Ķegumieši sava novadnieka – rakstnieka, tulkotāja, filoloģijas zinātņu doktora – Jāzepa Osmaņa dzimšanas dienu atzīmēja 11. jūlijā, bet piemiņas pasākums «Jāmācās mums pašiem sauli dzīvē ienest» notika Dzejas dienu mēnesī septembrī, kad pēc vasaras skolu solos atgriezušies bērni un jaunieši, kuri ir galvenā dzejnieka auditorija – jau gandrīz gadsimtu reti kurš bērns izaudzis bez J. Osmaņa dzejas.
Pasākumā ievadvārdus teica Jāzepa Osmaņa meita Uva Kaijaka. Klātesošos uzrunāja arī dziesminiece Dace Priedoliņa, kurai pirmā iepazīšanās ar Jāzepu Osmani notikusi pirms desmit gadiem, kad Madlienas bibliotēkā bijusi rakstnieka gleznu izstāde. Bērnībā iedvesmots no mākslinieka Irbītes, kurš Ķegumā uz perona zīmēja ar pasteļu krītiņiem, Jāzeps paralēli rakstniecībai arī gleznoja, visvairāk sava mūža nogalē. Izstādes moto bijis Jāzepa Osmaņa dzejolis «Dvēseles ligzda». Izlasot dzejoli, Dace sapratusi, ka «tur ir dziesma». Viņa sacerējusi piecas dziesmas ar Jāzepa Osmaņa vārdiem.
Ar plašu, īsā laikā sagatavotu programmu uzstājās arī Katlakalna Tautas nama bērnu vokālais ansamblis «Lai skan». Atraktīvi, ar muzikālu izjūtu, bērni atskaņoja komponista Zigmunda Lorenca, Imanta Pauras, Vitas Siliņas, Arvīda Žilinska dziesmas ar Jāzepa Osmaņa vārdiem. Ansambļa vadītāja Kristīne Jeronoviča atzīst, ka dziesmas ar Jāzepa Osmaņa vārdiem ir viegli uztveramas un ātri iemācāmas.
Pasākumā piedalījās arī aktrise Kristīne Klētniece-Sika ar bērniem. Bija sagatavots un izspēlēts dzejas uzvedums ar muzikāliem priekšnesumiem. Dzeju runāja arī Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas teātra pulciņa «Ķirbis» dalībnieki (vadītāja Ligita Ādamsone). J. Osmaņa dzejoli deklamēja arī rakstnieces Regīnas Ezeras mazmazmeita – Ķeguma vidusskolas skolniece Laura Mundure.
Jāpiebilst, ka pasākuma laikā lasīto dzejoļu fonā uz ekrāna varēja skatīt Jāzepa Osmaņa gleznas.
Klātesošos priecēja arī Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas skolēnu Jāzepa Osmaņa dzejoļu ilustrāciju izstāde. Bērni ar humoru bija attēlojuši notikumus no rakstnieka bērnu dzejoļiem.
Jautāta, ko viņai nozīmē šādi pasākumi, vecākā J. Osmaņa meita, zvērināta advokāte Aija Osmane, teic, ka agrāk vairākkārt kopā ar tēvu piedalījusies pasākumos, kur viņš lasījis savu dzeju, kas tēvam ļoti labi padevās. «Esot šādā atceres pasākumā, man ārkārtīgi sāp sirds, ka tur vairs nav mana tētiņa. Es viņu ļoti, ļoti mīlēju, un viņš mīlēja mūs ar māsu, kā arī savus mazbērnus, kuri auguši mīlestības atmosfērā. Redzu, ka, runājot vai dziedot tēva dzeju, impulss bērnos ir ļoti pozitīvs – ir gaišā noskaņa, prieks un humors. Dzeja vērsta uz labestību, mīlestību ģimenē, uz pieklājību. Tas ir pasniegts ar mīlestību un sirsnību, pazīstot bērna sirsniņu un to uzrunājot. Mēs ar māsu savulaik tēva dzejoļiem bijām pirmā auditorija – viņš mums lasīja gan savus dzejoļus, gan arī tulkojumus. Redzu, ka bērni joprojām smejas, aplaudē, vēlas runāt līdzi. Man ir milzīgs prieks un gandarījums, ka mana tētiņa darbi joprojām dzīvo! Pati savā apgādā SIA «Jaspids» pēc tēva aiziešanas izdevu grāmatu «Mani mīļie». Doma ir, ka tētiņa piemiņu vajag saglabāt, un šādos pasākumos saprotu, ka viņu patiesi atceras. Ir milzīgs gandarījums, apmeklējot skolas, dzirdēt, ka tētiņa dzeja joprojām nav aizmirsta. Tēvs bija ticīgs, viņš mīlēja Dievu un cilvēkus. Domāju, ka viņa dvēselīte joprojām ir dzīva,» saka Aija Osmane.
Foto: A. Osmanes personiskais arhīvs
Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem
