«Esmu pilnībā Ikšķiles meitene, Ikšķiles patriote. Tā ir mana bērnības, manu vecāku jaunības pilsēta. Tētis šurp pārvācās no Rīgas un teju vai kartupeļu lauka vidū būvēja māju. Manā bērnībā Ikšķile bija lauku pilsētiņa, ar kuru man saistās ļoti jaukas atmiņas. Tur aizvadītas labākās bērnības dienas. Vidusskolas gados devos pie sava vectētiņa uz Rīgu, bet dziļi sirdī vienmēr esmu bijusi ikšķiliete un tagad te arī dzīvoju ar savu ģimeni. Mana vecākā meitiņa Māra, kurai ir astoņi gadi, apmeklē Ikšķiles vidusskolu, kur pati kādreiz mācījos, bet jaunākā meitiņa, divgadniece Ieva – mājdārziņu,» stāsta Ildze.
Muzikāla un sportiska
Savas skolas gaitas viņa atceras ar lielu prieku – mācības vedās viegli un bijis ļoti daudz iespēju iesaistīties dažādās ārpusstundu aktivitātēs, tostarp Improvizācijas teātrī. Ar skolotāju Zani Bēķi, kura Ikšķiles vidusskolā strādā joprojām un turpina vadīt Improvizācijas teātri, piedalījušies dažādos turnīros. Ildze atzīst, ka skolas laiku ļoti izbaudījusi – spēlējusi arī volejbolu, basketbolu, trenējusies vieglatlētikā. Apmeklējusi arī tolaik Ogres Mūzikas skolu, kur beigusi Kora klasi. Starp citu, šobrīd viņa Ikšķiles Mūzikas un mākslas skolā pieaugušo interešu izglītības programmā apgūst vijoles spēli.
«Man visu laiku gribas pilnveidoties. Mūzika un māksla ir manas sirdslietas. Vijoli spēlē mana vecākā meitiņa, un man šķita, ka mēs viena otru varētu ļoti labi motivēt, un ir doma, ka varētu kopā uzstāties. Tagad sanāk, ka meitiņa vairāk motivē mani,» smaida Ildze, piebilstot, ka jaunākā māsa, zobārste Aiva Aiga Auna, kura, starp citu, arī strādā Ogres slimnīcā, savulaik beigusi Ogres Mūzikas skolas Vijoles klasi, bet vecākā māsa Līva Ogres Mūzikas skolā beigusi Klavieru klasi. «Ir doma, ka mēs visas varētu sanākt kopā kādos Ziemassvētkos un sniegt ģimenei koncertu. Mums ir ļoti skaista tradīcija šos svētkus svinēt visiem kopā – dziedam, skaitām pašu izdomātus dzejolīšus, improvizējam. Mēs esam radoša ģimene. Pirms aptuveni diviem gadiem apmeklēju arī Mākslas skolu, kur pieaugušo interešu pulciņā apguvu gleznošanu eļļas tehnikā. Tēvs – Muntis Auns – ir pētnieks un vēstures zinātņu doktors. Viņš ir sarakstījis vairākas grāmatas par vēsturi, tostarp Ikšķiles novada, ir līdzautors Ikšķiles almanaham, kā arī veic pētījumu par Limbažu novadu. Manai mammītei Dagnijai ir augstākā līmeņa pedagoģiskā izglītība mājturībā un kultūras vēsturē, kur viena no programmām ir mākslas vēsture, – visi esam cieši saistīti ar kultūru un vēsturi. Arī mans opītis – Oļģerts Tālivaldis Auns – bija pazīstams vēsturnieks, bet, kā jau minēju, es un jaunākā māsa dzīvi esam saistījušas ar medicīnu. Arī vecākā māsa strādā veselības jomā, Rīgas Labklājības departamentā saistībā ar veselības projektiem,» stāsta Ildze un piebilst, ka, mācoties vidusskolā, viņai nebijis nekādu domu par medicīnas studijām.
Deguna salaušana rada interesi par medicīnu
Sākotnēji viņa vēlējusies būt žurnāliste, Ikšķiles vidusskolā izdevusi savu avīzīti, kas saucās «Trešais Stāvs», – devusies gaiteņos un pārdevusi to citiem skolēniem, savā komandā kā žurnālistus iesaistījusi arī klases biedrus. Laika gaitā domas mainījušās un Ildze apsvērusi iespēju būt ekonomiste un darboties finanšu jomā. Iestājusies Rīgas Komercskolā, ko vēlāk pārdēvēja par Rīgas Komercģimnāziju. Tur eksaktās mācības bija otrajā plānā un uzņēmīgā meitene aktīvi papildus mācījās ekonomiku un matemātiku ar domu stāties Zviedru augstskolas Ekonomikas fakultātē un saistīt savu dzīvi ar finansēm. Paralēli mācībām viņa turpināja aktīvi sportot. Pārstāvot skolu basketbola sacensībās, viņa guva traumu – deguna lūzumu . Diemžēl pirmatnēji sniegtā medicīniskā manipulācija/palīdzība nesniedza rezultātu un bija jādodas uz Mutes, sejas un žokļa ķirurģijas centru, kas, starp citu, atrodas līdzās Rīgas Stradiņa universitātei. Tur Ildzei veica operāciju – tieši septiņpadsmitajā dzimšanas dienā. «Pēc operācijas sākās iekaisuma procesi, ilgi turējās 38 grādu temperatūra, bija grūti elpot. Man bija biežas vizītes pie otolaringoloģes Ievas Gediņas, kura joprojām strādā Ogres slimnīcā un ir ļoti laba daktere. Viņa katru reizi veica manipulācijas degunam, lai atvieglotu elpošanu.
Pamazām viss nostabilizējās, bet tas prasīja ļoti ilgu laiku. To izjutu kā dziļu sāpi sirdī – šī trauma un gūtā pieredze gan, gan pozitīvā, gan arī negatīvā, radīja padziļinātu vēlmi interesēties par medicīnu, lai savu zināšanu robežās spētu sniegt palīdzību arī citiem,» saka Ildze.
Viņa sākusi patstāvīgi mācīties bioloģiju un vēl 12. klasē devusies uz Rīgas Stradiņa universitātes kursiem bioloģijā, lai iestātos gan ārstos, gan fizioterapeitos, kas tolaik vēl bija maz zināms medicīnas novirziens. Iestājeksāmenu bioloģijā nokārtojusi veiksmīgi. Mediķe atzīst, ka savulaik, pašai ejot pie dakteriem, radās trauksme vai stress, šķitis, ka nevarēs skatīties uz asinīm, bet mācību laikā tas bijis viegli – nebija ģībšanu, kā tas reizēm mēdz būt medicīnas studentiem. «Medicīna ir nopietna zinātne, gribas maksimāli izzināt cilvēka anatomiju, fizioloģiju, lai varētu palīdzēt. Iestājos fizioterapeitos un ārstos budžeta vietā, un bija dilemma, ko izvēlēties – ārstniecību vai fizioterapiju. Ņemot vērā, ka sportoju, nosliecos par labu fizioterapijai, kas man šķita tuvāka. Stradiņos mācījos četrus gadus, fizioterapija man ļoti patīk, jo cilvēka uzbūve ir bezgala interesanta. Fizioterapijā strādāju kopš 2011. gada,» stāsta Ildze.
Fizioterapeitiem jāmācās visu mūžu
Ar diplomu vien nepietiek – fizioterapeitiem nemitīgi jāpilnveidojas un jākrāj tālākizglītības punkti – piecu gadu laikā resertifikācijai nepieciešami 250 punkti. Ildze atzīst, ka viņai ir ne vien svarīgi saglabāt sertifikātu un sakrāt punktus, bet arī zināšanas, jo medicīna ļoti strauji attīstās un virzās uz priekšu, un ir ļoti svarīgi sekot līdzi jaunākajām tendencēm. Rezultātā sanāk, ka gandrīz katras otrās brīvdienas ir kādi kursi, kuros piedalīties, lai gūtu zināšanas, un tā tas notiek visu dzīvi. «Par to brīdināja jau augstskolā, ka būs jāmācās visu dzīvi, lai varētu būt labs speciālists, bet man ļoti patīk mācīties. Arī bērna kopšanas laikā apguvu mūžizglītības programmu pieaugušajiem saistībā ar uzņēmējdarbību, biznesu un e-komerciju. Man patīk arī izzināt citas nozares,» atzīst Ildze.
Darba dzīve pēc augstskolas sākās SIA «Cilvēks». Tas ir aprūpes birojs, kas nodrošina cilvēkiem mājas aprūpi pēc insultiem, infarktiem un traumām. Tad strādājusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā «Gaiļezers». Fizioterapeite atzīst, ka tā viņai bijusi ļoti brīnišķīga pieredze un viņa jebkuram pēc augstskolas ieteiktu pastrādāt lielajās slimnīcās, jo tur nākas saskarties ar daudz dažādām diagnozēm, tas ir tāds ļoti labs mācību process. «Gaiļezerā» Ildze nostrādājusi četrus gadus, paralēli strādājot Šarlotes poliklīnikā ar bērniņiem. SIA «Ogres rajona slimnīca» viņa sāka strādāt 2018. gadā un atzīst, ka šī ir lieliska slimnīca ar lielisku kolektīvu. Ogre viņai patīk arī kā pilsēta. «Mums ir ļoti brīnišķīgs kolektīvs, labi, zinoši, profesionāli kolēģi, cits citu atbalstām, dalāmies zināšanās, palīdzam ar padomiem. Esam ļoti profesionāla komanda. Slimnīca ļoti attīstās, palīdz mums ar kursiem, slimnīcas vadība atbalsta arī finansiāli segt kādu daļu no maksas kursiem, lai saglabātos mūsu kvalitāte. Katru gadu pacientu skaits aug un pieprasījums ir ļoti liels. Ceram, ka nākotnē mūsu Rehabilitācijas nodaļa paplašināsies, pārtopot par Rehabilitācijas centru, jo Ogre ir brīnišķīga pilsēta un Ogres slimnīcas novietojums ir lieliskā vietā, kur visapkārt aug priedes. Strādājot starplaikos pieeju pie loga, palūkojos uz šīm priedēm, un tas man ļauj, ja tā var teikt, atjaunoties, kamēr atnāk nākamais pacients. Ogre viennozīmīgi pēdējos gados kļuvusi daudz sakoptāka, un mani draugi, kuri dzīvo otrā Latvijas malā, it īpaši Ziemassvētku laikā, saka – laimīgā, cik pie jums ir skaisti! Mēs paši ar ģimeni katru gadu braucam uz Ogri, ar ragaviņām izstaigājam gājēju ielu,» stāsta Ildze.
Fizioterapeite atzīst, ka viņai ļoti patīk strādāt arī ar bērniem ne tikai kā mediķei. Brīvajos brīžos, kad vien iespējams, viņa brīvprātīgi iesaistās dažādos pasākumos un aktivitātēs kā animatore. Dziļi sirdī ir saglabājusies vieta arī Improvizācijas teātrim, bet šobrīd gan tajā iesaistīties neiznāk, jo daudz laika aizņem darbs un mājas dzīve. Ildze atzīst, ka ikvienam būtu svarīgi pēc ikdienas darba, ja tā var teikt, atslēgt prātu un veltīt laiku sev. «Improvizācijā brīnišķīgi ir tas, ka teksts nav jāiemācās no galvas, bet var uz vietas izdomāt, radīt un izdzīvot ļoti daudz personāžu. Tas ir viens no maniem vismīļākajiem hobijiem. Pamatskolas laikā, starp citu, arī augstskolā, piedalījos studentu Improvizācijas teātra turnīros ar vēl divām draudzenēm, un mēs Jelgavas studentu teātrī vairākus gadus pēc kārtas ieguvām pirmo vietu, pārstāvot Stradiņa universitāti. Tad sākās darba dzīve un Improvizācijas teātris aizvirzījās nedaudz otrā plānā,» saka Ildze.
Pacientu loks ir plašs
Jautāta, vai fizioterapeitiem ir arī specializācija. Ildze skaidro, ka liela daļa pēc noteikta nostrādātā laika izvēlas, ar kurām pacientu grupām jūtas vispārliecinošāk. Tas gan vairāk ir privātpraksēs. Vieniem tie ir bērni, citiem zīdainīši. Viņa stāsta, ka citās valstīs, piemēram, ir fizioterapeiti, kuri konkrēti specializējas ceļa locītavās un ar šādām problēmām pacientus arī pieņem, sniedzot maksimumu zināšanu. Latvijā šis tirgus ir daudz mazāks un fizioterapeiti apgūst ļoti plašu zināšanu loku, strādājot arī slimnīcas nodaļās pēc dažādām traumām vai saslimšanām. Tas ir darbs sadarbībā ar ārstu. «Ogres slimnīcā saskaramies ar pacientiem, sākot no zīdaiņu vecuma līdz pat senioriem. Es strādāju ar visu vecuma posmu klientiem, bet ir fizioterapeiti, kuri ar zīdainīšiem nestrādā, jo tur tomēr nepieciešamas specifiskākas zināšanas, jo zīdainīša vecums ir ļoti svarīgs mazulīša tālākajā attīstībā,» skaidro mediķe. Tradicionāli visvairāk pacientu ierodas ar muguras sāpēm un diemžēl nereti novēloti, kad veselības atgūšanai nepieciešams gan liels mediķu, gan pašu pacientu darbs – ir ļoti būtiski, lai arī pats pacients iesaistītos, gan ieklausoties fizioterapeita norādījumos, gan mājās pildot dotos vingrinājumus.
Ildze bakalaura darba ietvaros veikusi pētījumu par elpošanas funkciju novērtējumu smēķējošiem un nesmēķējošiem pacientiem pēc koronāro artēriju šuntēšanas operācijas Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, pētījumā iekļaujot 50 pacientu. Arī plaušu problēmas ir viena no jomām, kur var līdzēt fizioterapeits. Īpaši aktuāli tas bija «Covid-19» periodā. Ir veiksmīgi stāsti, kā pakāpeniski tiek atjaunota cilvēka elpošanas funkcija un fizioterapeits ir palīdzējis piecelties kājās no guļus pozīcijas, uzlabojot dzīves kvalitāti. Ildze atceras arī gadījumu, kad braukusi mājas vizītēs pie kādas sievietes ratiņkrēslā, kura kaut kādā ziņā bija padevusies, un šķita, ka vairs nepiecelsies. Taču pēc pusgada intensīva darba viņa ne vien staigāja, bet pat skrēja. Fizioterapeite atzīst, ka šādi gadījumi sagādā lielu gandarījumu un sniedz enerģiju tālākajā darbā, kas nebūt nav viegls – nepieciešama gan fiziska izturība, gan pacietība.
Vecākajam pacientam – 91
«Jebkurš darbs, ko darām ilgtermiņā, var radīt ķermenī kaut kādas problēmas. Dārza darbi, sēdošs darbs – patiesībā jebkura profesija ķermenī kaut ko atstāj, tāpēc ļoti svarīgi ikdienā ievērot ergonomikas pamatprincipus, lai maksimāli izvairītos no kādas veselības problēmas veicinošas pozīcijas.
Latvijā pacientiem pieejamas gan maksas vizītes, gan valsts apmaksātas fizioterapeita nodarbības. Vienmēr vislabāk būtu sākt ar ģimenes ārstu, tad ārstu speciālistu, piemēram, neirologu, kurš nosūtīs uz izmeklējumu. Ja pacients ierodas pie mums jau ar rentgena vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu, varam daudz precīzāk strādāt ar cilvēka ķermeni. Bet, protams, ir iespēja ar sūdzībām nākt tieši pie fizioterapeita, un mēs ieteiksim, pie kādiem papildu speciālistiem vērsties, kā arī, izvērtējot stāju, gaitu, muskuļu spēku, – izveidosim ieteicamo desmit nodarbību plānu, kad notiek ne tikai vingrošana, bet fizioterapeits strādā arī ar mīksto audu tehnikām un māca ergonomikas pamatprincipus ikdienā, lai varētu sākt pacientam palīdzēt jau tūdaļ,» saka Ildze, piebilstot, ka atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas datiem cilvēkam vajadzētu dienas laikā vismaz pusstundu aktīvi kustēties. Tā būtu ne tikai vingrošana, bet arī pastaigas, lai noturētu ķermeni, muskuļus tonusā, kas ar gadiem vairs nav tik spēcīgi. Vecākais pacients viņai bijis 91 gadu vecs kungs ar grūtībām staigāt un noturēt līdzsvaru. «Trenējām vestibulāro aparātu. Viņš vienmēr bija ļoti smaidīgs un komunikabls. Jautājot, kā izdodas sevi uzturēt tādā formā, kungs atbildēja, ka, lai arī cik grūti dzīvē būtu, viņš vienmēr visu uztver ar humoru, mēģina atrast prieku, un laikam tas pozitīvisms ir ļāvis viņam sevi noturēt tik ilgi. Līdzsvara problēmas bija radušās pavisam nesen. Nāk arī daudz aktīvu senioru pāri 80 gadiem. Nāk kundze, kurai pāri astoņdesmit un kura ziemā peld āliņģī, interesējas par kustībām, par ķermeni, ieteikumus arī pieraksta. Manī tas rada prieku, jo nozīmē, ka cilvēku patiesi interesē uzturēt sevi formā. Kustības ļauj mums dzīvot, tās ir dzīvības pamatā. Es varu novēlēt ikvienam kustību prieku un neapstāties, kā arī atrast laiku sev un saviem mīļajiem, jo visa dzīve ir viena liela steiga. To atzinuši arī pacienti – viņi dzīvojuši steigā, iekšēji domājot, kā to visu kaut uz brīdi apstādināt. Tad pēkšņi sākušās muguras sāpes. Novēlu apstāties, atrast dienā vismaz desmit minūšu sev, ģimenei, nolikt malā telefonus, datorus un vienkārši apsēsties pie ģimenes galda, parunāties, būt klātesošiem. Novēlu apstāties steigā, kas nav veselīga ķermenim, bet – kustēties,» smaidot saka Ildze Auna.
