Abas sievietes stāsta, ka viņu bērni profesionāli nodarbojas ar basketbolu un, sākoties karam, lai bērni varētu turpināt mācīties, trenēties ar treneri un, pats galvenais, būtu drošībā, Ukrainas basketbola federācijas pārstāvji piedāvāja doties projām no valsts. "Mēs iepriekš nebijām pazīstamas, faktiski iepazināmies tikai autobusā un šeit, Madlienā. 10 cilvēku grupa izbrauca no Harkivas, trīs no Kijevas, pieci no Doņeckas apgabala, kā arī no Bučas un citām Ukrainas pilsētām – kopā ar bērniem šeit esam 32 cilvēki. Mūs uzņēma skolā, bērni mācās klasēs, atbilstoši savam vecumam, dažiem šeit, Latvijā, pat bija pēdējais zvans. Faktiski, bērniem šeit ir sajūta, ka viņi atrodas tādā kā mācību, kā vasaras nometnē, nevis tāpēc, ka dzimtenē ir karš, un tas ir labi, par to paldies madlieniešiem, kuri mūs sirsnīgi uzņēmuši," saka ukrainietes.
Ukraiņu bērnus trenēs profesionāls basketbola treneris no Ukrainas
Valdis Kušnirs atceras, ka ukraiņi ieradās 28.marta naktī, pārsaluši, noguruši, bet Rīgā jau paēduši. «Vispirms atbrauca 31 cilvēks, pēc tam atbrauca vēl viena zēna vecmamma. Pateicoties uzņēmējiem, sagādājām visu nepieciešamo, lai Madlienas vidusskolas internātā iekārtotu istabiņas, veļas māju, darortelpu, kur bērni var mācīties. Ukraiņu grupa Latvijā ieradās kā nometne ar basketbola novirzienu, un ar Ogres novada pašvaldības atbalstu viņus Madlienas vidusskolas sporta zālē trīs reizes nedēļā trenē Basketbola kluba «Ogre» treneris Uldis Švēde, kurš vasarā dosies atvaļinājumā, bet, lai nometne varētu turpināt darboties, ar Latvijas basketbola federācijas atbalstu rasts risinājums – bērnus trenēs profesionāls treneris no Ukrainas, kurš arī pārcietis kara šausmas, dzīvi pagrabos un devies bēgļu gaitās. Sākotnēji viņš nonāca Valmierā, bet tika rasta iespēja, lai treneris varētu pārcelties uz Madlienu, šeit dzīvot, strādāt algotu darbu kā basketbola treneris un vasarā trenēt ukraiņu bērnus. Mums par prieku, treneris trešdienas vakarā jau ir ieradies Madlienā,» stāsta V.Kušnirs, piebilstot, ka Madlienā esošie ukraiņi tuvākajā laikā negrasās atgriezties Ukrainā. Faktiski visi pieaugušie jau ir atraduši darbu. Galvenais uztraukums šobrīd ir: kas pieskatīs mazākos bērnus, kamēr mammas ir darbā, jo mācības skolā tūdaļ beigsies. Domājot par tālāko nākotni, atrast īres dzīvokļus Madlienā faktiski nav iespējams, un daļa Madlienā dzīvojošo ukraiņu apsver iespēju atrast dzīvesvietu Ogrē, lai bērni rudenī varētu uzsākt pilnvērtīgas mācības Ogre basketbola skolā, jo, kā atzīst Jana un Ļena, lai arī Ukrainā palikuši tuvinieki un vīri, tuvākajā laikā atgriezties dzimtenē nav iespējams. Irpiņā faktiski visas mājas vairāk vai mazāk cietušas bombardēšanā, arī Ļenas ģimenes miteklis, bet, kā stāsta Jana, Harkivā sagrauta dēla skola un viņam fiziski nav kur mācīties, nemaz nerunājot par treniņiem. Dēls savu nākotni vēlas saistīt ar profesionālu basketbolu, un šajā vecuma posmā treniņu trūkums var pārvilkt svītru šim sapnim, bet, protams, pāri visam ir kara šausmas un atgriežoties nav nekāda drošības garanta.
Jāpiebilst, ka V.Kušniram šie ukraiņu pārdzīvojumi ir labi saprotami, arī viņam ir saknes Ukrainā, kur joprojām dzīvo tēva māsas.
Kardināli maina profesiju
Direktora vietnieks saimnieciskajos jautājumos stāsta, ka šobrīd trīs ukrainietes strādā Madlienas vidusskolā – divas par pavārēm skolas ēdnīcā, viena uzkopj skolu.
Arī Jana strādā skolas virtuvē. Viņa ir divu bērnu māmiņa un uzņēmusies aizbildniecību par trim citiem bērniem – daudziem bērniem šeit ir aizbildņi, bet viņu vecāki joprojām atrodas Ukrainā un vasarā plāno savas atvases apciemot.
Četras Madlienā dzīvojošās ukrainietes atradušas darbu uzņēmumā «Fazer Latvija», viena dēlīšu cehā netālu esošajā Ķeipenē, un divas, tostarp Ļena, uzsākušas darbu uzņēmumā «Hansa Matrix». Starp citu, šo darbu Ļena atrada nule kā Ogrē notikušā darba iespēju festivāla "Visiem!" laikā.
Ļena stāsta, ka Ukrainā viņai kopā ar vīru bijis savs bizness – nodarbojušies ar personāla atlasi, bet tagad būs jāapgūst citas prasmes – Ļena "HansaMatrix" iepako saražoto produkciju. Vēl kardinālāk profesiju mainījusi Jana, kura bijusi pasniedzēja institūtā. Ar saviem studentiem, kuriem noris sesija, viņa tagad kontaktējas attālināti. "Institūtā pasniedzu kompjūtergrafiku, bet Madlienas vidusskolā nu strādāju par pavāru – kardināli pretējas nodarbošanās," smaida Jana un piebilst, ka atrast darbu savā profesijā liedz valodas barjera. "Latviešu valodu nezinu, arī angļu valodas zināšanas nav tik labas, lai varētu pasniegt. Bērniem gan nav problēmu – viņi ar vienaudžiem brīvi kontaktējas gan angliski, gan krieviski," stāsta Jana.
Daudziem nav kur atgriezties
Par kara gaitu dzimtenē sievietes uzzina no interneta resursiem un, protams, sazvanoties ar tuviniekiem. «Kad piezvanu, mamma saka, ka viss ir slikti, vīrs gluži pretēji, ka viss ir labi. Vīrs kara darbībās nav iesaistīts, viņu neņemtu, pat ja gribētu. Ja cilvēks nav izgājis militāro apmācību, viņu Ukrainā armijā neņem – saka, labāk ejiet un strādājiet, jo, lai nodrošinātu vienu karavīru ar visu nepieciešamo, nepieciešams 12 civiliedzīvotāju darbs. Vīrs stāsta, ka daži rajoni Harkivā, kas cietuši apšaudēs, ir briesmīgi – kā izmiruši, tur vairs nav cilvēku, ir tikai māju vraki, lai gan ir atjaunota transporta kustība. Apmeklējot sabombardētos rajonus un tos, kas mazāk cietuši, vīrs saka, ka ir sirreāla sajūta – cilvēks jūtas, it kā būtu nonācis citā pasaulē. Mūsu māja nav cietusi, bet skolas vairs nav. Tie stāsti ir dažādi – vienai meitenei, kura šodien aizbrauca iekārtoties darbā, lādiņš uzsprāga pie mājas – logu nav, tie aizsisti ar dēļiem, elektrības nav, apkures nav, vēl nav zināms, vai māju var saremontēt. Vairākiem, kuri nolems atgriezties, arī Ukrainā būs jāmeklē cits miteklis,» saka Jana, un Ļena piebilst, ka Irpiņā vispār nav nevienas mājas, kas nebūtu vairāk vai mazāk cietusi uzlidojumos.
Mājās atgriezīsies tikai tad, kad būs beidzies karš
"Irpiņa ir jauna pilsēta. Kādreiz tas bija ciemats pie Kijevas, bet tad tika investēts un uzceltas jaunas mājas, kurās apmetās jaunas ģimenes. Vīrs šobrīd atgriezies mājās, bet, saprotiet, kad bērns iziet ārā un tur nav nevienas veselas mājas, nav neviena bērnu rotaļu laukuma, kas nebūtu cietis, tie nav apstākļi, kur varētu dzīvot ar bērnu! Tāpēc mēs esam šeit, Madlienā. Nesen Ukrainā tika notriekti divi bezpilota lidaparāti. Krievu armija no Irpiņas it kā ir padzīta, pašvaldība īsā laikā pilnībā atjaunojusi ūdens apgādi, elektrību, gāzi, bet mēs nevaram būt droši, ka, piemēram, rīt atkal nelidos raķetes. Mēs vēlamies, lai mūsu bērni būtu veseli, lai varētu attīstīt savus talantus. Mēs, protams, vēlamies atgriezties mājās, bet bērnu dēļ to darīsim tikai tad, kad karš būs beidzies. Vietām Krievijas robeža ir tikai 30 kilometru attālumā un nav pat jābūt Ukrainas teritorijā, lai apšaudītu pilsētu, to viņi var darīt no savas teritorijas," saka Ļena.
Salūtu šaus, kad beigsies karš
Jautātas, ko sagaida no nākotnes, abas sievietes viennozīmīgi atbild: mieru! "Šobrīd atgriezties ir bīstami. Daudzi atgriežas, jo dzird, ka viss ir labi, bet pilsētās atkal skan trauksmes, un cilvēki dzīvo bailēs, atkal pagrabos. Arī mēs, šeit, Madlienā, dzirdot, kā pārlido helikopteri, jo netālu ir NBS lidlauks, ik reizi satrūkstamies. Kad ieraudzījām pārlidojām piecus helikopterus, pārņēma savāda sajūta. Mūs brīdināja, lai nebaidāmies, ka tās ir tikai mācības, bet pie Ukrainas arī notika tikai mācības... Kad braucām cauri Varšavai un zemu lidoja lidmašīna, bērni instinktīvi pieliecās – lidmašīna viņiem asociējas ar kaut ko tādu, no kā jābēg un jāslēpjas. Viņi pamirst, gaidot, kurā brīdī atskanēs šāvieni," saka Jana, un Ļena piebilst, ka, piemēram, salūtu Ukrainā morālu apsvērumu dēļ nešauj jau kopš 2014.gada, kad sākās karadarbība Donbasā un okupētajā Krima pussalā. "Jau tad daudzi cilvēki devās bēgļu gaitās un, dzirdot šāvienus, baidījās no uzlidojumiem," stāsta Ļena, un Jana piebilst: "Ceru, ka arī Ukrainā vēl būs salūti. Tos šausim par godu Ukrainas uzvarai karā. Kad bija pandēmija, viens otram vēlējām veselību, bet šobrīd visai pasaulei vēlam mieru, jo kara apstākļos nav rītdienas, bet es ceru, ka mums tāda būs! Ceram, ka pret Krieviju tiks pielietotas visas iespējamās sankcijas, protams, cieš visi, mēs redzam, kādas ir cenas veikalos arī šeit, Madlienā, kādas ir degvielas cenas. Visi ar bažām gaida nākamo ziemu, bet šeit uz galvas nekrīt lādiņi. Es nezinu, kā vēl var iespaidot Krieviju, lai tā atmostos no prāta aptumsuma, kurā atrodas. Mēs ceram uz to labāko, ceram, ka jau pavisam drīz varēsim atgriezties mājās un mums vēl būs mājas, kur atgriezties."
Ukrainietes piebilst, ka, dzīvojot Madlienā, viņas ir nodrošinātas ar visu nepieciešamo un jebkurš jautājums vai problēma, kas radusies, nekavējoties tiek atrisināta. "Vienīgais, kā mums šeit pietrūkst, ir silts pavasaris, ar visu pārējo esam nodrošināti," smaida Ļena un Jana, sakot lielu paldies Valdim Kušniram, Madlienas pagasta pārvaldes vadībai un Ogres novada pašvaldībai!
Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem (OVV)
