1935) reiz sacīja, ka krievi visi ir vairāk vai mazāk maskēti imperiālisti, pat revolucionāri. Atbilde ir vienkārša: jo visa Krievijas vēsture ir vienu agresiju vēsture! Patriotisma viena izpausme ir lepnums par savu valsti. Ar ko gan lepoties Krievijas patriotam, ja ne ar tās agresīvo vēsturi?

Krievu propagandiste Margarita Simonjana, translējot Putina agresīvos atomkara draudus Rietumiem, sacīja: priekš kam mums tāda pasaule, ja tajā nebūs Krievijas? Uz to jāatbild: kādēļ gan pasaulei ir vajadzīga Krievijas Federācija, kas draud tai ar iznīcību?

Patiešām, Krievijas Federācijas pienesums pasaulei pat pēc PSRS sabrukuma, kad būtu bijušas visas iespējas noslēgt rēķinus ar asiņaino pagātni, tomēr ir izteikti negatīvs: Pirmais Čečenijas karš no 1994.-1996. gadam, tam sekojošā FSB organizētā māju spridzināšana Maskavā, Volgodonskā un Bujanskā 1999. gadā, lai celtu Putina reitingu un pamatotu Otrā Čečenijas kara nepieciešamību, kas ilga no 1999.-2009. gadam. 2008. gadā Krievija uzsāka karu pret Gruziju, 2014. gadā tā iebruka Krimā, Doņeckā un Luhanskā. Tas nu ir pārtapis par vairāk nekā jau gadu ilgstošu pilna apmēra karu. Jāatceras arī 2015. gada un joprojām turpinošās Krievijas intervence Sīrijā. Nemaz jau nerunājot par daudziem citiem starptautisko normu pārkāpumiem un nodarījumiem.

Krievijas Federācija ir mantojusi iepriekšējo Krievijas teritorijā esošo valstu negācijas – gan cariskās Krievijas patvaldniecisko mentalitāti un šovinismu, gan PSRS agresīvo imperiālismu un totalitārismu, apspiežot savas tautas un gribot pakļaut citas.
Krievija vienmēr ir bijusi tautu cietums. Vai ir kāds risinājums tam? Ir!

Tieši pirms 120 gadiem - 1903. gadā vēlāk izcilais latviešu valstsvīrs Miķelis Valters rakstīja: “Mūsu polītiskā programma - [v]aldības nomācošam virzienam .. stāda pretī citu: atsvabināšanu. (..) Tas .. jāsaka ikvienai Krievijas tautai: nodibini sevī pašcienību, .. lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu un visas Krievijas iedzīvotāju labā: plašini savu brīvības loku, centies palikt par savu likteņa lēmēju, .., [tas] .. nozīmē Krievijas sastāvdaļu attālināšanos (..), Krievijas saskaldīšanu. Šī ir mūsu vadošā doma (..) cīņā pret tautu un cilvēku apspiešanu pašā Krievijā. ..: patvaldību nost! Krieviju nost!”

Redzam, ka patreizējā Krievijas Federācija savā humānajā attīstībā nav tikusi nekur tālāk kā cariskā Krievija pirms 120 gadiem. Varbūt atkritusi vēl dziļāk atpalicībā.

Pirmkārt, Krievijas Federācijas politiskā sistēma ir definējama kā failed stated, caurkritusi valsts, jo 21. gadsimtā impērismam ir mazas izredzes, otrkārt, tās propagandas debilizētā un zombētā tauta sāk zaudēt pat elementāru cilvēcību. Tīmeklī nesen parādījās video, kurā kāda krievu pensionāre par ukraiņu tautu saka: “vajag viņus visus nogalināt – .. līdz pēdējam, un nogalināt viņu bērnus. Tā ir puve, un tā ir jāiznīcina. … Nogalināt visus ukraiņus līdz pat zīdaiņiem”. Šāds sadisms krievu attieksmē diemžēl nav atsevišķs gadījums.

Treškārt, Krievijas pašizslavētā “otrā armija pasaulē” lielā mērā ir izrādījusies “Potjomkina armija”, kuras spēks ir tās kara noziegumi un savu militārbandītu (par karavīriem viņus nosaukt nevar), faktiski pakļāvīgu vergu, “lielgabalu gaļas” masveida dzīšanā nāvē, kā paši krievi saka - na uboi. Par šo okupantu biomasas likteni savulaik jau I. Ziedonis rakstīja:
Jūs esat zvirbuļi strazdu būrī,
jūs esat pīles kaiju ligzdās.
Sveša zeme var prieku dot,
bērniem bikses un kreklu un cepuri dot,
uzvaras ilūziju dot.
Neviena cita zeme nevar
Radītāja mieru dot.
Mieru dod tikai tēvzeme.
Kad jūs mirsit,
caurvējš kauks jūsu zārkos.

Krievijas uzsāktais karš tikai paātrina tās galu, atkailina tās iekšējās pretrunas un rada jaunas. Jautājums ir par laiku un žanru, kādā iestāsies Krievijas krahs un diemžēl arī par to, cik upuru tas prasīs.
Bet jāņem vērā vēl kas. Kā saka sena gudrība, - traks suns, pat, ja izdzīts ārpus sētas, nepārstāj būt bīstams. Tāpēc tikai militāra uzvara pār Krieviju vien neatrisina draudu situāciju, kuru tā ir pasaulē radījusi un uztur.
Kā saka Raivis Zeltīts: Krievijas “problēmas neatrisinās režīma vai ideoloģiskās retorikas maiņa. Pēc Putina režīma tikpat labi mēs varam saskarties ar “labo krievu” liberālo imperiālismu, kas padara Krievijas kara mašīnu efektīvāku un piesaka karu kaimiņvalstīm ar “humānāku retoriku”. Tikai Krievijas impērijas pilnīga dezintegrācija un tās apspiesto etnosu atbrīvošana novērsīs karam Ukrainā līdzvērtīgus noziegumus nākotnē.”

Tātad, vienīgais veids, kā var atrisināties jautājums gan par apspiesto Krievijas tautu atbrīvošanu no baisā režīma, gan arī par pasaules atsvabināšanu no “satrakojušās benzīntanka”, kā to nodēvēja kāds ASV prezidents, draudiem, ir ļaut tai sabrukt, sadalīties pa ekonomiskajiem reģioniem un etniskajām vienībām.

Impēriskajai Krievijai ir jāpazūd no pasaules kā subjektam. Tur dzīvojošajiem cilvēkiem ir jāļauj atbrīvoties no fašistikās diktatūras un dzīvot normālu, labklājīgu dzīvi. Lai tad Tatarstāna, Tālo Austrumu republika, Urālu republika, Pievolgas vācu republika, Moskovija, Baškortostānas republika, un citas atbrīvojas no kodolieročiem, izmaksā Ukrainai reparācijas, izdod kara noziedziniekus un dzīvo mierīgi savu dzīvi.
Tātad divas vēstis, kas iezvana Ļaunuma impērijas beigas. Pirmā - Dieva galējais un nepārsūdzamais spriedums tās ļaunumam: tas ir iznīcināms. Jau lasījām - to iemeta .. degošā sēra un uguns jūrā. (Atkl 19, 20)

Otrā šodienas vēsts ir bibliski valteriska. Jēzus sen lasītais pravietojums par ieslodzīto atbrīvošanu lielā mērā sakrīt ar Miķeļa Valtera aicinājumu apspiestajām Krievijas tautām: “lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu un visas Krievijas iedzīvotāju labā.”

Šī ideja jau ir gaisā, tā mums ir tikai jāizplata. To vajag runāt tuvu un tālu, līdz tā ieiet daudzu jo daudzu cilvēku apziņā kā pašsaprotams risinājums Krievijas ļaunuma problēmai. Nevajag ļauties iebiedēties, ka tad Krievijā izcelsies pilsoņu vai mafiozi karš, kurš draudēs pasaulei ar nekontrolējamu kodolieroču izplatību, tādēļ, lūk, kodoldrošības dēļ vajag Krieviju saglabāt u.tml. Kodoldrošību var nodrošināt daudzie specdienesti, kuru pasaulē netrūkst.

Šīs idejas īstenošanās ir Krievijas ļaunuma problēmas atrisinājums. Pirmais solis tajā ir Ukrainas pilna uzvara pār Krieviju, kuru mēs tai no sirds novēlam. Tajā būs arī mūsu varoņu, leģionāru sapņa piepildījums un milzu gandarījums, kad mūsu kopējais ienaidnieks tiks sakauts. Leģionāri cīnījās un zaudēja, jo pārējā pasaule bija aizņemta pati ar sevi. Bet tagad ukraiņi nevar neuzvarēt, jo pārējā pasaule ir ar viņiem un atbalsta to ar moderniem ieročiem.

Cīņa pret mūžseno ienaidnieku turpinās. Ukraina drosmīgi cīnās konvencionālā karā, mēs, pateicoties viņu varonībai un sīkstumam, pagaidām tikai informatīvajā karā.

Par to runājot, jāatceras, ka Krievijas apsūdzības Latvijai Leģiona sakarā – gan tiešās, gan caur ārzemju plašsaziņas līdzekļiem izplatītās, jau sen vairs nav jautājums par patiesību. Tā ir noskaidrota un dokumentēta jau gadu desmitiem atpakaļ. Katrs pats var ar to iepazīties un pārliecināties.
Krievijas naidīgā un histēriskā attieksme ir vienīgi un tikai informatīvā kara operācija, kārtējais uzbrukums mūsu vērtībattieksmei, kas ir formulējama tieši un skaidri: “mēs, latviešu tauta, aizvien esam cīnījušies un cīnīsimies par savu brīvību. Mēs būsim modri tās sardzē, jo zinām ar ko mums darīšana.”

Tāpēc, kā saka kādas leģionā iecienītas dziesmas vārdi:
Liec zobenu zem galvas
Un dziļi neiemiedz:
Tavs gods un tēvu zeme
Tev acis aizvērt liedz.
Tāda stāja ir jāietur līdz piepildīsies latviešu leģionāru, mūsu un varonīgās Ukrainas tautas, un, protams, Dieva pravietojums par ļaunuma režīma sagrāvi un tā paverdzināto tautu atbrīvošanu. Tad izgulēsimies. Bet pagaidām – esam modri!

Dr. theol. Guntis Kalme, uzruna 2023.gada 16.martā sv. Jāņa baznīcā