Luteriskajās draudzēs ir pieņemts katrā dievkalpojumā aizlūgt arī par valsti un tās vadītājiem, un par izdošanos visiem viņu labajiem nodomiem. Samulsumu ir izraisījis tas, ka pirms deviņiem gadiem Rinkēviča kungs paziņoja par savu homoseksuālo orientāciju. Kā zināms, Svētie Raksti un baznīcas mācība homoseksuālu dzīvesveidu atzīst par neatbilstošu nodomam, ar kādu Dievs radīja cilvēku – “vīrieti un sievieti viņš radīja”. Vai baznīca joprojām var lūgt Dievu par mūsu prezidentu un par viņa nodomu sekmēšanos? Mazliet neērti publiski iztirzāt cita cilvēka privātās lietas, taču daudzo jautātāju dēļ - lūk, mans personīgais šī brīža skatījums.
Ciktāl mana atmiņa sniedzas, Rinkēviča kungs nav uzsvēris vai pat apliecinājis savu līdzdarbību kādā “LGBT kopienā”, ja tāda vispār eksistē. Varbūt neesmu visu pamanījis, taču man nav palicis iespaids, ka šie jautājumi būtu bijuši viņa uzmanības centrā. Neesmu pārliecināts, ka viņam ir patīkama skaļā sajūsma par “pasaulē pirmo prezidentu – geju”, ko izbazūnējuši daži tabloīdi. Debatēs pirms vēlēšanām viņš apliecināja, ka nedzīvo homoseksuālās attiecībās. No teiktā varēja saprast, ka vismaz prezidentūras laikā viņš negatavojas tādās stāties. Ja tas ir taisnība, tad no baznīcas puses ne tikai nav šķēršļu aizlūgt par viņu, bet ir labs iemesls lūgt Dievu par viņa labo nodomu sekmēšanos.
LELB Sinodes 1996.gada rezolūcijā ir skaidri nošķirta homoseksuāla orientācija un dzīvesveids. Ir apstiprināts, ka viena dzimuma personu seksuālas savienības ir būtībā grēcīgas un nav pielīdzināmas bibliskajai laulībai starp vīrieti un sievieti. Taču cilvēkam, kurš gan atzīst savu homoseksuālitāti, bet dzīvē to neīsteno, var būt pilnīga līdzdaļa kristīgajā draudzē, Dieva dotajos žēlastības līdzekļos un, protams, aizlūgšanās. Zinot, cik lielu vietu iemīlēšanās un tuvība ieņem cilvēka dzīvē, ir jāsaprot, ka homoseksuāliem cilvēkiem ir ļoti grūti dzīvot atbilstoši Dieva prātam. Viņiem šajos centienos pienākas īpašs morālais un lūgšanu atbalsts. Pat ja kāda sacītais ir nepatiess un slepenībā viņš rīkojas pretēji, tas ir starp viņu, biktstēvu un Dievu. Nav mūsu uzdevums okšķerēt pakaļ vai nodoties minējumiem. Mēs esam brīvi rīkoties atbilstoši tam, kas mums teikts un apliecināts. Citādi tas ir atklāta grēka gadījumā, jo tas ārda tikumus un ieļauno apkārtējos. To baznīcas vidū pieļaut nedrīkst. Par to Mārtiņš Luters ir rakstījis Lielajā katehismā.
Edgars Rinkēvičs ir sevi parādījis kā spējīgs un kompetents ārlietu ministrs. Nav šaubu, ka vismaz lielāko daļu prezidenta pienākumu viņš pratīs nevainojami pildīt. Tādēļ vēlēsim viņam labu izdošanos visā, ko viņš darīs mūsu valsts labā. Lai Dievs viņu vada auglīgā darbā un svētā dzīvē. Pārmetumus un protestus pataupīsim līdz tādam brīdim (no kura Dievs lai žēlīgi pasargā), ja parādīsies kāda pievilšana, vai viņa darbībā iezīmēsies kaut kas tāds, kas kaitē Latvijai un tās tautai. Tad varēsim pretoties gan ar garīgiem, gan politiskiem līdzekļiem.
Uzņemoties prezidenta pienākumus, Rinkēviča kungs apņēmās darīt visu, kas viņa spēkos, lai saliedētu Latvijas tautu. Tas ir slavējami un patiešām vajadzīgi. Tomēr gribu piebilst, ka spriedze veidojas ne tikai starp tautībām. Šķelšanos rada ne tikai Krievijas propaganda, kuru viņš uzsvēra intervijā. Ir arī cita propaganda, kas šķeļ sabiedrību vērtību un tikumu jautājumos. Es aicinu jauno prezidentu būt nācijas līdzsvarotājam, vienotājam un aizstāvim arī šajā jomā. Tas tiks ar pateicību novērtēts.
