Nē, nedēļas pirmajā dienā, rīta agrumā, kad visi vēl dusēja, viņas bija ceļā. Ja sievas to nedarītu, neviens viņām nepārmestu. Tomēr Jēzus viņām nozīmēja tik daudz, ka viņas nemeklēja iemeslus neiet vai kavēties. Augšāmceltajam Kristum mūs tuvāk ved sievas, kuras bija gatavas pamosties agrāk un atsaukties ilgām redzēt savu Kungu. Tam bija tik liela nozīme! Rīta agrums izrādījās vispiemērotākais laiks, lai sastaptu Augšāmcelto!

Izcilais pagājušā gadsimta teologs un martīrs Dītrihs Bonhēfers raksta: “Svētie Raksti apliecina, ka rīta pirmā doma un pirmais vārds pieder Dievam.” Sīraha gudrības grāmatā teikts: „Savu sirdi viņš veltīs, lai agri no rīta būtu ar Kungu, savu Radītāju.” (39:5)

Ar ko mēs aizpildām mūsu rīta pirmās minūtes? Vai tās apliecina mūsu ticību, ka Kristus ir augšāmcēlies un ir mūsu vidū? Sievu piemērs mūs izaicina un iedvesmo mūsu Kungam pienest vislabāko. Es apzinos, ka tik skaistai vīzijai par mūsu rītiem un attiecībām ar Dievu ir daudz šķēršļu, gluži kā sievām akmens kapa priekšā. Tas var būt telefons, satraukums par dienas darbiem, agri pamodušies bērni, šaubas par jēgpilni izmantotu laiku. Sievas akmeni novelt nevarēja, bet pamosties un līdz tam aiziet varēja. To, ko viņas spēja, viņas darīja. Tieši tāpēc piedzīvoja, ka akmens bija jau novelts. To nenovēla neviena no viņām, to izdarīja pats Dievs.

Viņš to dara atkal un atkal. Viss Kristus ciešanu un augšāmcelšanās stāsts rāda, ka Dievs vēlas būt ar mums kopā vairāk, nekā mēs spējam vēlēties būt ar Viņu. Pretējā gadījumā Viņš nekad nebūtu nonācis līdz kapam. Kristū Viņš ir likvidējis pašu lielāko šķērsli – mūsu grēku. Dievs no savas puses ir izdarījis visu, lai mēs Viņu pazītu un ar Viņu dzīvotu. Tādēļ nepazaudēsim savus rītus. Sāksim dienu kopā ar Viņu kā vēl nepiepildīti, atvērti, kā tādi, kas vēl tikai uzņemam dienas virzienu. Ja kopā ar Viņu iemācīsimies labāk izmantot rītus, mēs arī labāk dzīvosim.

Kad sievas nonāca līdz kapam, viņas tapa nevis nāves, bet dzīvības pārsteigtas. Eņģeļa vēsts bija tik galvu reibinošs pagrieziens, ka viņu pirmā reakcija bija trīsas un bēgšana. Svētīgs ir cilvēks, kurš pie Kristus augšāmcelšanās vēsts nav pieradis. Neļausim tam notikt arī ar mums.

Eņģeļa uzdevumā sievas kļuva par šīs skaistās un cerību pilnās vēsts lieciniecēm. Ikviens, kas šodien svinam Kristus augšāmcelšanos, arī mēs par tādiem esam kļuvuši. Visos laikos ir atradušies kādi, kas rada liecības par vardarbību, ciešanām un nāvi. To sāpīgi mums atgādina situācija Ukrainā un citviet pasaulē. Kādas mājas būs šī Zeme, ja tās būs vienīgās liecības un vienīgās balsis? Tāpēc toreiz Dievs pārsteidza sievas un viņas kļuva par lieciniecēm dzīvībai un cerībai Kristū. Viņš to ir darījis gadu simtiem. Tādēļ aizvien ir pastāvējusi Viņa Baznīca. Viņš to dara arī šodien, kad viens otram saucam: Kristus ir augšāmcēlies!

Cerības un Kunga dzīvības pārpilnas Lieldienas!