– Sarunas sākumā, kad runājām par basketbolu, tu teici «Uš», izrādījās, ka tā draugi mēdz saukt BK «Ogre» galveno treneri Uldi Švēdi. Tev taču arī noteikti ir kāda iesauka?
– Man ir iesauka, bet tā ir no augstskolas laikiem, Ogrē gan neviens īpaši to nezina. Vispār tuvāki draugi mani atpazīst pēc vārda «Bricis».
– Man jau tā likās, ka tu neesi dzimis ogrēnietis. Kā tu nokļuvi Ogrē?
– Šobrīd es esmu simtprocentīgs ogrēnietis, bet uz Ogri mani atveda mana mīlestība, mana sieva Dana. Viņa ir ogrēniete kopš dzimšanas. Iepazināmies darbā, jo strādājām kaimiņos. Saskatījāmies un jutām, ka starp mums veidojas kas vairāk. Es no Rīgas, Dana – no Ogres, jālemj, kur dzīvosim. Es ierosināju, ka Rīgā, bet Dana atbildēja, ka ne par ko nedzīvos Rīgā. Man kā rīdziniekam tas likās nesaprotami, bet sirdsbalss ir stiprāka – piekritu un nonācu pilsētā, kur nevienu nepazinu.
– Vai šo soli nožēlo?
– Nē! Ogre kā dzīvesvieta man ļoti patīk. Te ir ļoti sakārtota infrastruktūra, ir skolas, mūzikas skola, baseins, ledus halle, stadions. Šobrīd tiek būvēta modernākā vidusskola Baltijā. Bērni paši kājām var izstaigāt pulciņus. Otra lieta ir Ogrē dzīvojošie cilvēki. Kad man dzīvē pienāks tāds brīdis, kad būs vairāk vaļas, domāju, ka es varētu uzrakstīt grāmatu par Ogri un to, kā tas ir – kļūt par ogrēnieti, kad tevi tik ļoti pieņem kā savējo. Ogrei ir raksturīgi, ka te dzīvojošie cits citu ļoti pabalsta.
– Kad tu sevi sajuti kā īstu ogrēnieti?
– Jāatzīst, ka par pilnvērtīgu ogrēnieti es kļuvu, pateicoties tieši sportam, precīzāk – basketbolam. Ja nemaldos, 2016. gadā Ogrē notika Eiropas U16 čempionāts basketbolā, bet sporta hallē nevarēja dzirdēt īstu atbalstu, faktiski bija klusums. Arī BK «Ogre» ap to laiku pirmo reizi tika izslēgšanas spēlēs, bet tur tas pats. Tas man nebija pieņemami, sapratu, ka kaut kas jāmaina, atradu domubiedrus, ar kuriem kopā nodibinājām līdzjutēju klubu «Spektras».
– Kāpēs klubam tāds nosaukums?
– Šis nosaukums radās, pateicoties Ulda Švēdes sievai Ievai, kura ir aktīva mūsu kluba dalībniece. Kad domājām par nosaukumu, bija variants «Ultras», jo tā parasti sauc fanu klubus. Ieva iebilda, ka nekāds «Ultras», jo ultras visu laiku ir pālī. Mēs būsim «Spektras». Man līdz šai dienai nav skaidrs, ko nozīmē «spektras», bet tas vārds mums iepatikās.
– Kas šobrīd notiek līdzjutēju klubā?
– Pašlaik mūsu klubā esam 60 biedru. Jebkurš cilvēks, kurš ar savu entuziasmu ir gatavs atbalstīt BK «Ogre» un jūt lielas simpātijas pret šo komandu, ir aicināts sazināties ar mums, mēs labprāt uzņemam jaunus biedrus. Mēs esam ar izteiktu mīlestību pret basketbolu, mums neviens nemaksā par to, ko mēs darām, kā tas dažreiz notiek citos klubos. Mēs esam domubiedru grupa, kas atbalsta savu basketbola komandu un rīko kopējus pasākumus.
– Sportisti spēles laikā zaudē svaru, bet cik kilogramu zaudē tu, lēkājot tribīnēs?
– Droši vien, ka es gribētu zaudēt vairāk svara, nekā tas notiek. Domāju, ka spēles laikā mēs svīstam ne mazāk kā sportisti. Mans krekls pēc spēles ir izgriežams. Fanot tribīnēs – tas tiešām ir darbs. Bet, protams, šis darbs ir ar dažādām emocijām pārpilns. Tur ir, kur izlikties. Līdzjutēju tribīnes ir vieta, kur es izlieku visu savu enerģiju un to, kas manī dienas laikā sakrājies. Vakarā pēc spēles man ir svētlaime, miers un slapjš krekls.
Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem
