Ogrēniete Anita Munkēviča rāda savu pirms 40 gadiem iegūto un vēl līdz šai dienai saglabāto daiļamata meistara apliecību. Apliecība gan savu statusu šodien ir zaudējusi, bet Anitai tas saistās ar nozīmīgu posmu dzīvē.

"Es strādāju “Daiļradē”, un man arī gribējās, nu neteiksim palielīties, bet man gribējās kaut ko sasniegt un likās, ka to vajag. Man vienkārši patika aust, un arī šobrīd joprojām aužu," stāsta tautas lietišķās mākslas studijas “Saiva” dalībniece Munkēviča.

Viņa ir Ogres novada Kultūras centrā esošās tautas lietišķās mākslas studijas “Saiva” audēja. Un tieši studijā Anita uzlaboja aušanas prasmes, lai iegūtu meistara statusu. 60. gados sāka un 21 gadu studiju “Saivu” vadīja Emīlija Kazakevičute. Viņa uzsver – lai iegūtu daiļamata meistara statusu, pagāja vairāki gadi, dažām pat desmit.

“Tur bija jāuzrāda komisijai 10 kvalitatīvi darbi. Ne kaut kādi. Tev bija jābūt republikas izstādē, rajona izstādē; tādas studijas izstādes vai vēl kaut kas neskaitījās," saka bijusī “Saivas” vadītāja Kazakevičute.

Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena informēja, ka iecere ir šogad izstrādāt un apstiprināt nolikumu par daiļamata meistara goda zīmi, jo esot nozarē pieprasījums pēc šāda novērtējuma.

Salīdzinājumā ar padomju gados izveidoto meistara statusu šī būs kā goda zīme, kas neparedzēšot nekādus tā saucamos “bonusus”.

“Domāju, ka tie kritēriji ļoti nemainīsies arī no tiem, kas kādreiz bija. Vienīgais ir juridiskie jautājumi, ka juridiski šis cilvēks neko tā kā neiegūst, to ir diezgan sarežģīti iestrādāt Latvijas likumdošanā iekšā," saka Rubena.

Studijas “Saiva” tagadējā vadītāja Santa Grīnberga atzīst, ka šāda goda titula izveide būs stimuls dalībniecēm darīt labāk.

“Jā, tas būtu ļoti labs, motivējošs dzinulis arī tiem, kurus tas interesē. Viņiem tas būtu varbūt ātrākos tempos piedzīt to visu, jo, ja es vienkārši daru to, ko es gribu un tad, kad es gribu, bet, ja ir šis mērķis iegūt statusu, – tātad man vajag izstādes, man vajag to, man vajag to. Ir jau ir, uz ko tiekties un kāpēc tu to dari," spriež Grīnberga.

Šobrīd pēc Latvijas Nacionālā kultūras centra datiem Latvijā darbojas 125 studijas, kur tiek izzinātas un turpinātas aušanas, keramikas, pīšanas, adīšanas un citas tautas mākslas tradīcijas.

Tīnūžos studija “Tīna” izveidota pirms septiņiem gadiem un, kā atzīst tās vadītāja Ilze Kupča-Ziemele, interese par studiju ir ne tikai senioru vecumā, bet durvis arvien biežāk ver jaunās māmiņas.

“Tas ir pēc manas pieredzes, jo man ir dažas meitenes, kurām tieši šobrīd arī dzimst bērni. Un viņa pati grib to darīt, viņa nāk auž, viņai zem stellēm sēž bērniņi. Un tad tas viss atkal notiek. Tā kā cerība ir. Kaut kā tas ir ieinteresējis – tā pati adīšana vai jebkurš cits rokdarbs, viņš kaut kad tev liek atgriezties pie tām saknēm," norāda Kupča-Ziemele.

Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperte uzsver, ka liels ieguldījums studiju darbā ir tieši pašvaldībām, kas nodrošina telpas.

“Studiju nodarbību vieta pārsvarā ir kultūras nams. Kultūras centrs vai kādas pielāgotas telpas, kur tomēr pašvaldības sniedz ļoti lielu atbalstu, jo viņi nodrošina gan šīs telpas fiziski, gan arī siltumu, elektrību, kas šobrīd ir svarīgi, un arī studijas vadītājam no valsts ir pavisam neliels finansiāls atbalsts šīs kustības uzturēšanai," stāsta Rubena.

Turklāt, pēc Rubenas sacītā, Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur ir labvēlīgi nosacījumi un iespējas studijām darboties. To nozīmi uzsver arī ogrēniete audēja Munkēviča.

“Es domāju, jebkurā momentā nedrīkstam studijas nogremdēt – tāpēc, ka tad arī tautas māksla aizies, un es to pat nevaru iedomāties! Ir lielā māksla, bet šī tā kā tautai tuvāka. Un it īpaši, kad katrs varētu mācīties un katrs varētu apgūt," saka Munkēviča.

Interesenti lietišķās mākslas studijās var darboties bez maksas. Turklāt nozares pārstāvji uzsver – studijas būs, kamēr pastavēs Dziesmu svētku tradīcija.