Zaļā Ceturtdiena
Evaņģēliji stāsta par Zaļās Ceturtdienas notikumiem jeb Kristus pēdējām vakariņām kopā ar mācekļiem un Svētā Vakarēdiena iestādīšanu. Tam seko Jūdas nodevīgais skūpsts par trīsdesmit dālderiem un Jēzus sagūstīšana.
Zaļās Ceturtdienas liturģiskā krāsa ir balta. Tas izskaidrojams ar to, ka šajā dienā Baznīca atskatās uz Jēzus Kristus dzimšanu.
Zaļās Ceturtdienas nosaukums nav saistīts ar zaļo krāsu vai tautas ticējumu, ka šajā dienā nevar nest mājās neko, kas ir plūkts dabā. Zaļās ceturtdienas nosaukumu latvieši, visticamāk, ir pārņēmuši no vācu "Gründonnerstag", kas arī nozīmē to pašu – Zaļā Ceturtdiena. Savukārt šis nosaukums, iespējams, pārņemts no latīņu nosaukuma "viridium", kas burtiski nozīmē "Zaļo diena",. Šajā dienā agrāk tika sniegta absolūcija jeb grēku atlaišana tiem cilvēkiem, kam bija uzlikti Baznīcas sodi, lai viņi kopā ar citiem kristiešiem varētu gatavoties Lieldienām. Šādā nozīmē šie cilvēki atkal kļuva zaļi, proti, atjaunoti, atdzimuši.
Zaļajā ceturtdienā kristieši atceras Bībelē aprakstītos notikumus, kad Jēzus mazgāja mācekļiem kājas, iedibināja Svēto Vakarēdienu un Ģetzemanes dārzā aizlūdza par kristiešiem – "Lai viņi ir viens". Daudzās draudzēs ir tradīcija pēc Vakarēdiena svinībām no altāra noņemt gan Vakarēdiena traukus, gan Bībeli un segas, tā simboliski atgādinot par Kristus nāvi pie krusta un Viņa prombūtni.
Lielā Piektdiena
Lielajā Piektdienā Jēzus nonāk romiešu un jūdu farizeju tiesas priekšā, kur Viņš tiek izsmiets un notiesāts. Tam seko Kristus krusta ceļš un Viņa krustā sišana.
Lielo Piektdienu jau pirmie kristieši uzskatīja par grēku un sēru dienu. Baznīcās šajā dienā izskan vēsts par to, kā Dieva Dēls tika sists krustā un mira par pasaules grēkiem. Šajā dienā parasti nesvin Svēto Vakarēdienu. Nereti baznīcās šajā dienā nopūš sveces, kas ir simbolizējušas dzīvo Kristu. No jauna tās atkal tiek aizdedzinātas Lieldienu naktī no Lieldienu uguns. Baznīcā šajā dienā altāris ir tukšs. Liturģiskā krāsa Lielajā piektdienā ir melna, tā simbolizē nāvi, tumsu un iznīcību.
