Lasītāju uzmanībai intervija ar Aivaru Puriņu par šo viņa rekordu un citiem sasniegumiem, kuru sporta vecmeistaram netrūkst.

– Kas tevi pamudināja uzstādīt tādu neparastu, bet iespaidīgu rekordu?
– 2020. gada 13. martā, kad Covid-19 dēļ arī Latvijā tika noteikti dažādi ierobežojumi, es nevis sāku sēdēt mājās, bet gluži pretēji – katru dienu devos ārā, lai trenētos. No šā datuma es 1000 dienu pēc kārtas esmu aizvadījis treniņus. Sākumā man bija plāns trenēties 100 dienu pēc kārtas, bet mājsēde turpinājās. Tad mans mērķis bija 500 dienu, bet beigās – 1000 dienu. Pēc šīs jubilejas gan ņemšu trīs brīvas dienas pēc kārtas.

– Saprotu, ka ne jau katru dienu tu biji stadionā?
– Protams, ka ne. Bija dienas, kad trenējos stadionā, bija dienas, kad to darīju sporta hallē, bet bija arī tādas reizes, kad skrēju Zilajos kalnos. Bija arī tādas dienas, kad piedalījos sacensībās – gan Ogrē, gan citviet.

– Vai savu tūkstošo fizisko aktivitāšu dienu atzīmēsi kaut kā īpaši?
– Tūkstošā diena iekritīs ceturtdienā (Aivaru intervēju pāris dienas pirms jubilejas – aut.). Cik zinu, tad uz šo manu treniņu solījušies ierasties daži mani draugi un paziņas. Tad jau, ejot uz treniņu, paņemšu līdzi kādu kūku, lai kopā ar viņiem atzīmētu šo dienu. Esmu ieplānojis, ka šis tūkstošais treniņš man būs tāds vieglāks, ne pēc pilnas programmas, kā parasti. Tas būs tāds svētku treniņš.

– Nojaušu, ka tie draugi un paziņas, kuri solījušies atnākt, ir no Ogres novada vecmeistaru komandas, kuras organizētājs un vadītājs esi tu?
– Jā, protams. Ir pāris vecmeistari, kurus es noteikti gribētu ceturtdien redzēt stadionā, kā Valdis Ņilovs un Jānis Gailis, bet viņi strādā un tāpēc netiks. Kuri atnāks, tie būs – ļoti priecāšos par visiem. Našķosimies ar torti, uztaisīsim kādas pašbildes, ko pēc tam publicēšu sociālajos tīklos, paziņojot, ka mans maratons ir noslēdzies, ka sākšu tādu normālu treniņu darbu.

– Kāds būs tavs normālais treniņu grafiks?
– Trenēšos sešas dienas nedēļā. Pieci treniņi būs tādi ļoti nopietni, sestajā likšu sev mazāku slodzi, lai atjaunotu spēkus, tad viena brīvdiena, kad vispār neko nedarīšu. Tāds grafiks man būs no pirmdienas, bet treniņu dienas gan vairs neskaitīšu, pietiek.

– Tāds saspringts treniņu grafiks, kas ir gandrīz kā profesionālam sportistam, tev devis arī kādus rezultātus? Zinu, ka tu kā sprinteris startē senioru sacensībās vieglatlētikā.
– Rezultāti bija interesanti. Tajā pirmajā gadā, kad sāku trenēties katru dienu, visas četras sacensības notika augustā. Mani rezultāti bija ļoti stabili. Startēju 400 m sprintā, trijos mačos mani rezultāti atšķīrās par tikai dažām simtdaļām. Ceturtās no tām sacensībām bija Baltijas čempionāts, kas notika Igaunijas pilsētā Vīlandē, tur es šajā distancē pat uzstādīju savas vecuma grupas Latvijas rekordu – 1:02,66 minūtes. Būtībā es šajā distancē Latvijas rekordu uzstādīju jau 2019. gadā Koknesē, kur man arī bija ļoti labs rezultāts (1:02,40 min), bet tur diemžēl laiks netika ņemts ar elektronisko sistēmu. 2021. gadā mani rezultāti vairs nebija tik stabili, bet šogad es jau pats jutu, ka man sacensībās pietrūka svaiguma. Fiziskā bāze man bija ļoti laba, bet pats jutos tāds kā noguris.

– Vai daudz Latvijas rekordu tev pieder?
– Esmu labojis deviņus Latvijas rekordus. Manas vecuma grupas rekords 100 m sprintā man pieder arī šobrīd – 13,52 sekundes. 400 m sprintā rekordu esmu labojis piecas reizes. Pārējie rekordi man bija 200 m sprintā. Šovasar sacensībās Tukumā man vienu rekordu atņēma madonietis Pēteris Ārents, par dažām sekundes simtdaļām uzlabojot to rezultātu, kas man bija Vīlandē. Jāsaka, ka Pēteris šosezon bija ļoti labā formā – pasaules reitingā mūsu vecuma grupā viņam ir pirmā vieta. Pasaules čempionātā senioriem, kas notika Tamperē, vienā no distancēm Pēteris izcīnīja sudraba medaļu. 2020. gadā pasaules reitingā 400 m sprintā es biju 3. vietā.

– Šos rekordus tu uzstādīji jau tagad – seniora vecumā. Kādi sasniegumi sportā tev bija jaunībā – spēka gados?
– Redzi, kā ir. Tas pats Pēteris Ārents man reiz teica: «Aivar, tu tagad baigi labi skrien, bet tevi kā sāncensi jaunībā es neatceros?» Es viņam atbildēju: «Pēter, jaunībā es ar vieglatlētiku nenodarbojos, es nāku no sporta spēlēm.» Esmu absolvējis Dundagas vidusskolu, bet tur bija volejbola specializācija. Protams, bez volejbola mēs vasarā spēlējām futbolu, bet ziemā hokeju. Regulāri startējām krosa skriešanas, biatlona un orientēšanās un vēl dažādās sacensībās. Volejbolu turpināju spēlēt arī studiju gados, darīju to fakultātes izlasē, kā arī biju Rīgas Politehniskā institūta hokeja komandā. Kad sāku dzīvot Jumpravā, tur es spēlēju volejbolu, futbolu, florbolu un telpu futbolu.

– Tādā gadījumā – kad tu nopietni sāki nodarboties ar vieglatlētiku?
– Tas notika salīdzinoši nesen – 2013. gada aprīlī Ogres stadionā. Tā nopietni sāku trenēties 2014. gadā. Pirmajā pusgadā man bija smagi – sāpēja visi muskuļi un saites. Toties jau 2015. gadā es laboju pirmo Latvijas rekordu. Bet vispār togad es to izdarīju četras reizes – divreiz 200 m distancē un divreiz 400 m distancē.

– Es drīkstu pajautāt, cik tev ir gadu?
– Pēc pāris mēnešiem jeb februārī man apritēs 69 gadi.

– Tātad par vieglatlētu tu kļuvi tikai 60 gadu vecumā… Cik medaļu pa šo laiku esi izcīnījis?
– Man ir apmēram 140 medaļu, 100 no tām ir zelta.

Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem