– Sarunas sākumā, lūdzu, pastāstiet vairāk par sevi. Gribētos tādu kā mazu vizītkarti

– Es mācos Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas 8. klasē. Trenējos Lielvārdes Sporta centrā. Ar sportu nodarbojos jau diezgan pasen – vispirms astoņus gadus spēlēju futbolu, bet pēdējos četrus piecus gadus koncentrējos uz vieglatlētiku.

– Kāpēc pārgājāt uz vieglatlētiku? Kādi apstākļi noteica tādu izvēli?

– Futbols mazliet jau sāka apnikt, gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Tad arī pieņēmu lēmumu par pāreju uz vieglatlētiku.

– Ar ko nodarbojāties uzreiz pēc treniņu procesa sākšanas? Varbūt jau uzreiz sākāt mest šķēpu?

– Nē, vispirms trenējos tāllēkšanā. Šā gada februārī Latvijas čempionātā sasniedzu diezgan labus rezultātus – trešo vietu ar rezultātu 5,89 metri. Bet vēlāk nolēmu pamēģināt arī šķēpmešanu, jo iedvesmojos no sava brāļa Matīsa, kuram šajā disciplīnā bija ļoti labi rezultāti. Tagad viņš trenējas šķēpmešanā Rīgā, sporta skolā "Arkādija". Matīss paralēli treniņiem pamācīja man dažādas tehniskas nianses, kas daļēji arī palīdzēja sasniegt šo labo rezultātu.

– Cik gadus Matīss ir vecāks par jums?

– Trīs.

– Un kad jūs sākāt nodarboties ar šķēpmešanu?

– Apmēram pirms gada.

– Tad jau ļoti ātri izdevies sasniegt tik labu rezultātu!

– Tā sanāk.
– Cik bieži jums notiek treniņi?

– Četras reizes nedēļā. Katrā nodarbībā izvingrināt roku tieši mešanā gluži nesanāk, jo nepieciešams trenēt arī spēku un izturību. Vasarā tomēr mēģinu treniņos kaut dažas reizes šķēpu pamētāt.

– Kā jums gāja šajās «Metēju dienas» sacensībās, kas notika Aizkrauklē? Cik liela konkurence bija U-16 grupā?

– Mēs bijām 14 dalībnieku. Mans labākais rezultāts bija 47,30 metru, ar kuru pietika uzvarai.

– Kā vērtējat pats, cik labs tas ir? Tik tālu metat regulāri, vai tomēr tas velk uz rekordu, īpaši sezonas sākumā?

– Pirmajās sacensībās – Latvijas Ziemas čempionātā mešanu disciplīnās, kas notika pašā aprīļa sākumā Jelgavā, man izdevās iegūt 3. vietu ar 41,26 metrus tālu šķēpa raidījumu. Pašreizējie 47,30 metri ir būtisks uzlabojums un pagaidām ir sezonas labākais rezultāts Latvijā manā vecuma grupā.

– Kādās nākamās sacensībās domājat piedalīties?

– Jūlijā vajadzētu būt čempionātam vieglatlētikā.

– Kā paiet jūsu ikdiena? Skola, treniņi, varbūt ir arī kaut kādi hobiji?

– Jā, vispirms ir skola. Pēc tās atnāku mājās, varu kādu laiku atpūsties, tad dodos uz treniņu. Pēc vieglatlētikas nodarbībām reizēm arī volejbolu uzspēlēju.

– Jums kā sportistam noteikti īpaši jārūpējas par savu dzīvesveidu. Varbūt nepieciešams kāds speciāls uzturs, dienas režīma ievērošana, kārtīga atpūta un pietiekami ilgs miegs?

– Jā, miegs ir ļoti svarīgs, tādēļ cenšos labi izgulēties, lai nākamajā dienā ir pietiekami daudz spēka. Tāpat domāju arī par ēšanu, jo pilnvērtīgs uzturs ir viens no svarīgākajiem faktoriem, lai ķermenis varētu fiziski attīstīties un atlēts spētu sasniegt sportiski augstvērtīgus rezultātus.

– Kādai pārtikai noteikti ir jābūt jūsu ēdienkartē?

– Vispirms tie ir ogļhidrāti – to nepieciešamais apjoms ir ļoti liels. Otrkārt, lai sasniegtu labus rezultātus šķēpmešanā, vajag ēst arī diezgan daudz gaļas, vismaz es tā domāju.

– Ja jums salīdzinoši tik īsā laikā ir izdevies gūt šādus labus panākumus un sasniegt augstvērtīgus rezultātus, tad droši vien arī turpmāko dzīvi noteikti gribat saistīt ar sportu? Laikam atpakaļceļa vairs nav, jātēmē uz sportista karjeru?

– Jā, es tā domāju.

– Bet vai jūsu profesijas izvēle arī varētu būt saistīta tieši ar sportu?

– To vēl nezinu, redzēs, kā ies, cik labi veiksies. Pašlaik es domāju, ka sports varētu būt kā hobijs.

– Vai jau esat sācis domāt par profesijas izvēli? Varbūt ir kaut kas tāds, kas labāk padodas un ar ko gribētos saistīt savu dzīvi?

– Protams, vislielākā vēlme man būtu nodarboties tieši ar sportu. Taču domāju, ka pēc 9. klases vajadzēs iet arī mācīties uz kādu arodskolu – man ir ideja, ka es varētu turpināt izglītību Rīgas Celtniecības koledžā.

– Varbūt ir kāda lieta, ko vēlaties piebilst nobeigumā?

– Noteikti gribu teikt lielu paldies saviem vecākiem par atbalstu, ko diendienā saņemu no viņiem, kā arī manai pirmajai trenerei Dinai Korpei-Jefremovai un tagadējai trenerei Ivetai Puķītei par treniņprocesā ieguldīto darbu.