Tas ir - kad šāds cilvēks visu laiku grib atrasties kādā citā vietā, nevis tur, kur viņš ir. Tātad, viņš nekad nav tur, kur vajag. Un, arī viņš pats nav tāds, kādam gribētos būt. Laime, kā izrādās, šādam cilvēkam ir tik pat nesasniedzama, cik Būšana, jo laime visu laiku kustās sekojošā veidā: cilvēks – laimes virzienā; laime – no viņa projām.
Vēl vairāk ķieģeļu, vēl vairāk stāvu nogāžu, vēl vairāk necaurejamu sliekšņu, vēl vairāk satriecošu sieviešu, kuras es…Nu, un, saprotams – laimes kā nav, tā nav.

Kāda ir izeja? Iemantot spēju – mīlēt savu, jeb to, kas ir tavs. Un, arī – mīlēt sevi. Kas kopumā nozīmē vienu un to pašu, ja tā kārtīgi padomā.
Cilvēks domā: ja jau ‘es’ esmu pietiekami labs, tad sliktas lietas ‘man’ nepatiks; tās ‘man’ nav vajadzīgas. Vēl vairāk – tas, kurš ir ‘es’ jeb ‘mans’, ir pelnījis mīlestību jau pēc definīcijas.

Tātad, tāds cilvēks neatšķir šķietamu laimi no reālās. Viņš vienmēr ārkārtīgi uztraucas gan par savu imidžu, gan par savu radīto iespaidu, tādēļ nereti, un pat ļoti bieži – izskatās laimīgs… kaut tāds nav. Tāds viņš izskatās – naivo acīs. Viņš ir profesionālis redzamības radīšanā un skaudības izsaukšanā.
Dažkārt pat šķiet, ka tas varētu būt diagnosticējošs kritērijs: cilvēks, kurš izsauc sajūsmu vai atklātu skaudību –gandrīz pilnīgi noteikti ir ne pārāk laimīgs. Jo laimīgajiem nav laika ar to nodarboties. Gribi atrast laimīgu cilvēku? Meklē citur.

Ja runa ir par izlikšanos laimīgam, tad tu neesi viens. Tā ir diezgan ierasta lieta. Daudzi nomums ik pa brīdim mēdz izlikties laimīgi. Varbūt ir bijusi vienkārši slikta diena, un es nevēlos sagādāt saviem tuvajiem sliktas sajūtas, tādēļ uzsmaidu un izliekos, lai apkārtējiem sagādātu prieku.Jā, katrs no mums pa brīdim jūtas satraukts un nevēlas apbēdināt apkārtējos. Īstermiņā tas var būt labi. Izlikšanās, ka esi laimīgs apkārtējo dēļ, pēc būtības nav nepareiza un pat norāda uz tavu morālo cieņu pret citu cilvēku labklājību. Bet, ja tu izliecies arvien vairāk un vairāk, tad tas var kļūt par paš-destruktīvu un fiziski un emocionāli novājinošu paradumu.

Atceries pēdējo reizi, kad izlikies laimīgs. Vai tas tiešām palīdzēja? Tiesa, kāds jutās labi, bet – tu? Iespējams, ka tu juties pat sliktāk, kad izlikies, nekā būt juties, ja nebūtu izlicies. Diez vai tu kādam palīdzi,ja izliecies, ka jūti to, ko nejūti.
Tu nepalīdzi cilvēkam, kuru tu centies pārliecināt par savu laimīgumu - jo viņš jau vēlas, lai tu patiešām esi laimīgs. Jā, tu varbūt spēsi viņu pārliecināt pāris reizes, tomēr viņš redzēs, ka tā nav patiesība. Kad tā būs, viņš jutīsies vēl sliktāk, jo nebūs sapratis to ātrāk. Viņam liksies, ka viņš nespēj darīt tevi laimīgu un ka viņš nedod tev to, kas tev ir vajadzīgs. Viņam liksies, ka tu viņam neuzticies, un tādēļ nestāsti, kas ar tevi notiek patiesībā.

Pat, ja tu izliecies laimīgs, jo rūpējies par citiem, tomēr šī izlikšanās paņems ļoti daudz enerģijas. Tas tevi padarīs nelaimīgu vēl vairāk. Zemapziņā tu domāsi - kāpēc gan cilvēki neredz cauri tavai maskai un kādēļ tev nepalīdz. Jo patiesībā tu vēlies, lai viņi redz tai cauri, lai tev vairs nav jāizliekas. Faktiski tu ļoti nogursti, uzturot šo fasādi, un tu vēlies vienkārši būt pats, lai arī kāds tu izskaties.

Izliekoties laimīgam, tu slikti ietekmē gan pats savu mentālo veselību, gan arī attiecības. Var šķist,ka izlikšanās laimīgam palīdz tavām attiecībām un cilvēkiem, kuri ir ap tevi, liekot justies labāk, bet tā nav. Tu slēp no viņiem savas patiesās sajūtas un to, kas ar tevi patiesībā notiek. Tas savukārt ietekmē gan tevi, gan to, kā tu mijiedarbojies ar cilvēkiem savā dzīvē.

Ko cilvēks slēpj, kad viņš izliekas? Daudzi izliekas laimīgi brīžos, kad jūt trauksmi vai depresīvas sajūtas. Ir svarīgi runāt ar tuvajiem cilvēkiem, būt atvērtam un godīgam. Ir svarīgi, lai tev būtu apkārt cilvēki, kuri tev, tavā “alā” var palīdzēt.
Kad tu spēj par sevi runāt atklāti un būt atvērts, tev būs iespēja savas jūtas pārdzīvot. Nav iespējams strādāt ar to, ko tu pats nezini. Ja tu neatzīsties nevienam, izņemot sevi, ka jūties iestrēdzis, depresīvs, dusmīgs, tu nespēsi tikt tam cauri. Emocionālus pārdzīvojumus nav tik viegli atlaist, kā šķiet. Tie bieži uzkrājas un uztur cilvēkā sajūtu, ka tikt ar to galā nav iespējams vispār.

Slēpjot savas sajūtas, tu pastum tās vienkārši malā, jeb paslauki zem paklāja un ignorē. Bet “malā” esot, tās parasti samilzt. Tās var pielīdzināt nemazgātiem traukiem. Tu vari uz tiem paskatīties un nodomāt: ”Es tagad ar tiem nevēlos nodarboties,” un ļaut, lai tie kaut kur krājas. Ja tu turpināsi tā darīt dienu no dienas, trauki krāsies, kamēr tev cits nekas neatliks kā tikt ar tiem galā. Tas pats notiek ar sajūtām, kuras tu slēp. Katru dienu, kad tu ar tām izvēlies nesastapties un nelikties ne zinis - tās tikai vairojas.

Vislabākais, ko darīt, ir godīgi vērsties pie tā, ko tu jūti.
Tas ir grūts un sarežģīts process izstrādāt visu, ko cilvēks jūt, un nokļūt atpakaļ savā normālajā stāvoklī.
Tomēr, tas ir iespējams.
Bet, pats pirmais solis ir būt godīgam un atvērtam.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.