Nils Meijers kādreiz dzīvojis pašā Ogrē, bet pašlaik mitinās nedaudz tālāk no pilsētas – Turkalnē. Tas gan Nilam neliedz pilnvērtīgi nodarboties ar vieglatlētiku, ko viņš dara nu jau 12 gadu. «Esmu daudzcīņnieks, tagad pirmo gadu trenējos U20 vecuma grupā kopā ar gadu vecākiem puišiem,» Nils stāsta. «Jau iepriekšējos gados bija labi rezultāti Latvijas un Baltijas čempionātos, pagājušogad Latvijas komandas sastāvā bija trešā vieta stafetē Baltijas čempionātā. Rezultāti un to dinamika uzlabojas, tāpēc var teikt, ka pagaidām esmu apmierināts ar savu sportisko progresu. Šogad mans galvenais mērķis ir izpildīt normatīvu startam pasaules U20 čempionātā daudzcīņā. Treniņu gaitā redzu, ka tas ir iespējams, līdz tam nav tik tālu, taču vēl ir jāiegulda daudz darba, lai izlabotu esošās kļūdas visās disciplīnās. Turpinājumā jau raudzīšos, kā ies pieaugušo sacensībās, bet šobrīd koncentrējos uz U20 pasaules čempionātu.» 

Jāatzīmē, ka jau pēc mūsu sarunas Nils Meijers sekmīgi startēja Latvijas 2024. gada čempionātā daudzcīņā telpās, kas norisinājās 27. un 28. janvārī Valmieras Jāņa Daliņa stadiona vieglatlētikas manēžā. Junioru ieskaitē jeb U20 vecuma grupā Nils izcīnīja sudraba medaļu septiņcīņā, ar visu disciplīnu summā kopā savāktajiem 4852 punktiem uzstādot arī savu personisko rekordu.

Konkurence palīdz attīstīties

Pateicoties sporta arēnas «Ogre» uzcelšanai, tagad Ogres novada vieglatlētiem ir iespēja pilnvērtīgi trenēties augu gadu. Nils Meijers uzskata, ka Ogres novadā sporta līmenis aug, jo šeit gudru speciālistu uzraudzībā nodarbojas daudzi spēcīgi sportisti, kas nāk par labu visiem. Viņa paša sportiskajai izaugsmei visu laiku sekojis un to attīstījis treneris Artūrs Priževoits. Nils uzskata, ka tieši trenera neatlaidība un ieguldītais darbs ir sportista rezultātu progresa pamatā: «Artūrs Priževoits kā pieredzējis speciālists saredz mūsos potenciālu un grib palīdzēt saviem audzēkņiem sasniegt nospraustos mērķus. Tas neattiecas tikai uz vieglatlētiku, bet arī uz daudziem citiem sporta veidiem. Tāpat attīstītā infrastruktūra rada dzinuli šurp braukt un trenēties sportistiem arī no apkārtējiem novadiem un pat Rīgas.» 

Treniņi kļuvuši par neatņemamu dzīves daļu

Paralēli vieglatlētikas nodarbībām Nils Meijers mācās, bet par nākotnes plāniem vēl īsti nav pārliecināts: «Pagaidām vēlos lielāko daļu spēku veltīt sportam. Tomēr aktīvās sportošanas laiks agrāk vai vēlāk beigsies, tādēļ jādomā arī par nākotni un jāiegūst izglītība. Vēlāk plānoju arī sākt strādāt, bet patlaban koncentrējos treniņu darbam, kura vislielākā intensitāte ir sagatavošanās posmā pirms ziemas un vasaras sezonām. Tad nodarbības ilgst divarpus līdz trīs stundas dienā sešas reizes nedēļā. Šajā periodā, kad visi spēki tiek veltīti gaidāmajām sacensībām, tiek rīkotas arī nometnes, kurās treniņi notiek pat divreiz dienā. Tā kā esam daudzcīņnieki, to ilgums nemainās, paliek tās pašas divarpus – trīs stundas, jo mums ļoti daudz ko jāpaspēj izdarīt. Savukārt brīvdienās notiek sacensības.»

Nils Meijers no grūtībām nebaidās un nežēlojas arī par motivācijas trūkumu: «Cenšos vienmēr iet tikai uz priekšu. Jā, dažreiz tas ir grūti, bet, ja gribi sasniegt savus sapņus, domāju, ir vērts šai vēlmei veltīt visus spēkus. Es tik daudzus gadus trenējos, ka reāli nespēju dzīvot bez sporta, tas man kā rutīna iegājies. Piemēram, ja kādreiz gadījies apslimt un vairākas dienas esmu nosēdējis mājās, man šo nodarbību ļoti pietrūkst.»

No traumām neviens nav pasargāts

Nav noslēpums, ka daudzi sportisti savas karjeras laikā gūst dažāda rakstura traumas. Arī Nils Meijers ir piedzīvojis tos nepatīkamos brīžus, kad kļūst skaidrs, ka par sportošanu uz kādu laiku būs jāaizmirst. «Jā, man gadījies traumēties, tur neko nevar padarīt,» atzīst Nils. «Traumas ir ikviena sporta neatņemama sastāvdaļa. Vienam paveicas vairāk, otram – mazāk. Man personīgi pagājušajā gadā sanāca diezgan spēcīgi satraumēt muguru. Es tolaik grasījos izpildīt normatīvu, lai varētu startēt Eiropas Jaunatnes festivālā, bet tieši pirms šīm sacensībām dabūju muguras traumu. Pēc tās galvenais uzdevums bija visu lēnām, pacietīgi saārstēt, lai varētu pēc iespējas ātrāk un reizē droši atgriezties sportā. Steigties nedrīkstēja, tādēļ bija nepieciešama septiņus mēnešus ilga rehabilitācija un sporta vingrošana fizioterapeites uzraudzībā, lai nostiprinātu ķermeni. Pirmajos mēnešos bija tikai vingrošana, un tikai pēc tam jau pamazām atsāku kaut ko darīt. Lai samazinātu traumu risku, pašiem sportistiem ir svarīgi pareizi iesildīties, atsildīties un arī vingrot. Tu vari trenēties kaut visu laiku, bet eksistē arī ķermeņa iekšējā muskulatūra, kuru nevar attīstīt parastu treniņu laikā. Tāpēc ir jāiegulda lielāks darbs, lai varētu uztrenēt citus muskuļus, kurus ikdienā noslogo mazāk, un pasargātu arī tos no traumēšanās.»

Atlētiem arī ikdienā jāievēro zināms režīms

Nav noslēpums, ka sportisti bieži vien dzīvo savādāk nekā «parastie» cilvēki, lieto dažādus uztura bagātinātājus, ievēro īpašu ēšanas un miega režīmu. Tas viss nepieciešams, lai varētu sasniegt labākus rezultātus, un Nils Meijers šiem argumentiem piekrīt: «Es pastāvīgi uzturu sevi formā, mēs tagad Ogres jaunajā manēžā vairākas reizes nedēļā ejam ledus vannā un pirtī. Tāpat lietoju visus nepieciešamos vitamīnus, lai ķermenis spētu izturēt lielo slodzi un ieguldītais darbs atspoguļotos rezultātos. Visu vitamīnu lietošanas nepieciešamību parasti nosaka treneris, konsultējamies arī ar sporta ārstiem. Daudzcīņnieku izlases nometnē bija arī vieglatlētikas direktors, kurš pastāstīja visu arī par aizliegtajām vielām, kuras nedrīkst lietot, lai nejauši neiekultos dopinga problēmās.

Tikpat svarīga ir arī ēšana. Personīgi man šajā jomā iet diezgan grūti, jo attiecībā uz pārtiku esmu ļoti izvēlīgs. Bet pareizs, sabalansēts uzturs, kā arī pietiekams, veselīgs miegs sportistiem ir ļoti svarīgs, jo palīdz ķermenim atjaunoties. Organismam nepieciešamas visas labās vielas, ko satur ēdiens, un vismaz astoņas stundas veselīga miega. Svarīgi arī aiziet gulēt pietiekami laicīgi, ap desmitiem – vienpadsmitiem vakarā.

Tomēr pietiek laika arī draugiem. Principā mēs, visi daudzcīņnieki, esam draugi, bieži atpūšamies kopā. Turklāt treneris ikvienam sagatavo nodarbību plānu, kuros starp lielākas slodzes nedēļām ir iekļauti arī brīvāki brīži. Bet arī sešu treniņu dienu nedēļā man atpūtas pietiek. Sezonas laikā retāk, bet vasarā, kad aktīvo sacensību laiks ir beidzies, sanāk arī biežāk kaut kur pasēdēt un varbūt arī aizbraukt.»