Lūk, kāds izskatās nievāšanas jeb nicinājuma mikslis:
-gana patīkama zināšana, ka es esmu labāks (nekā nicināmais objekts), jeb pārākuma sajūta,
-kopā ar vieglas pakāpes riebumu un aizkaitinājumu,
-un ar tam visam sekojošu spēcīgu vēlmi distancēties no nicināmā objekta.

Pie tam, dažādi nicinājumu veidi var lielā mērā atšķirties atkarībā no tā, kādā proporcijā nicinājuma iepriekš minētās komponentes tiek dozētas.
-Jo lielāka ir pārākuma (1) sajūtas daļa, jo vieglāk ir saņemt no nicinājuma kaut kādu baudu.
-Jo vairāk riebuma (2), jo spēcīgāk gribas aiziet projām jeb distancēties (3) un veidot dažādas aizsardzības.
-Pie tam, nicinājums bez pārākuma (1) sajūtas nemaz nav nicinājums, bet gan ķermeniska vēlme aiziet projām no jebkāda kaitējoša kairinājuma.
-Savukārt, pārākums (1) bez riebuma (2) un aizkaitinājuma var būt arī uzbudinoša kontakta sākums ar vieglu sāncensības noskaņu. Bet – ne bez cieņas pret partneri. Nicinājums taču pilnīgi noteikti izslēdz cieņu pret savu objektu.

Interesanta lieta saistībā ar nicinājumu ir sekojošais.
Pēc norādītās receptes:
-pārākums,
-riebums,
-tendence izolēties,
-pagatavots nicinājums ir universāla aizsardzība pret SATIKŠANOS AR OTRU.

Kaut vai tāpēc, ka pieredze “es esmu labāka” jau pēc definīcijas ietver sevī distanci.
Es esmu labāks, tātad esmu augstāks: tu līdz manī nevari pat aizspļaut.

Tātad, mums pat nav iespēja saskarties.

Vai šī pārākuma sajūta nenozīmē - pārveidojušās bailes kontakta priekšā?

Var jautāt: bet, ko tad tagad – man jākontaktējas ar visiem?

Un, tik tiešām – varbūt tā ir taisnība: ar visiem kontaktēties nevajag.

Tomēr, rodas aizdomas: ja mēģinām nievāšanu jeb nicinājumu nostumt malā, tad aiz tās var parādīties daudz patiesāki un līdz ar to riskantāki iemesli, kādēļ šis cilvēks nevēlas kontaktēties.

Bet, šie iemesli (dusmas, bailes, u.c.) ļoti veiksmīgi netiek apzināti, bet tā vietā tiek sajusta tikai to visu pārklājoša nievāšana.

Taisnība, visu laiku baidīties un dusmoties ir ļoti nogurdinošas nodarbes. Tādēļ nākas - nonievāt jeb nicināt.

Tomēr, dažkārt nievāšanu var ieraudzīt tur, kur varētu būt simpātijas un siltums.

Tas notiek tad, ja cilvēkam ir grūti apzināties tieši savas siltās jūtas. Un, tādā gadījumā ir nedaudz žēl, ka viņš nesatiekas ne ar šīm sajūtām, ne ar cilvēku, kuram tās ir adresētas.

Par neapzinātām vainas sajūtas pārvērtībām.

Ir cilvēku kategorija, kuri manipulē ar pasauli – ar vainas sajūtas palīdzību. Daudz ir to, kuri nespēj sev vajadzīgo palūgt tiešā veidā. Bet viņi visi to dara (nedara) dažādos veidos.

Tomēr viņi visi kā savu instrumentu izmanto vainas sajūtu.

Šis visiem tik pazīstamais: “Izaudzināju nepateicīgus bērnus!” – ir nosodījums tā vietā, lai lūgtu palīdzību vai pateicību.

“Es te raujos jūsu visu labā” – ir nosodījums tā vietā, lai sagaidītu atzinību.

“Man ir slikti (jūsu dēļ) “ – ir nosodījums tā vietā, lai palūgtu pažēlot un (vai) atbalstīt. Un tā tālāk.

Ar bērniem, kuri audzināti šādā kontekstā, var notikt neparastas lietas. Piemēram, viņi visā saredz pārmetumus. Viņi redz pārmetumu tur, kur no viņiem tiek gaidīta uzslava, žēlošana un atzinība. Nepateicīgi, bez žēluma un nespējīgi atbalstīt – bieži ir tie paši izaugušie bērni, kurus ir iebaidījuši vecāku pārmetumi.

Dažkārt pietiek ar to, ja viņiem palīdz iemācīties pareizi atšifrēt viņu virzienā vērstus pasaules lūgumus. Viņi tūlīt iemācās gan pažēlot, gan pateikties, gan atbalstīt….gluži vienkārši tāpēc, ka pārtrauc visā redzēt pārmetumus un vainošanu.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.