Jā,to ir iespējams uzlabot gan ar labas plānošanas, gan laika menedžmenta palīdzību, tomēr, ne vienmēr tas ir tik vienkārši. Pārāk lielai pārliecībai var būt pat postošas sekas. "Tas ir tikai mazs ledus gabaliņš" teica "Titānika" kapteinis, kurš uzbrauca aisbergam, kas gala beigās nenogremdējamo kuģi tomēr nogremdēja. 

Katram no mums ir savi uzskati par to, kā darbojas pasaule. Kāds uzskata, ka svarīgi ir lūgties baznīcā, vai zina, kā ir jāizturas pret dabu, vai kā jācep olas. Arī uz lielceļa "nepareizi" brauc tie, kuri brauc vai nu ātrāk par mani, vai lēnāk. Tikai mans ātrums ir "pareizais", lai arī ar kādu ātrumu es bruktu. 

Parasti cilvēks uzskata, ka viņa viedoklis, vērtības un pasaules uzskats ir labāks, atbilstošāks un pamatotāks, salīdzinot ar citiem cilvēkiem. Par savu redzējumu parasti esam pārliecināti. Cilvēks jūtas labi ar to, kā viņš ģērbjas, kā runā, ar savu braukšanas manieri, cik ļoti ir motivēts un kā padara darbu. Frāze "tas, kā daru es, ir vislabāk un vispareizāk" ietekmē cilvēka pārliecību, jo tas ir tā saucamais "pozitīvi-neobjektīvais" viedoklis par savām spējām un prasmēm.

Ir daudz terminu, kuri apraksta ne-objektivitātes fenomenu, kurš izskaidro cilvēka vēlmj-domāšanu, piemēram, egoisms un narcisms. To sauc par "pārāk lielu pārliecību" par savu redzējumu. Tā demonstrē tuvredzīgas domāšanas modeli, jeb "Mana-Viedokļa neobjektivitāti". Šāda parādība rodas tad, ja cilvēks izvērtē pierādījumus un pārbauda hipotēzes, tomēr tās ir tendenciozas. "Mana-Viedokļa neobjektivitātes" rezultātā cilvēks uzskata, ka tas, kā rīkojas viņš, ir labāk. 

Labākajā gadījumā "Mana-Viedokļa neobjektivitātes" nozīmē nespēju saskatīt savu personīgo uzskatu trūkumus. Sliktākajā gadījumā tas rada nepareizus lēmumus, jo mēs meklējam tikai tos pierādījumus, kuri apstiprina mūsu pastāvošo pārliecību, aizēno analītiskās prasmes un traucē mūsu spēju pareizi risināt problēmas.

Kā šo "Mana-Viedokļa neobjektivitāti"un pārāk lielo pārliecību ierobežot?

-Pirmkārt, sevī ir jāievieš "realitātes kaplis", kas īpaši nepieciešams tad, ja lietas ik pa laikam iet greizi - neatkarīgi no tā, cik ļoti cilvēks no grūtībām cenšas izvairīties. Nav reāli vienkārši izvairīties, piemēram, no nebeidzamas kavēšanās, nelaimēm, skumju sajūtas, noraidījumiem, stresa. "Realitātes kaplis" nozīmē reālistisku pieeju, kas nozīmē to, ka cilvēkam ne vienmēr ir taisnība, neraugoties uz to, ka viņš nepārtraukti uzlabo gan savas prasmes, gan zināšanas, gan spējas, gan vairo savu pieredzi.

-Nākamais solis, kā ierobežot savu neobjektīvo un kļūdaino domāšanu, ir rūpīgi uzraudzīt un pārdomāt savu domāšanas procesu. Īsu un ātru secinājumu vietā, vajadzētu apstāties un savu domāšanas procesu pārdomāt, izanalizējot savas rīcības sekas. 

-Treškārt, ar kritisku aci vajadzētu pārbaudīt savu pierādījumu vākšanas procesu, uzdodot sev jautājumu- vai esmu izvērtējis visus pieejamos pierādījumus vai arī tikai informāciju, kas atbalsta manu nostāju. Pēdējais solis ir atvērtība attiecībā pret citu uzskatiem un citu viedokļu apsvēršana, kas var atspēkot mūsu pašreizējo pārliecību.

Nepietiekama izvērtēšana var izraisīt stresu un trauksmi - tiklīdz cilvēks iegūst skaidrāku nojausmu par prasmēm, kas nepieciešamas, lai veiksmīgi pildītu kādu uzdevumu. Savukārt trauksme neļauj darboties izziņai (ko citkārt mēs varētu veltīt uzdevuma prasībām). Tātad, jo lielāka ir sevis apzināšanās spēja, jo lielāka varbūtība, ka iepriekš aprakstīto "slazdu" izdosies pārvarēt. Reālistisks un modrs novērtējums nāks par labu vērtēšanas precizitātei un ļaus izvairīties no "Mana-Viedokļa neobjektivitātes" negatīvās ietekmes.

Tātad, vai tiešām ir nepieciešams rakstīt par tēmu, kā celt savu  "pārliecību"? Nav pārliecības, ka ir nepieciešams. Jau kādu laiku tiek runāts par to, ka nu jau sāk kļūt nepieciešami ne-pārliecības treniņi, jo pārliecības treniņu augļi ir redzami visapkārt. Drīzāk, jēdziens "pārliecība" būtu jāsvītro ārā vispār, un tā vietā jāizmanto "paš-apzināšanās". 

Pārliecība vistiešākajā veidā ir saistīta ar savas vietas un savu resursu sapratni, tātad cieši saistīta ar fonu. Vienkārši pārliecība, pati par sevi, pastāvēt nevar. "Pārliecību" un "ne-pārliecību" ir jēga apspriest vienīgi saistībā ar fonu; tomēr vislabāk te derēs jēdziens "paš-apzināšanās". 

Ja es nesaprotu, kas es esmu, kur atrodos, ko varu un ko nevaru, tad man ir zems paš-apzināšanās līmenis. Tātad, es slikti orientējos gan sevī, gan situācijā. Tādā gadījumā nepārliecība būs kā sekas. Es nespēju "trāpīt" savā nospraustajā mērķī, nokļūstu muļķīgās situācijās un tā rezultātā neesmu apmierināts ar to, kā viss notiek.

Piemēram, uzskatot sevi par labi trenētu soļotāju, es, nezinot nekā par saviem ierobežojumiem, pievienošos 100 km diennakts pārgājienam un ātrā tempā, cenšoties neatpalikt, lauzīšos cauri brikšņiem un sevi satraumēšu. Nepārliecība te ir kā uz delnas. Tikai tā nav kā iemesls, bet gan nepietiekamas paš-apzināšanās sekas. Un, kad es centīšos soļot tempā, kas ir pāri maniem spēkiem, es, protams, jutīšos nepārliecināts. Vai tajā ir jēga? Šajā ziņā pārliecības treniņš līdzināsies neprāta treniņam un atgādinās anekdoti par to, kā zilonis nopurkšķinājās meditācijas laikā: "Es nepurkšķināšu, es nepurkšķināšu, es nepurkšķināšu. Pfff…. Tas neesmu es. Tas neesmu es. Tas neesmu es."

Paš-apzināšanās, jeb sevis apzināšanās funkcija ir nepieciešama arī tāpēc, lai cilvēks spētu maksimāli izmantot savus esošos resursus, nevienu no tiem neatstājot bez ievērības. Ja man ir ļoti grūti iet diennakts pārgājienus, bet pievienojos tiem  atkal un atkal, tad tā vēl ir pusbēda. Pie tam, žēl, ka es neesmu ņēmis vērā savu spēju kvalitatīvi, ar prieku, baudu un interesi doties īsos pārgājienos (visdrīzāk, tās pat varētu būt divas dažādas prasmes). Arī savas stiprās puses ignorēšana var radīt ne-pārliecības sajūtu tur, kur patiesībā ar mani viss ir labi.

Pārliecība (ja tomēr turpinām izmantot šo frāzi) ir nekas vairāk kā augsts paš-apzināšanās līmenis. Bet paš-apzināšanās nekādā ziņā nepārvērš neiespējamo par iespējamu. Tā tik vien kā ļauj maksimāli plaši iekārtoties savu personisko robežu ietvaros; pietuvināt sevi maksimāli tuvai atbilstībai sev pašam. Un, kad tas tā notiek, tad termins "pārliecība" nav vairs vajadzīgs. Es gluži vienkārši kļūstu es pats un turpinu būt neviens cits, kā es pats. 

Ir skaidrs, ka gan šajā tekstā, gan vēl daudz kur citur pēdējos pārsimts gados frāze "būt pašam" tiek lietota pārāk bieži un no pārāk lielās lietošanas ir jau nobružājusies. Bet, ar ko gan citu frāzi "esi pats" varam aizvietot? 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā. 

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.