Jūlija beigusi Medicīnas koledžu un ir sertificēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ārsta palīdze. Savulaik domājusi par filoloģijas vai psiholoģijas studijām, turklāt ieguvusi iespēju mācīties budžeta grupā, tomēr sirdsbalss izrādījusies stiprāka un viņa izlēmusi par labu medicīnai. Iespējams, pie vainas arī gēni – Jūlijas vecmāmiņa bijusi medicīnas māsa.

«Esmu no Jēkabpils puses, bet tagad dzīvoju Rīgā un braucu uz darbu Ogrē. Esmu saradusi gan ar kolēģiem, gan iepazinusi ogrēniešus. Man patīk strādāt kā brigādes vadītājai – pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, palīdzēt cilvēkiem. Pilsēta nav liela, un reizēm varbūt ir mazliet dīvaina sajūta – ieejot veikalā, vai ik reizi sastapt cilvēkus, pie kuriem esmu bijusi mājās izsaukumā. Vieni neatpazīst, bet ir arī tādi, kas saka paldies par dzīvības glābšanu. Lai arī tas ir mans darbs, to dzirdēt nenoliedzami ir patīkami,» atzīst Jūlija.

Mierīgāks darbs nav domāts viņai
Ogres novadā ik diennakti strādā piecas NMPD brigādes – divas Ogrē, viena Lielvārdē, viena Madlienā un viena Ikšķilē, kas tur strādā no pulksten 8 līdz pulksten 22, tad atgriežas Ogrē. Ogres NMPD punkts ir Brigāžu atbalsta centra «Jelgava» pakļautībā, un vadība atrodas Jelgavā. Katrai brigādei ir savs vadītājs, kurš faktiski atbild par visas komandas darbu. Standarta brigādē ir trīs cilvēki. Arī otrs mediķis var būt sertificēts, nereti tie ir medicīnas studenti. Brigādes vadītājam jāspēj ātri pieņemt lēmumus, turklāt jādomā vairāki soļi uz priekšu.

Tās nereti, protams, ir stresa situācijas. Jautāta, kāpēc tas vajadzīgs? Jūlija teic, ka mierīgāks darbs nav domāts viņai. «Man ir ļoti svarīgi saņemt šo adrenalīnu. Papildus strādāju medicīnas sabiedrībā «ARS» un «Veselības centrā 4», arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē, kam ir mazliet cita specifika – mēs nodrošinām dežūras masu pasākumos, piemēram, rallija, hokeja, futbola vai citās sacensībās. Tā, piemēram, dežurēju ātrumlaivu sacensībās, kur bija smaga avārija, bet viss beidzās labi. Ir gandarījuma sajūta, saprotot, ka esi izglābis cilvēku, ka viņš ir vesels un savām kājām atgriežas mājās no slimnīcas. Nesen dežurēju motokrosā. Pie mums pienāk sacensību dalībnieks, kurš tikko izbraucis trasi, un saka, ka viņam sāp kuņģis, varbūt var iedot kādu tableti. Paraugoties, sapratu, ka ir cita problēma. Aicināju mašīnā, konstatējām – vīrietim infarkts. Steigšus nogādājam viņu slimnīcā. Bail pat iedomāties, kas varētu notikt, ja viņš dotos trasē. Tā ir vēl viena izglābta dzīvība,» saka Jūlija.

Reaģē nekavējoties
Visus izsaukumus pieņem NMPD Operatīvās vadības centrā (OVC) Rīgā un Daugavpilī. «Starp citu, arī es agrāk kādu laiku biju strādājusi par izsaukumu pieņemšanas dispečeri un labi saprotu šā darba specifiku. Varu teikt – tas nav viegli – OVC diennaktī saņem ap 1500 līdz 2000 izsaukumu. Dispečers noskaidro, no kuras vietas zvana, kāda adrese, kas noticis, tad izsaukumu novirza brigādei, kura atrodas tuvāk. Piemēram, aizvedam pacientu uz slimnīcu Rīgā un, ja tobrīd esam tuvāk nekā citas brigādes, braucot atpakaļ, varam saņemt izsaukumu uz kādu adresi Rīgā, Salaspilī. Uz Salaspili braucam pastāvīgi. Cik būs izsaukumu katrā dežūrā, nav iespējams prognozēt – tie var būt pieci, bet tiklab – 15. Protams, ja saņemam izsaukumu uz tālāko novada punktu – Mazozoliem, braucot no Ogres, nevaram iekļauties 15–20 minūtēs, un ir gadījies dzirdēt pārmetumus, kāpēc esam tik vēlu. Brigāde reaģē nekavējoties – dodas ceļā, tiklīdz saņemts izsaukums. Bākuguns un speciālo skaņas signālu lietošana atkarīga no izsaukuma prioritātes,» skaidro Jūlija, piebilstot, ka dispečeram nav viegls darbs, jo jāspēj operatīvi izvērtēt situāciju, un cilvēki tagad nereti iemācījušies NMPD izsaukt tā, lai pie viņiem noteikti atbrauktu.
Kāds cits palīdzību var nesaņemt...

«Ir tādi, kas pastāvīgi izsauc mediķus alkohola reibumā. Ja esam maldināti un palīdzība, izrādās, nav vajadzīga, dienests var vērsties policijā vai izrakstīt rēķinu par šādu izsaukumu. Mēs paši rēķinus neizrakstām. Aizpildām izsaukuma karti, aprakstām situāciju un norādām, ka nepieciešams rēķins. Pēc tam dienestā to izvērtē un, ja uzskata, ka izsaukums patiesi bijis nepamatots, nosūta izsaucējam rēķinu. Žēl tikai, ka varbūt brīdī, kad darbojāmies ar šo cilvēku, kurš atradās tikai apreibinošu vielu ietekmē, kādam citam patiesi ir palicis slikti un viņš nevar laikus saņemt palīdzību. Ir arī gadījumi, kad mūs izsauc hronisku slimību saasinājumu dēļ, ko var kontrolēt un novērst, laikus apmeklējot ģimenes ārstu, veicot izmeklējumus un koriģējot jau nozīmēto terapiju, nevis gaidot, kad problēma saasināsies, un tad, izsaucot NMPD, cerēt, ka varēs nokļūt uz vajadzīgajiem izmeklējumiem bez rindas. Diemžēl arī šādus izsaukumus var traktēt kā neatbilstošus NMPD funkcijām, jo palīdzība būtu jāsaņem citā veidā, ne izsaucot brigādi. Es saprotu, ka pieteikties uz izmeklējumiem ir sarežģīti, reizēm ilgi jāgaida rindā, bet mēs nevaram vienkārši aizvest šos cilvēkus uz izmeklējumiem, mūsu būtība ir sniegt cilvēkam neatliekamu palīdzību, kad dzīvības glābšanā var būt izšķirošas pat minūtes. Mēs neizrakstām arī receptes vai darba nespējas lapas. Nereti nākas uzklausīt arī dažādas negācijas par citu neizdarībām. Reizēm cilvēki nesaprot, ka esam atsevišķs, visā Latvijā vienots dienests un neesam saistīti ar kādu konkrētu slimnīcu.

Katra dežūra ir ļoti atšķirīga, un, pat saņemot izsaukumu, piemēram, par sāpēm krūtīs, nezinām, kas mūs sagaidīs – varbūt tā ir problēma ar sirdi, varbūt kāda trauma, bet varbūt alkohola reibums. Protams, izsaukumi atkarīgi arī no sezonas – vasarās pārkaršanas, rudenī vīrusu saslimšanas, ziemā – slideno ceļu dēļ satiksmes negadījumi, arī gājēji, kuri pārvietojas bez atstarotājiem, un viņus nevar pamanīt,» stāsta Jūlija.

Svarīgs ir komandas darbs
Dienestā tiek dažādos sastāvos komplektētas brigādes, bet visbiežāk brigādē ir trīs cilvēki – brigādes vadītājs, otra medicīnas persona un NMPD transporta vadītājs, kurš nebūt nav tikai šoferis. Ja, piemēram, nepieciešama kardiopulmunāla reanimācija jeb atdzīvināšanas pasākumi, vadītāja palīdzība ir ļoti būtiska – viņš veic krūškurvja kompresijas, kamēr otrs mediķis atbrīvo elpceļus, bet trešais ievada medikamentus. «Mūsu NMPD vadītāji ir speciāli apmācīti, protams, labi jāpārzina, kur un kas stāv mašīnā, kā to noņemt. Šis darbs ir komandas darbs. Visu darām kopā. Cilvēkiem ir priekšstats, ka vadītājs sēž mašīnā un neko nedara. Tā nav, vadītājs dodas līdzi uz visiem izsaukumiem, nes somas, kas sver 15 kilogramu, vēl skābekļa soma, kas arī fiziski nav nemaz tik viegli. Reizēm jānes arī pacients, ja viņa veselības stāvoklis neatļauj iet kājām. Dažreiz ir pat tā, ka trijatā nevaram aiznest, piemēram, bijuši gadījumi, kad pacients sver 180 kilogramu vai kad pacients jānes no septītā vai pat devītā stāva. Šādos gadījumos aicinām palīgā kolēģus no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD). Viņi ir ļoti atsaucīgi. Ogrē mums ir ļoti laba sadarbība arī ar citiem operatīvajiem dienestiem, piemēram, policiju. Ja kādam dzīvoklī palicis slikti un viņš nevar atvērt durvis, braucam mēs, brauc policija un arī VUGD. Bija gadījums, kad mūs izsauca sieva, kura ziņoja, ka vīrs otrā stāva istabā ieslēdzies un neatbild. Abi iepriekš bija lietojuši alkoholiskos dzērienus. Iespējams, vīrietim palicis slikti. Izbraucām, atklājas, ka vīra nemaz nav mājās, aizgājis uz veikalu... Cilvēki neaizdomājas, kādi resursi tiek patērēti šādiem izsaukumiem un ka var būt kavēta palīdzības sniegšana kādam citam, kura dzīvība ir briesmās. Ir arī gadījumi, kad saņemam ziņu par uz ielas gulošu cilvēku. Kad aizbraucam, cilvēks piecēlies un aizgājis. Izsaucējam, pirms zvanīt 113, vajadzētu pārliecināties, vai tiešām cilvēkam nepieciešama palīdzība, un varbūt tā jāsniedz pat nekavējoties, veicot krūškurvja kompresijas, jo reizēm izšķirošas ir pat minūtes,» saka Jūlija.

Slimnīcu izvēlēties nevar
Nereti pacienti vēlas, lai viņus vestu uz konkrētu slimnīcu. J. Fomina skaidro, ka ir noteikts hospitalizācijas plāns un brigāde par katru izsaukumu zvana uz dienesta Operatīvās vadības centru, saskaņojot, uz kurieni pacientu vest. Piemēram, Ogrē nav insulta vienības un, ja ir akūti galvas asinsrites traucējumi, pacientu ved uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu Gaiļezerā. Tāpat arī, ja ir specifisks miokarda infarkts vai ir bojāts kāds asinsvads un nepieciešams mikroķirurgs. Ogrē nav arī dežurējoša urologa vai acu ārsta, arī tad pacients jāved uz specializēto medicīnas iestādi Rīgā. Savukārt citos gadījumos ļoti kvalificētu palīdzību var sniegt arī Ogres rajona slimnīca. Tur dežurē augsti kvalificēti mediķi, kuri nereti paralēli strādā arī kādā no galvaspilsētas lielajām slimnīcām.

Neizlaiž no dzīvokļa...
Jautāta, cik bieži nepieciešama policijas palīdzība, mediķe atzīst, ka bieži. «Ja, pieņemot izsaukumu, dispečers fiksē, ka tā ir kāda krimināla rakstura trauma, piemēram, cilvēks ir sašauts vai sadurts, protams, mēs vieni tur neejam. Ja iepriekš zināms, ka cilvēkam ir garīga rakstura traucējumi un radies paasinājums, arī piesaistām policiju. Tāpat ceļu satiksmes negadījumi ar cietušajiem – arī tur strādājam ciešā sadarbībā ar policiju. Pēdējā laikā ļoti aktuāla ir problēma, ka pret brigādēm tiek vērsta agresija. Katru gadu tādu ir ap 100 gadījumu. Šā gada 10 mēnešos jau bijuši fiksēti 92 uzbrukuma gadījumi brigādēm. Arī pati esmu pārdzīvojusi uzbrukumu. Mūs Ogrē izsauca cilvēks, kuram ir narkotisko vielu atkarība, un viņš bieži sauc NMPD, lai dabūtu zāles vai lai viņu ievietotu stacionārā. Šāda izsaukuma laikā viņš mūs ieslēdza dzīvoklī. Sajūta nebija īpaši omulīga. Sazvanījusi vecāko ārstu, viņš izsauca palīgā policiju, tomēr beigās pacients pats mūs izlaida, bet nekad nevar zināt, kas šādam cilvēkam var ienākt prātā, tik pat labi viņš var paķert nazi,» saka mediķe, piebilstot, ka rācijās ir tā sauktā SOS poga, arī mašīna aprīkota ar kamerām un SOS pogām, bet nereti sanāk strādāt ārpus kameru redzamības zonas.

Problēmu var sagādāt arī suņi
«Bijuši gadījumi, kad gāzes pistole likta pie galvas, ar nažiem skrējuši virsū, situši. Bieži nākas ciest no cilvēkiem, kuri ir alkohola vai kādu citu vielu reibumā. Nav saprotams, kāpēc viņi izsauc palīdzību un pēc tam uzbrūk. Atsevišķa sāpīga tēma ir suņi. Atbraucam uz izsaukumu, bet tur pagalmā sēž nepiesiets liela auguma suns. Saimniece pa logu kliedz – nāciet, viņš nekodīs! Bet es nevaru garantēt, ka suns neuzklups. Dzīvnieks nav prognozējums. Un, ja dzīvoklī ir maziņš sunītis, arī viņš var iekost brīdī, kad sniedzam palīdzību saimniekam, kuru sunītis metas aizstāvēt. Man pašai mājās ir mazs 12 gadus vecs sunītis, kuram ir tikai pieci zobi, bet ļoti asi. Suņu kostas brūces dzīst lēni. Un, ja mani sakodīs, nevarēšu sniegt palīdzību cietušajam. Ogrē kolēģiem ir bijis gadījums, ka brigāde gājusi dzīvoklī un suns iekodis. Ja saimnieks ir viens un ap viņu skraida suns, mēs saucam palīgā policiju un tikai tad sniedzam palīdzību, kad suns ir izolēts. Arī ugunsgrēkā mēs taču neskrienam, bet gaidām, kamēr ugunsdzēsēji cilvēku iznesīs. Mums nav arī jācīnās ar cietušā agresīvajiem radiniekiem alkohola reibumā. Ja vide nav droša, gaidām policiju, lai arī kāds būtu izsaukuma iemesls. Arī mūs mājās gaida, mums arī ir ģimenes,» saka Jūlija, piebilstot, ka mediķiem nepieciešamības gadījumā dienests nodrošina iespēju saņemt bezmaksas psihologa palīdzību. Viņa gan to vēl nav izmantojusi un uzskata, ka, atgriežoties mājās, ir jāprot nodalīt darbā gūtās emocijas no personīgās dzīves.

Iesprūst liftā
Jautāta par priecīgiem brīžiem darbā, kas palikuši spilgtā atmiņā, mediķe stāsta, ka reiz nācies pieņemt dzemdības un pārgriezt mazuļa nabas saiti. Piedzimšanas brīnums ļoti aizkustina. «Bija arī gadījums, ka cilvēku, kuram iestājās klīniskā nāve, aizvedām uz slimnīcu un viņu izdevās izglābt. Kad vīrietis izrakstījās, mūs uzmeklēja un pateica paldies. Tas arī ļoti aizkustina. Tas dod stimulu darīt un strādāt. Notiek arī dažādas kuriozas situācijas. Tā, piemēram, dodoties uz izsaukumu pie jauna vīrieša, kurš bija bezsamaņā, ar visu aprīkojumu iesprūdām daudzdzīvokļu mājas liftā. Vīrietim palīdzēja mūsu kolēģi, kurus izsaucām, un arī pašiem izdevās laimīgi izkļūt laukā. Pēc tam gan bija jocīga sajūta un divas nedēļas liftā nekāpu,» ar smaidu atceras Jūlija.

Ir jābūt pleca sajūtai
Par darbu kopumā mediķe teic, ka tuvinieki to vai nu pieņem, vai nepieņem, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai līdzās būtu cilvēki, kuri atbalsta un motivē. Tas ir arī nemitīgs darbs pašam ar sevi, analizējot notikušo, vai rīcība bijusi pareiza, vai nav pieļauta kāda kļūda, jo situācijas ir nestandarta. Reizēm jāspēj rast risinājumu pat šķietami bezizejas situācijā. Ir jābūt cilvēkiem, ar kuriem to visu izrunāt, ir jābūt drošības un pleca sajūtai. Jūlijai to sniedz kolēģi, viņas komanda, uz kuru vienmēr var paļauties. Bet, lai pavisam atslēgtos no darba, viņa apgūst heels dejas, kas, kā pati teic, ir laba slodze gan muskuļiem, gan dvēselei, kā arī mācās dziedāt pie vokālā pedagoga. Vēl viņai ļoti patīk kopā ar suni doties pārgājienos, un pandēmijas laikā izstaigāta vai visa Latvija. Tas nomierina, iedvesmo un dod spēku tālākajam, tāpat kā braukšana ar auto.
«Iedzīvotājiem gribu novēlēt veselību, lai viņiem nekad nevajadzētu zvanīt uz ārkārtas tālruni 113. Ja cilvēkam ir kādi mērķi, sapņi, tos nevajadzētu atlikt uz vēlāku laiku, jo mēs nezinām, kas notiks rītdien. Biežāk vajadzētu teikt saviem tuviniekiem, ka viņus mīlam, lieku reizi apskaut, atbalstīt. Ir jādzīvo šodienai un jāpriecājas par to, kas ir,» sarunas noslēgumā saka Jūlija Fomina.

PAR ĀTRO PALĪDZĪBU
- NMPD mediķu brigādes izvietotas 106 vietās visā Latvijā.
- Ik dienu uz izsaukumiem visā Latvijā dodas līdz pat 195 NMPD brigādes.
- Ik dienu NMPD brigādes izbrauc vidēji uz 1000 izsaukumiem.
- No tiem kā maksas pakalpojums (74,35 eiro) ir aptuveni 10 izsaukumu diennaktī.
- Viens operatīvais medicīniskais transportlīdzeklis gadā nobrauc vidēji ap 60 tūkstošiem kilometru.
- Lielajās pilsētās mediķi izsaukuma vietā nokļūst vidēji 9,2 minūšu laikā, novadu pilsētās 9,3 minūšu laikā, bet ārpus apdzīvotām vietām – vidēji 16,5 minūtēs.

Kad zvanīt ātrajiem
Uz ārkārtas tālruni 113 jāzvana nekavējoties, ja cilvēks ir bezsamaņā, ja neelpo vai rodas pēkšņi elpošanas traucējumi, ja ir gūta smaga trauma vai ir stipra, dzīvību apdraudoša asiņošana, ja ir pēkšņa, dzīvību apdraudoša saslimšana (pēkšņas sāpes krūtīs, kas var liecināt par infarktu, vienas puses pēkšņs vājums, kas var liecināt par insultu, u. c.).
Avots: www.nmpd.gov.lv

NMPD pakāpeniski atjauno autoparku
Jaunās automašīnas aprīkotas ar automātisko pārnesumkārbu, tām ir visu četru riteņu piedziņa. Transportlīdzekļi nodrošina lielāku komfortu gan brigādes personālam, gan pacientam. Dzīvību glābšanai nepieciešamais aprīkojums tagad novietots ērtāk. Transportlīdzekļos ir jaunā tipa nestuves, ko var regulēt dažādos līmeņos vai transformēt, pielāgojoties katrai situācijai un pacienta vajadzībām. Arī sēdkrēslu, kurā noteiktās situācijās tiek pārvietots cietušais, tagad iespējams aprīkot ar papildu riteņiem. Tas noderēs situācijām, kad sēdošs pacients jāpārvieto pa nelīdzenām virsmām.
Liela loma atvēlēta arī drošībai, piemēram, bērnu drošības jostas iestrādātas ne tikai nestuvēs, bet arī vienā no sēdekļiem, jo var būt noteikti veselības stāvokļi, piemēram, nopietni elpošanas traucējumi, kad mazākie pacienti slimnīcā jānogādā sēdus stāvoklī.
Avots: www.nmpd.gov.lv

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem