Lai palīdzētu citiem bērniem – veicinātu viņu pašattīstību un spēju «atvēršanu», šogad Aiga Lielvārdē atvēra bērna izaugsmes telpu «Es», kurā pēc Montesori metodes strādā ar dažāda vecuma bērniem, arī ar tiem, kam ir īpašas vajadzības. Tūlīt darbu sāks arī mentālās aritmētikas grupa. Ja būtu vairāk laika, viņa padarbotos ar sev tik mīļo kaligrāfiju un ierādītu to interesentiem.
Aiga darbojas arī pirms trim gadiem izveidotajā Dauna sindroma biedrībā, kas ir izveidojusies par spēcīgu un darbīgu organizāciju. Tajā apvienojušās aptuveni 20 mammas. Grūti pateikt, kāpēc nav vairāk, jo ik gadu piedzimst bērniņi ar šādu ligu – tajā gadā, kad Aigas dēls Kristaps dzima, pasaulē nāca 25 bērni ar Dauna sindromu. Kopumā Latvijā viņu ir ap 1300. Ja Aigai gaidību laikā būtu kāds teicis, ka viņai būs šāds bērns, viņa tik un tā izvēlētos laist viņu pasaulē. Tomēr nenosodītu, ja kāda cita izvēlētos pārtraukt grūtniecību, skaidri zinot diagnozi (analīzes, kas ņemtas no augļūdens, to precīzi norāda). Jāņem vērā, ka Dauna sindroms var būt izteikts vairāk vai mazāk spēcīgi, līdz ar to arī atstājot iespaidu uz bērna attīstības spējām. Taču Aiga ir pārliecināta, ka jebkurā gadījumā, strādājot ar bērnu, var panākt lielus uzlabojumus. Vēl ļoti svarīgi ir ieviest agrīno preventīvo atbalsta sistēmu – tā būtu nenovērtējams palīgs vecākiem un bērniem jau no pašām pirmajām dienām.
Montesori un mentālā aritmētika
Lielvārdes izaugsmes telpa nav pirmā Aigas satuvināšanās ar Montesori metodi – pirms vairākiem gadiem viņa ar to nodarbojās Ventspilī. Kad pārcēlās uz dzīvi Lielvārdē, sāka apsvērt iespēju tādu radīt arī šeit. Par laimi, kad painteresējās, kas noticis ar viņas iepriekšējo nodarbību telpu Ventspilī un tur esošo aprīkojumu, izrādījās, ka tas tā īsti netiek izmantots. Tad nu to iegādājusies un pārvedusi uz šejieni. «Visas šīs lietas man ir īpaši dārgas, jo ar tām savulaik darbojās mans Kristaps un citi bērni. Katrs sīkums tika iegādāts pārdomāti,» teic Aiga. Viņa ir gandarīta, ka telpu īri, kas nav maza, palīdz nosegt Ogres personības un prāta studija bērniem, jauniešiem un ģimenēm «Izaugsmes spots», kas šeit vada lego nodarbības. Tāds atspaids sākumā ir ļoti svarīgs. Bez Aigas te notiek arī logopēdijas nodarbības, ko vada viņas kolēģe no Lielvārdes pamatskolas, tā ka telpa tiek apdzīvota ik dienu.
Kad ierodos uz sarunu ar Aigu viņas jaunizveidotajā nodarbību telpā, no tās izspurdz pirmsskolas vecuma žiperīgs meitēns, kurš uzreiz metas priecīgi pavēstīt pretim atnākušajam tētim, ko tik viņa ir paguvusi šodien izdarīt! Viņa te nāk, lai labāk sagatavotos skolas gaitu sākumam – apgūt un stiprināt prasmes mācīties, skaidro Aiga. Vajag tikai atrast īsto pieeju, lai atvērtu bērnu. Vienu puiku mamma atveda gluži bažīga – viņam šogad būtu jāsāk iet 1. klasē, taču bērnudārza audzinātājas iesaka vēl gadu pagaidīt, jo viņš tam nav gatavs. Aiga, pastrādājot ar zēnu, ir pārliecinājusies – nekādā ziņā nevajag zēnu «marinēt» dārziņā vēl gadu un nokaut vēlmi mācīties. Viņš ir zinātkārs un savam vecumam labi attīstīts, ar loģiskiem spriedumiem. Vienreiz viņš saka – te pie tevis var mācīties vienlaikus seši bērni. Viņa tēlo neizpratni un prasa – no kā tu to spried? Lūk, te taču ir seši krēsli. Matemātika viņam patīk, rēķina tā, ka švīkst. Vairāk jāpiestrādā pie lasītprasmes, bet jau iepriekšējā nodarbībā bija jūtams neliels, bet progress.
Lai gan Montesori sistēmā, ar ko viņa strādā, ir vēlams grupā vienlaikus strādāt ar vairākiem bērniem dažādos vecumos, taču Aiga dod priekšroku strādāt ne vairāk kā ar diviem, biežāk pat ar vienu, lai veltītu laiku pilnībā tikai konkrētajam bērnam. Kāpēc tieši Montesori? Aiga uzskata, ka tā tiek veicināta pašmotivēta bērna izaugsme visās viņa attīstības jomās – izziņas, emocionālā, sociālā un fiziskā. Viņai ļoti patīk arī mentālā aritmētika, kuras kursu tikko pabeigusi apgūt. Bērni, kuri to praktizē, spēj rēķināt bez zīmuļa, papīra, kalkulatora vai citiem palīglīdzekļiem. Uz tās apguvi pieteikušies septiņi bērni, bet kopumā izaugsmes telpā darbojas 16, 17 bērnu. Varētu paņemt vairāk, taču vajag atvēlēt laiku arī ģimenei un sev. Mazliet pabūt klusumā – to viņai ierādīja apzinātā klusuma kursos, un tā ir lieliska enerģijas bateriju uzpildīšanas metode.
Nepārtraukts un neatlaidīgs darbs
Tieši dēls Kristaps bija lielais pamudinājums mācīties un apgūt dažādas metodes, jo bija skaidrs, ka, audzinot viņu, ar parasto pedagoģiju nepietiks. Tas, ka viņai varētu būt bērns ar Dauna sindromu – par to nebija iedomājusies, jo ar veselību nebija problēmas, arī analīzes bija normālas. Likās – viss būs kārtībā, jo Kristaps bija trešais bērns ģimenē, pirmie divi bija veselāki par veselu, arī pati vēl jauna – 29 gadi. Pēc tam ģimenē ienāca meita Evelīna, kuras gaidību laikā veiktās analīzes uzrādīja lielāku risku nekā Kristapa gadījumā, taču piedzima vesela. Atceroties pirmās Kristapa dienas, Aiga atzīst, ka tās bija satraukuma un neziņas pilnas. Sliktākais bija tas, ka, uzzinot ārstu verdiktu, ka bērnam, visticamāk, ir Dauna sindroms, nezināja, ko darīt tālāk un neviens to arī nepateica. Tolaik par šādiem cilvēkiem neko nerunāja, arī sabiedrībā viņi maz bija redzami. Ciematā, kur dzīvoja Aiga, bija viens šāds vīrietis, kuru retu reizi izlaida laukā no mājas. Daunis bija kā lamu vārds.
Nezinot pati, no kurienes toreiz radās idejas un atjauta, kā rīkoties. Laikam jau kāds no augšas gaismu paspīdināja ar lukturīti, pasmaida Aiga. Kad Kristaps piedzima (1. aprīlī), jau septembrī pieteikusies uz studijām Liepājas Universitātē. Lekcijas notika piektdienās un sestdienās, un tāds modelis derēja, jo varēja savienot ar darbu skolā, kur strādāja par sākumskolas un vizuālās mākslas skolotāju. Brauca kopā ar Kristapu uz Liepāju, māsa viņu lekciju laikā pieskatīja, bet vakarā brauca atkal abi mājās. Ieguva speciālā skolotāja izglītību. Jaunās zināšanas lika lietā, strādājot ar Kristapu. Daudziem likās, ka viņš strauji progresē, taču lielā mērā tas notika, pateicoties milzīgajam un nepārtrauktajam darbam. Tas nereti arī ir lielākais kavēklis, kāpēc attīstība iestrēgst – nepietiek tikai ar speciālista ieguldījumu, ļoti daudz jāstrādā vecākiem pašiem. Aigas dēlam palīdzēja arī Voita terapija, kas šobrīd Latvijā tiek maz izmantota. (Biežāk tiek lietota Bobata terpija, kas ir maigāka.) To var nodēvēt par masāžu, kas stimulē nervu galus un stiprina bērna muskuļus. Viņai izdevās atrast Liepājas Attīstības centrā lielisku neiroloģi, kura apmācīja Aigu, kā pareizi masēt. Lai gan masāža ir spēcīga un bērnam rada ne tās patīkamākās sajūtas, efekts no tās ir acīm redzams. Kristaps sāka rāpot, sēdēt, celties kājās. Svarīgi ir pēc iespējas laicīgāk bērnu dabūt vertikāli, jo tas saistīts ar izziņas spējām un intelekta attīstību, guļus stāvoklis to neveicina.
Tas, ka ģimenē bija citi bērni (māsa septiņus gadus vecāka, brālis – četrus), arī ir liels pluss, jo viņi labprāt ar mazo brāli rotaļājās, iesaistīja savās nodarbēs. Aizstāvēja, ja kāds pagalmā gribēja mazo aizskart. Tas aizstāvētāju gars Aigas ģimenē ir liels – reiz, kad vecākā un jaunākā māsa ar Kristapu gaidīja stacijā vilcienu, daži iereibuši puisieši veltījuši Kristapam neglaimojošus vārdus, un tad mazākā māsa piegājusi pie viņiem un bargi pavaicājusi – kas viņiem ir iebilstams? Tiesa, šādi vārdiski uzbrukumi Kristapam ir retums.
Labāk atsevišķā klasē
Dēlam paveicās ar bērnudārzu, kur bija ļoti jauka auklīte, kurai viņš pieķērās. Atrast citu cilvēku, kas mājās ar viņu sēdētu, – bija ļoti grūti, jo vairākums baidās, ka netiks galā, tāpēc dažkārt dēla slimošanas laikā nācās viņu atstāt vienu pašu. Kristaps sāka skolas gaitas septiņu gadu vecumā, mācoties speciālajā klasē. Taču, kad viņš sāka iet 2. klasē, Aiga ar vīru izšķīrās, un tika izlemts, ka turpmāk dēls mācīsies Stiklu speciālajā internātskolā. Tas nebija viegls lēmums, bet situācija bija tāda, ka savādāk nevarēja. Lai viņam būtu tuvāk, arī pati tur pieteicās darbā (divas dienas nedēļā – pirmdienās un piektdienās). Atskatoties pagātnē, neko sliktu par šo skolu nevarot teikt – tie noniecinājumi, kas pēc tam lija pār to, nebija pelnīti. To pacietību un izpratni, ar kādu tur strādāja personāls, var tikai uzteikt. Pati atceroties vienu reizi, kad visa skola un tuvākā apkaime bija sacelta kājās, jo Kristaps ar otru puiku bija pazuduši. Meklēja četras stundas, izsaukušies – velti. Galu galā izrādījās, ka abi paslēpušies zem kāpnēm. Pēc tam runājusi ar dēlu, lai nekad tā vairs nedara – ja tevi sauc, jāatsaucas.
Aiga arī šobrīd uzskata, ka ir bērni, kuriem labākais modelis ir atsevišķa speciālā klase vai pat neliela izglītības iestāde, bet ne kopā ar citiem skolēniem. Lai kā arī nebūtu – ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki un pat pedagogi mēdz būt nežēlīgi, tādējādi nodarot pāri tiem, kas atšķiras no «parastajiem». Turklāt skolotājam pievērst vienlīdz lielu uzmanību visiem skolēniem un panākt sasniedzamos rezultātus, it īpaši lielā klasē, ir neiespējami, kas tikai padara viņu vēl nervozāku attiecībā uz īpašajiem bērniem.
Nu grūtākais laiks ir aiz muguras – dēlam aprīlī apritēs jau 23 gadi. Ir prātīgs, patstāvīgs, zinātkārs un darbīgs, labi tiek galā ar sadzīves lietām. Ik dienu viens pats brauc ar vilcienu no Lielvārdes uz Ogri, uz dienas centru «Saime» un atpakaļ. Viņš ir patstāvīgāks, nekā Aigai nereti gribas atzīt – nesen dēls rāda, cik daudz soļu nogājis. Izrādās, izmantojot Google maps, atradis citu maršrutu, pa kuru iet no stacijas uz dienas centru. Gribējis apskatīt rotājumus Ogrē. Pirmā reakcija – kāpēc tu tā dari, es taču tā uztraucos, ja nu tu apmaldītos?! Bet tad teikusi sev – pag, bet tā taču viņam ir jauna izaugsme! Izdomāja un tika pats galā. Vai atkal – zvana, vai pie friziera aizgājis? Jā, mierīgi atbild – viss jau izdarīts. Reiz māsa bija ieraudzījusi Kristapu nākam bariņā no centra ar citiem biedriem – lai gan iepriekš sūdzējās, ka sāp kāja, izskatījās, ka par to bija aizmirsts, runājis un līksmi žestikulējis. Kā ieraudzījis māsu, palicis tik rāms un mierīgs – pareizāks par pareizu. Acīmredzot savu biedru pulciņā viņš uzvedas un jūtas pašpārliecinātāks.
Kristapam vienubrīd bija draudzene, ar ko iepazinās internetā. Latviešu meitene, kurai arī ir Dauna sindroms un kura dzīvo Norvēģijā. Viņi pat ciemojās viens pie otra, sūtīja dāvanas uz svētkiem. Dēls sāpīgi pārdzīvoja to, ka draudzība izjuka, jo meitenei bija uzradies cits puisis. Kristaps bija pat lūdzis viņas roku un apsvēra iespēju dzīvot kopā, tāpēc nespēja saprast, kā tas ir – viņi taču mīlēja viens otru? Aiga mierinājusi, ka otru cilvēku nevar piespiest mīlēt. Tā notiek ne tikai ar viņu vien, un gan jau viņš satiks vēl savu meiteni.
Dienas centrs un sociālās darbnīcas
Dienas centrs vispār ir ļoti laba lieta – šiem cilvēkiem nav jāsēž mājās, viņi darbojas un mācās jaunas prasmes. Svarīgi, lai šādas vietas nepārvēršas par tādām, kur laiks tiek vienkārši nosists, sēžot telefonos vai snaužot dīvānā, bet darbinieces tikām dzer kafiju savā stūrī. Kas tāds ir redzēts pašas acīm, un tas rada tikai sašutumu. Ogrē ir sociālās darbnīcas, kas patiešām ir liels ieguvums. Piemēram, Kristaps apmeklē kokapstrādes nodarbības. Jāpiebilst, ka pēc Stiklu skolas viņš mācījās Jumpravā, kur apguva arī pavāra palīga specialitāti, bet izdevās arī izmācīties Kokneses skolā kokapstrādi. Tur gan skolotājs vairāk strādāja ar tiem, kas ātrāk spēj mācīties. Taču tā nav, ka Kristaps to nespēj, viņam tikai viss izdodas lēnāk. Būtu tikai darba devēji, kuri nebaidītos ņemt pie sevis, tad tā dzīve šiem cilvēkiem būtu pilnvērtīgāka.
Šīs prasmes viņam lieti noder, piemēram, vienos Ziemassvētkos bija jāizpilda apjomīgs pasūtījums – sagatavot 170 suvenīrdēlīšus Saldus novada sportistu apbalvošanai. Protams, kūrēšana bija pārējo ģimenes locekļu ziņā – Aiga iepirka dēlīšus, vīrs sazāģēja. Nopirkusi slīpmašīnu – iemācīja dēlam dēlīšu malas apstrādāt ar to, jo līdz tam viņš to darīja ar smilšpapīru, kas prasa lielu laika tēriņu. Tika iegādāta printējamā iekārta, ar ko var uzrakstus taisīt. Katram sporta veidam tika uzzīmēts un kokā iededzināts ezītis, kurš skrien, soļo, airē vai dara ko citu. Ar visu Kristaps tika galā labi, tikai retu reizi bija kas jāpielabo. Atsauksmes arī bija labas, un viņš jutās gandarīts, ka ir bijis noderīgs. Lai gan tik lielu darbu šobrīd nav, tomēr dīkā nestāv – gatavo Aigai koka lādīti, kurai pats atradis dizainu. «Man ir prieks, ka viņš neieslīgst slinkumā un kūtrumā – nekad nesūdzas, ka ir garlaicīgi vai nav ko darīt, kā to nereti dzird no mūsdienu jauniešiem. Interesējas par ģeogrāfiju – apguvis visu pasaules valstu karogus, tie visi iezīmēti kladēs. Vienīgais, kas ir – viņš nespēj sev piedot kļūdu, tad lapa ir uzreiz laukā. Ar to karogu zīmēšanu viņš ir iemācījies visu valstu galvaspilsētas. Te reiz meita prasa, kurai valstī karogā ir ierocis – ne jau Eiropas? Kristaps attrauc – Čīle jau nav Eiropā! Tas pats ir ar latviešu seriāliem – viņš izraksta visus aktierus un sameklē internetā visus datus.» Aiga pasmaida, ka reizēm viņai pat nav laika uzklausīt visas dēla intereses. Citreiz atkal ienāk prātā – nav ar viņu sen neko palasījusi. Bet tad attopas – bet viņš taču visu laiku meklē informāciju un kaut ko lasa. Arī raksta – tiesa, labāk grib to darīt ar drukātiem burtiem. Arī parakstīties prot.
