Ēriks Hānbergs 90 gadu jubileju svinēja 29. maijā. Tiesa gan, gaviļnieks teic, ka jubilejas balle izpalika, jo dzimšanas dienu viņš atzīmēšot visa gada garumā. Gandrīz pirms gadsimta viņš pasaulē nācis Birzgales pagasta "Rimeņos", lauksaimnieka, zemnieka Kārļa Hānberga un viņa sievas Irmas ģimenē. Iespējams, tieši tāpēc viņam vienmēr tik tuva bijusi lauksaimniecības tematika. Kādā intervijā rakstnieks smaidot atzīst, ka tieši vecāki viņam iemācījuši lauku darba ritumu, prasmi mierīgi padarīt darbu, svinēt svētkus un izgulēt diendusu, izņemot dienas, kad siens no mākoņa apakšas jāizrauj, lai nesalīst.
Darba tikums iemācīts ģimenē
Mazais Ēriks iesaistīts visos lauku darbos. Mamma un paps rīkojušies gudri, dēlam izgatavojot vecumam un augumam piemērotus darbarīkus. Lāpstu ar īsāku kātu, speciālu izkapti un mazāku grābeklīti. Puika kopā ar tēvu pētīja, kā sastellēt sējmašīnu, zāles un labības pļāvēju, skatījies, kā tēvs izjauc tehniku, vēlāk ecējis sējumus. Hānbergu saimniecība Birzgales pagastā bija pārtikusi. Lai arī Ē. Hānberga vecākiem bija tikai četru klašu izglītība, viņi pratuši gudri saimniekot. Bērnībā Ērikam pat īsti nebija jāiet ganos, jo tēvs bija ierīkojis aploku sistēmu. Ulmaņlaikā «Rimeņu» mājās vēl nebija elektrības, bet jau bija ievilkts ūdensvads, bija vanna un boilers ar silto ūdeni. Ūdens pumpis bija ierīkots tā, lai zēns bez piepūles varētu uzdzīt ūdeni istabaugšā novietotajā boilerā. Rādītājs istabas galā signalizēja, kad rezervuārs ir pilns. Galvenie ienākumi – no piena un bekona, uz Rīgas Centrāltirgu ar trim pajūgiem pārdošanai vesti arī āboli no diviem ābeļdārziem. Ēriks atceras, ka vecāki vienojušies – par ienākumiem no ābolu ražas vienu gadu tēvs iegādāsies lauksaimniecības mašīnas un citas saimniecībā noderīgas lietas, nākamajā – mamma mājas vajadzībām, un attiecīgi ģimenei bijusi pat guļamistabas iekārta.
Diemžēl šobrīd «Rimeņu» mājas nav saglabājušās. Palicis vien sens paksis, kas izzāģēts no rakstnieka bērnības dienu mājas un tagad atrodas viņa darbistabā ģimenes mājā Pārdaugavā. Laiku pa laikam, viesojoties Ogrē, Ē. Hānbergs joprojām ar prieku satiek skolas laiku biedrus no Birzgales pamatskolas. Tiesa gan, tālākais dzīves ceļš viņu pašu aizveda citā virzienā. Pēc kara ģimene pārcēlusies pie tēva brāļiem Kurzemē.
Žurnālists, rakstnieks un publicists
Cēsu Skolotāju institūtā un Liepājas Pedagoģiskajā institūtā Ē. Hānbergs ieguvis pedagoģisko izglītību, taču pievērsies žurnālistikai, žurnālista gaitas uzsākot Liepājā. Bijis arī laikraksta "Cīņa" korespondents un nodaļas vadītājs, kā arī laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" (vēlāk "Neatkarīgā Rīta Avīze") redakcijas biedrs. Kopā ar Aivaru Berķi un Imantu Ziedoni iedibināja konkursu par sakoptāko lauku sētu. Pēcāk pievienojoties Dainai Bruņiniecei, vairāk nekā 15 gadu laikā apmeklēts ap 500 lauku sētu. Par labākajām no tām Ē. Hānbergs informāciju apkopojis grāmatā "100 lauku sētas Latvijā". Vēlāk darbojies arī konkursu "Sējējs" un "Laiks Ziedonim" žūrijā.
Iedibinājis grāmatu sēriju "Jakubāna un Hānberga bibliotēka", Rīgas Latviešu biedrībā kopā ar Jāni Ķuzuli pirms 20 gadiem izveidojis Omulības klubiņu – ar mērķi uzturēt humora žanru un vairot labestību un optimismu. Diemžēl, kopš kovida laikā klubiņš savu darbību pārtrauca, tā nav atjaunota. Ē. Hānbergs ir arī Rīgas Latviešu biedrības domnieks un Ordeņu kapitula loceklis. 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Populārākās grāmatas – "Pirmā grēka līcis", "Plikie un pusplikie", "Kartupeļu stāsti", "Edgars Liepiņš", "Mirklīši", "Jaušības un nejaušības", "Aplaipojumi un apsmaidījumi", kur viņš vaļīgi atskatās uz savu darbu žurnālistikā no 1958. līdz 1990. gadam. Dailes teātrī pēc Ē. Hānberga stāstu motīviem izrādītas un skatītāju mīlestību ieguvušas lugas – "Pirmā grēka līcis", "Plikie un pusplikie", "Ērtas dzīvošanas mirklīši".
Par Ē. Hānbergu varētu rakstīt vēl un vēl. Tie, kuri vēlas viņu iepazīt tuvāk, var apmeklēt Ogres Centrālo bibliotēku, kur pieejama ne vien ražīgā rakstnieka sarakstīto grāmatu izlase, bet arī novadpētniecības materiāli, arī Andžila Remesa pirms desmit gadiem tapusī grāmata par jubilāra iepriekš plašākai sabiedrībai neatklātiem dzīves faktiem – "Nezināmais Hānbergs".
Savukārt 90 gadu jubileju Ē. Hānbergs šogad nolēmis nosvinēt ar jaunu grāmatu par Liepājas puses laukiem, ko iemīļojis jau jaunības gados. Nupat iznākusi arī grāmata "Tintis Tinte un kaķa aprūpētājs dakteris Sigrēns Brics" par rakstnieka kaķi, kurš ģimenē nodzīvojis 14 gadu. Minēto grāmatu ar dokumentālām karikatūrām ilustrējis lielvārdietis, karikatūrists Agris Liepiņš, kura karikatūras regulāri var skatīt arī laikraksta "Ogres Vēstis Visiem" lappusēs.
Kādā no viesošanās reizēm Ogrē Ē. Hānbergs atzina, ka viņam daudzi nereti iesaka, ko vēl vajadzētu rakstīt: "Tā bieži vien rodas impulss nākamajām grāmatām. Paldies skolas biedram Ērikam, kurš man ir atsūtījis tādu kā koncentrētu atmiņu fragmentu par manu Birzgali, par mūsu skolu, par kaimiņiem. Visu laiku man neliek mieru mana dzimtā puse un tas nepateiktais, ko vēl vajadzētu pateikt, bet kā un kādā formā, par to vēl domāju. Jo vairāk uzkrāju informāciju, jo vairāk atmiņas uzjundī, jo gatavāks esmu par to periodu kaut ko rakstīt. Neko konkrēti pagaidām solīt nevaru, bet manī tur kaut kas gruzd, un gan jau kāda liesmiņa varētu izšķilties," tā nu jau pirms vairākiem gadiem sacīja Ēriks Hānbergs, un, kas zina, varbūt sagaidot rakstnieka simtgadi, taps arī grāmata par rakstnieka bērnības takām, papildinot citu līdz šim sarakstīto Ē. Hānberga grāmatu plejādi.
