Haralds jau no pirmā acu uzmetiena paliek prātā ar savu stalto stāju un raito soli. Kā izrādās, tos viņš ieguvis, nodarbojoties ar sporta dejām.
– Harald, es atceros, ka bija tāds jaunais orientierists – Haralds Lūkins. Pa kuru laiku un kā tu kļuvi par orientēšanās treneri?
– Es sāku mācīties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA), studēju sporta deju vecākā trenera un sporta skolotāja specialitātē. Tad mana orientēšanās trenere Iveta Holcmane uzrunāja mani, vai es nevēlos pastrādāt ar Ikšķiles orientieristiem. Tā man likās ļoti forša ideja, tāpēc es uzreiz piekritu. Es visu laiku diezgan augstā līmenī nodarbojos ar diviem sporta veidiem – gan ar orientēšanos, gan ar sporta dejām. Tomēr katram sportistam viņa karjerā pienāk tas brīdis, kad viņam jāizvēlas viens sporta veids. Es biju izvēlējies sporta dejas, tomēr iznāca tā, ka aizpagājušā gada novembrī atgriezos orientēšanās sportā, tikai nu jau kā treneris. Esmu sapratis, ka man šis darbs padodas. Viens no maniem audzēkņiem – Nils Romanovskis, kurš kopā ar mani redzams fotogrāfijā, jau pagājušajā gadā startēja Latvijas jauniešu izlasē, arī šogad viņš ir starp valstsvienības kandidātiem vecuma grupā U14. Tieši šodien [intervija notika 25. februārī – aut.] notika sanāksme, kurā man piedāvāja iespēju kā jaunajam speciālistam pierādīt sevi, kļūstot par Latvijas jauniešu izlases galveno treneri. Gatavošu Latvijas labākos jaunos orientieristus Baltijas junioru čempionātam, kas notiks Polijā.
– Pasākumā «Ogres novada Gada balva 2022» tā vadītājs Andris Krauja, redzēdams, kā tu nāc uz skatuvi, teica, ka tu izskatoties pēc dejotāja. Andris pats ir bijis sporta dejotājs. Viņš tiešām nezināja par tavu otro sporta veidu?
– Andris ļoti labi zina, ka es nodarbojos ar sporta dejām. Viņam, gatavojot Ogres novada Sporta centra pasākumu «Gada balva», bija jāsameklē visu treneru bildes. Manos sociālajos tīklos Andris atrada bildi, kurā es esmu redzams kā dejotājs. Toreiz viņš uzreiz saprata, ka es arī nodarbojos ar sporta dejām. Tajā pasākumā pat bija paredzēts, ka es uzstāšos kopā ar savu deju partneri – lietuviešu meiteni Euriku. Diemžēl, bet mana trauma šo ieceri izjauca…
– Zinu, ka orientēšanās sporta sekcija ir Ogres novada Sporta centrā. Ko nozīmē – Ikšķiles orientieristi?
– Ir tā, ka zem Ogres novada Sporta centra darbojas divi orientēšanās klubi – OK «Ogre» un OK «Ikšķile».
– Interesanti… Par tādu orientēšanās klubu «Ikšķile» es nemaz nebiju dzirdējis.
– OK «Ikšķile» skaitās ļoti jauns klubs, bet pagājušajā gadā mēs tikām atzīti par visperspektīvāko mazo klubu. Mūsu audzēkņu skaits ir ap 35, tādēļ pagaidām tiekam vērtēti mazo klubu grupā. Atsevišķi vērtējumi ir arī vidēja lieluma klubiem un lielajiem klubiem.
– Tātad jaunajiem ikšķiliešiem radīta iespēja un ir visi priekšnoteikumi, lai ar šo sporta veidu nodarbotos savā pilsētā?
– Jā!
– Kur viņi par to varētu atrast informāciju, ja radusies interese?
– Mums ir savs profils sociālajā tīklā Facebook – «Ikšķile OK», kas tiek attīstīts straujiem soļiem. Mājaslapu vēl neesam izveidojuši. Profilā tiek publicēti visi mūsu notikumi.
– Tu tagad jau esi Latvijas jauno orientieristu izlases treneris, bet, cik saprotu, arī turpini studijas?
– Jā, šobrīd es esmu 3. kursa students.
– Redzot, kā viss attīstās, vai tev ir iespēja apgūt kādus papildu priekšmetus, kas noderēs, strādājot par orientēšanās treneri?
– LSPA ļoti interesanti ir tas, ka pirmajos divos kursos nenotiek īpaša specializācija konkrētos sporta veidos, trešajā gan sākas. Tajā pašā laikā man ir ļoti laba saikne ar specializācijas vadītāju no Slēpošanas katedras, kura ir orientēšanās trenere. Tā bija viņa, kura man piedāvāja kļūt par izlases treneri.
– Varbūt tavs kursa darbs būs kaut kā saistīts ar orientēšanās sporta jomu?
– Mans plāns ir tāds, ka, iegūstot bakalaura grādu, es kļūšu par sporta deju vecāko treneri un sporta skolotāju, bet, turpinot studijas maģistrantūrā, es mācīšos par orientēšanās sporta speciālistu.
– Faktiski iznāk, ka tu savu īsto izvēli tomēr neesi izdarījis, jo darbojies gan sporta dejās, gan orientēšanās sportā?
– Jā, tāda liktenīgā izvēle tiešām nav notikusi. Īstenībā es esmu priecīgs, ka šobrīd esmu gan orientēšanās treneris Ikšķilē, bet vienā no Salaspils bērnudārziem vadu dejošanas nodarbības. Strādāt bērnudārzā es sāku jau pirms «Covid-19» pandēmijas, vispirms gan biju tikai trenera palīgs. Kad sāku studēt, tad jau pats varēju pildīt trenera pienākumus. Es šajā jomā darbojos ar lielu interesi, jo jūtu, ka bērniem dejošana patīk. Kā treneris es braucu gan uz dejošanas, gan uz orientēšanās sacensībām. Viss izskatās ļoti perspektīvi.
– Tev nav sanācis pa mežu skriet dejas solī?
– Īsti nav sanācis. Vispār šiem abiem sporta veidiem it kā nav nekādas saiknes, jo viens ir tāds ļoti aristokrātisks, bet otrs tiešām lielākoties ir skriešana pa mežu.
– Es domāju, ka lielu izturību vajag gan sporta dejās, gan orientēšanās sportā?
– Jā, tas gan! Man pat liekas, ka, pateicoties tieši dejošanai, es esmu ieguvis īpašības, kas man ļoti noder orientējoties.
– Labu atmiņu, kas dejošanā palīdz atcerēties soļus un kustības, bet orientēšanās sportā – karti?
– Jā, dejošanā tiešām ļoti daudz jāatceras un jāizpilda – gan sevis prezentēšana, gan ritma skaitīšana, jādomā arī par partneri, par savu stāju, par soļiem un par vēl simtiem daudz lietu. Tas viss man orientēšanās sportā palīdz ātrāk izprast karti, lasīt to un saprast, pa kuru maršrutu labāk skriet, lai drīzāk nonāktu pie kontrolpunkta.
– Paldies par interesanto interviju, Harald! Lai tev veicas gan Baltijas junioru čempionātā orientēšanās sportā, gan uz deju grīdas!
