– Ogres vieglatlēti ir sasnieguši ievērojamus panākumus. Kā īsti ir – jums uzticēts trenēt pašus labākos Ogres sportistus vai arī esat tik zinošs, ka sportisti tieši jūsu uzraudzībā sasniedz tik augstus rezultātus? Acīmredzot ne velti nesen saņēmāt Ogres novada «Gada balvu sportā 2023» kā «Gada jaunatnes treneris»!

– Ir dažādas situācijas. Ar daudziem audzēkņiem es strādāju no pašas viņu bērnības. Teiksim, Artūrs Pastors pie manis trenējas no desmit gadu vecuma, tātad šobrīd tie jau ir kādi 12–13 gadi. Indra Mackeviča nāk uz treniņiem pie manis no pirmās klases, bet šobrīd viņai jau ir 18 gadu. Tas ir ilgs laiks, un es savus audzēkņus esmu iepazinis gan psiholoģiski, gan emocionāli, kā arī, protams, redzu viņu fiziskās iespējas. Ar katru strādāju pilnīgi individuāli, un tas arī droši vien dod augļus. Vieglatlētika nav sporta spēles, tajā sportisti startē katrs par sevi, tādēļ man kā trenerim ikvienam atlētam jāatrod sava pieeja. Jāņem vērā viņa rakstura īpašības, organisma spējas atjaunoties, sportista skats uz vieglatlētiku kā tādu, un tas viss ir pareizi jāsaliek kopā. Protams, tas nav tikai un vienīgi manā ziņā, jo daudz komunicējam ar katru sportistu. Pastāvīgi izstrādājam un liekam kopā atsevišķus nodarbību plānus, veidojot plašākas programmas visam treniņu procesam. Tā mēs pamazām nonākam līdz rezultātam. Tas nerodas vienā vai trijos gados, bet ir vairāku vai pat ļoti daudzu gadu darbs. 

Ir vēl viens variants, kad atnāk sportists, kas iepriekš trenējies citur. Labs piemērs ir Emīls Matiass Reinfelds, kurš Ogrē trenējas tikai divus gadus. Viņš pats mani atrada un uzrunāja. Emīls bija Rīgas sporta skolas «Arkādija» audzēknis, līdz izdomāja, ka viņam nepieciešams kaut ko mainīt gan treniņu procesā, gan ikdienā. Tagad Emīls no Rīgas braukā uz treniņiem Ogrē. 

– Kāds bijis jūsu dzīves ceļš, un kā nonācāt līdz trenera amatam?

– Jā, mans vārds nav atrodams sportistu sarakstos. Es mērķtiecīgi rīkojos, lai kļūtu par treneri. Tā kā nebiju sportists, esmu visu iemācījies no nulles Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur ikdienas studiju vidē pavadīju septiņus gadus un ieguvu maģistra grādu. Kopš pirmās dienas akadēmijā man bija viens vienīgs mērķis – kļūt par treneri, ko es arī veiksmīgi realizēju. Pabeidzu mācības 24 gadu vecumā un sāku strādāt šeit, Ogrē. Protams, sākumā nebija nekādu lielu uzstādījumu par to, kas es būšu un kas man jāsasniedz. Viss, ko izdevies panākt, ir paveikts laika gaitā, balstoties uz mērķtiecīgu darbu un profesionālu attieksmi. Pirmajos darba gados mani audzēkņi bija vēl salīdzinoši maziņi, un es kā treneris augu un mācījos kopā ar viņiem. Izaugām par nopietniem sportistiem. 

– Kā jūs vispār izlēmāt kļūt par treneri un mācīties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, nevis kādā citā augstskolā vai, piemēram, veidot savu biznesu?

– Kad mācījos vidusskolas 10. klasē, pilnīgi noteikti nezināju, par ko gribu kļūt. Pirmās domas un ievirzes parādījās droši vien kādā 11. klasē. Principā, ar sportu esmu bijis saistīts jau bērnībā un skolas laikā. Startēju skolas komandās, braucām uz toreizējā rajona sacensībām. Bet man vienmēr ir patikusi dažādu veidu statistika, visādi apkopojumi, analīzes par sportistiem, sporta komandām, rezultātiem. Vienkārši sakot, es sporta vidē esmu pavadījis visu savu laiku, vienīgi pats neesmu bijis profesionāls sportists. Šķita dabiski turpināt iet pa izvēlēto ceļu, jo nekādu citu vērā ņemamu interešu man tajā laikā nebija. Vienīgā loģiskā izvēle bija stāties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.

– Kāpēc jūs pats neesat sportists?

– Šajā ziņā varbūt jāpiemin tas, ka es pats nāku no Baldones. No turienes trenera amata dēļ pārcēlos uz Ogri. Mums Baldonē tolaik nebija tādas sporta bāzes un piemērotu apstākļu, lai tiktu radīti augsta līmeņa sportisti.

– Tomēr, tieši Baldonē dzīvojot, radās doma kļūt par treneri!

– Pamatā tam droši vien bija rajona sacensības, kur es pats startēju skolas izlases sastāvā, kā arī visa analīze, tas darbs, ko es veicu hobija līmenī – pastāvīgi kaut ko pētīju, skatījos.

– Kā nonācāt tieši Ogrē?

– Viss sākās ar to, ka biju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas praksē Rīgā. Prakses vadītāja zināja, ka tā laika Ogres Sporta centra direktors Māris Kurilovičs meklē jaunu vieglatlētikas treneri. Prakses darba vadītāja Iveta Balode mūs iepazīstināja, un direktors man piedāvāja, vai es negribētu Ogrē strādāt. Loģiski, ka es piekritu, nevarēju no tādas iespējas atteikties. Lai gan vēl biju Sporta akadēmijas students, sarunājām tikšanos uz vietas. Atbraucu no Baldones uz Ogri, iepazinos ar esošo situāciju, un pēc pāris mēnešiem jau noslēdzām darba līgumu. Tā arī kopš 2010. gada esmu vieglatlētikas treneris Ogrē. Tajā pašā gadā arī pārcēlos dzīvot no Baldones uz Ogri.

– Cik sportistus trenējat?

– Patlaban būs kādi 30. 

– Jūs esat viens no tiem retajiem treneriem, kurš pieejams jebkurā laikā. Kāds ir jūsu dienas un darba ritms, cikos ceļaties un ejat gulēt, lai varētu būt visiem sasniedzams?

– Pirmām kārtām man patīk komunikācija ar cilvēkiem, esmu atvērts sarunām. Tieši tā, esmu pieejams. Ja es zinu, ka cilvēks man ir uzrakstījis vai piezvanījis, tas viņam ir svarīgi, un, ja vien neesmu galīgi aizņemts, vienmēr atbildu. Otrkārt, režīmu es sev veidoju pats, teiksim, eju gulēt divpadsmitos naktī un ceļos astoņos no rīta. Tā ir mana ikdiena. Rīts allaž ir lēns un nesteidzīgs, pamazām gatavojos darba procesam, veidoju treniņu plānus. Savukārt no pēcpusdienas līdz krietni pavēlam vakaram strādāju – šobrīd jaunajā sporta arēnā «Ogre», bet pavasari un vasaru jau pavadīsim stadionā.

– Ja salīdzinātu sevi ar citiem kursa biedriem, no kuriem dažs labs arī noteikti ir treneris, kādas būtu tieši jūsu spēcīgās puses, ja reiz trenētajiem sportistiem tik labi panākumi?

– Tā varētu būt pozitīva komunikācija ar cilvēkiem. Esmu līdzsvarots, nosvērts, kas daudziem droši vien varētu patikt. Ar sportistiem varu mierīgi izrunāties, arī kļūdu un neveiksmju gadījumā es nebūšu tas, kurš pārmetīs. Man ar visiem sportistiem ir cilvēcīgas attiecības, un mēs kopā ejam uz mērķi. Nevienā brīdī nevajag izrādīt kaut kādu pārākumu, piemēram, ka esmu treneris, bet tu – audzēknis. Mēs esam vienota komanda, nav tā, ka es dominēju pār citiem. Galvenais vadmotīvs ir cilvēcīga attieksme.

– Jūs strādājat arī ar mazākiem bērniem vai tomēr pašlaik treniņu grupā ir tikai pieauguši sportisti, kas veido savu sporta karjeru un tiecas uz augstiem rezultātiem? Pie kā var vērsties vecāki, kuri grib vest trenēties savus bērnus?

– Šobrīd mēs virzāmies uz to, ka es strādāju tikai ar pieaugušiem sportistiem. Man ir sadarbība ar kolēģi Edgaru Kļaviņu, kurš savukārt darbojas ar maziem bērniem, un viņam ļoti labi sanāk. Mums ir savstarpēja vienošanās, ka Edgars trenē līdz U16 gadu vecuma grupai, ieliek viņos stabilu bāzi un visas pamatprasmes. Tiklīdz šie jaunieši sasniedz noteikto vecumu, viņi pievienojas manai treniņu grupai, un mēs turpinām attīstīt spējas un iet profesionālajā virzienā. Tas nozīmē – lai šobrīd nonāktu manā treniņu grupā, ir jābūt ieliktai zināmai pamata bāzei. Otrs variants – ja cilvēks pārnāk no citas sporta skolas, viņam jābūt fiziski pietiekami attīstītam, lai varētu izpildīt nepieciešamos normatīvus un iekļauties treniņu grupā. Mazus bērnus un iesācējus es patlaban netrenēju.

– Novēlēsim, lai jūsu esošajiem un topošajiem sportistiem būtu patiešām augsti panākumi un jūs palīdzētu spodrināt Ogres vārdu Latvijas un arī starptautiskajā mērogā!

– Neapšaubāmi, jo nu jau mūsu sportisti kvalificējas arī Baltijas un Eiropas čempionātiem. Viss turpinās, mēs sekojam līdzi, un noteikti būs interesanti.