Izmantoju iespēju, lai pajautātu Tomam, kāpēc šķīrās viņa un Lielvārdes kluba ceļi, kā viņš nokļuva Liepājā, bet pēc tam Talsos, kā arī – kāds ir mūsu valstsvienības mērķis šajā pasaules čempionāta finālturnīrā.
– Tom, es atceros, ka reiz pirms daudziem gadiem tevi jau intervēju. Vai tu to interviju atceries?
– Kad? Es tiešām neatceros…
– Tev toreiz bija kādi 14 gadi, mēs sarunājāmies uz ielas – pie Lielvārdes Sporta centra. Man tevi ieteica kā topošo florbola zvaigzni, kam jauniešu čempionātā nebija pretinieku. Kas toreiz bija tavi komandas biedri?
– Jaunatnes līgā es spēlēju kopā ar Juri Gribustu, Sandri Virsnīti, Arti Savinu, Miku Valpēteru un citiem 1991.–1993. gadā dzimušajiem lielvārdiešiem.
– Var teikt, ka tu toreiz uz tevi liktās cerības jau esi attaisnojis, jo Latvijas čempionātā esi rezultatīvākais starp visiem Lielvārdes florbola audzēkņiem. Lielākie panākumi gūti tieši Lielvārdes komandas sastāvā?
– Jā, kopā ar lielvārdiešiem trīs reizes esam kļuvuši par Latvijas čempioniem, vēl vismaz trīs vai četras reizes esam izcīnījuši sudraba medaļas, bija arī bronza.
– Pēdējo zelta medaļu kopā ar Lielvārdes komandu tu izcīnīji, būdams tās spēlējošais treneris?
– Jā, to mēs izdarījām 2019. gadā.
– Kāpēc tu tajā brīdī izlēmi pāriet uz citu klubu? Pieļauju, ka tas ir neērts jautājums…
– Neērts? Man ērts. Tobrīd es ar Lielvārdes klubu nespēju vienoties par finansiālajiem jautājumiem. Kluba vadība gribēja ar mani turpināt sadarbību, bet tikai līdz brīdim, kad pateicu sava atalgojuma vēlamo apmēru. Vēlāk, uzzinot, kas būs Lielvārdes komandas jaunais treneris, sapratu, ka noteikti negribu spēlēt viņa vadībā.
– Tātad Lielvārdes klubs nebija ar mieru tev maksāt tik daudz, cik tu gribēji. Ko tādu tev piedāvāja Liepājas FK «Kurši», ka tu pirms trim gadiem pārgāji uz šo klubu?
– Kad sapratu, ka Lielvārdē nepalikšu, izmetu ēsmu, lai uzzinātu, kas notiek citos klubos. Ar bijušā Lielvārdes komandas spēlētāja Mišas Kostuseva starpniecību sazinājos ar liepājniekiem. Uz «Kuršiem» es pārgāju kā spēlētājs, bet klubs man piedāvāja arī darbu – trenēt jauniešus. Pirmos trīs mēnešus Liepājā es gan strādāju celtniecībā, bet pēc tam kļuvu par FK «Kurši» trenera asistentu Virslīgā. Vēl pēc gada ar mani noslēdza līgumu kā ar Liepājas komandas spēlējošo treneri.
– Liepājas klubam vienmēr bijusi tā problēma, ka spēlētāji, sasniedzot pilngadību, dodas projām no pilsētas?
– Jā, tas galvenais iemesls ir salīdzinoši sliktās iespējas Liepājā iegūt konkurētspējīgu augstāko izglītību. Daudzi jaunieši izvēlas doties uz Rīgu. Šā iemesla dēļ katru gadu no FK «Kurši» projām dodas kādi seši, septiņi spēlētāji.
– Pirms šīs sezonas aizgāja tik daudz, ka FK «Kurši» vadība nolēma spēlēt 1. līgā?
– Jā, turklāt projām devās tieši vadošie spēlētāji. Bija skaidrs, ka Liepājas komandā vairs nebūs Gustava Griezīša un Sanda Lēvalda, Par promiešanu bija izlēmis arī Ralfs Polis, jo pēdējā laikā «Kuršiem» neveicās ar iekļūšanu izslēgšanas spēlēs, bet viņam kā jaunajam florbolistam ir savas ambīcijas. Mani jau pirms tam vairākus gadus pie sevis uz Talsu komandu aicināja Artis Raitums, kopā ar Poli tagad spēlējam pie viņa.
– Talsu klubā tu neesi treneris, kā tagad pelni iztiku?
– Tagad es trenēju jaunos florbolistus Talsu novada Sporta skolā, kā arī strādāju Talsos par sporta skolotāju.
– Tātad tagad tu dzīvo Talsos… Vai par lielvārdieti sevi vēl uzskati?
– Lielvārdē dzīvo mani vecāki un viena māsa. Vai es vēl esmu lielvārdietis? Es nezinu… It kā jā, bet laikam tomēr ne. Atbraucot uz Lielvārdi, man vairs nav tās māju sajūtas.
– Tad Lielvārdes klubs uz florbolistu Akmeņlauku var vairs necerēt?
– Tā es neteiktu. Par to domājis gan es neesmu. Tagad manas domas ir citur, šobrīd domāju par to, kā ar komandu «Talsu NSS/Krauzers» izcīnīt čempionu titulu.
– Šobrīd tu esi pasaules čempionātā Šveicē. Tev tas ir jau piektais finālturnīrs?
– Jā, piektais, bet ne pēc kārtas, jo ne uz visiem es tiku iekļauts izlasē.
– Es teiktu, ka Latvijas izlasē tev nav veicies tā, kā tu gribētu, vai ne?
– Jā, piekrītu. Iespējams, ka es sev uzlieku kaut kādu lieku psiholoģisko spiedienu, ar kuru pats netieku galā, lai parādītu visu uzbrukuma potenciālu, kāds man ir. Teikšu, ka man nav problēmu pieņemt to lomu, kāda man ir šajā izlases modelī un bijusi arī iepriekš pie citiem treneriem. Parasti esmu trešās maiņas uzbrucējs, bet šā virknējuma uzdevums ir nosargāt savus vārtus un dot iespēju atpūsties pirmajām divām maiņām, kurām slodze ir lielāka. Savu darbu izdarām, bet, ja būs vajadzība un iespēja, esam gatavi pildīt citus uzdevumus. Galvenais, lai mūsu komandai ir labas sekmes. Uzskatu, ka nav svarīgi, cik labi nospēlē tu pats, galvenais ir – lai komanda sasniedz savu mērķi. Primārais man ir darboties savas komandas interesēs.
– Kāds ir Latvijas izlases mērķis?
– Mēs gribam pirmo reizi iekļūt pasaules čempionāta pusfinālā. Pats Latvijas izlases sastāvā divas reizes esmu izcīnījis 5. vietu, arī šoreiz tas būtu reālāk, bet vienmēr tā latiņa jāliek augstāk. Pasaules spēlēs Amerikā mēs jau pierādījām, ka pret TOP 4 valstu izlasēm (Zviedrija, Somija, Čehija, Šveice) mēs varam spēlēt kā līdzvērtīgi sāncenši, tāpēc uzskatu, ka pusfināls ir sasniedzams.
– Šis tev ir piektais pasaules čempionāts. Vai būs vēl?
– Es gribētu teikt, ka ne. Ja izlases treneri uzskatīs, ka valstsvienībai varu būt noderīgs, es turpināšu spēlēt.
Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem
