Klīstot baumām un pieņēmumiem par "Metronoma" vēsturi, nācās ielūkoties ne tikai vecās avīzēs, bet arī uzrunāt tos, kam bijusi muzikālā saistība ar šo Ogres muzikālo brīnumu — pirmo Tautas estrādes ansambli Latvijā, kas šo tobrīd lepni skanošo goda nosaukumu ieguva 1968. gada 15. janvārī!
Pēc Putniņa notīm
Par "Metronoma" darbību īsti vietā būtu apzīmējums — leģenda. Ne tāpēc, ka ansamblis, sākotnēji estrādes orķestris, būtu gāzis milzu kalnus un guvis spīdošas uzvaras slavenos konkursos, bet tādēļ, ka tā darbības vēsture kļuvusi par mutvārdu daiļradi un apaugusi dažādiem pieņēmumiem. Visu “pa plauktiņiem” salikt nav iespējams, jo ne Ogres muzejs, ne tagadējais kultūras nams nespēja palīdzēt ar kādiem arhīva materiāliem, un paši dalībnieki kā kolektīva dibināšanas laiku minēja dažādus gadskaitļus. Tad nu atkal, vadoties no drukāta vārda, publikācijā par “Metronoma” 15. jubileju (J. Šalters "Plūst Metronoma skaņas","Padomju Ceļš", 1973. gada 24. februāris) melns uz balta rakstīts, ka Ogres rajona kultūras nama estrādes ansamblis dzimis 1958. gadā un tā dibinātājs ir Voldemārs Putniņš.
Putniņa uzvārdu "Mūzikas Saulē" pieminējām iepriekšējā laidiena rakstā par sintezatoru izgudrotāju un mikrofonu ģēniju Feliksu Staņeviču, atstāstot viņa atmiņas par darbošanos kolhoza "Lāčplēsis" estrādes orķestrī, kuru vadīja šis mūziķis. Meklējot sīkākas ziņas, izdevās noskaidrot, ka Voldemārs Putniņš dzimis 1926. gadā, audzis Viesītē, kur vecāki novērtēja zēna lielisko muzikālo dzirdi un interesi par skaņumākslu, un jau triju gadu vecumā viņš tika pie dāvanas — mutes harmonikām. Sešu gadu vecumā puika sēdies pie klavierēm, kas lauku zēnam bija liela greznība.Komponists un pianists Arvīds Žilinskis vasaras pavadīja tajā pašā pusē, savā lauku mājā, un viņš pulcināja apkaimes ļaudis, padomu neliedzot arī Voldemāram. Voldemāra tēvs, pagasta biedrības mājas orķestra vadītājs, ierādīja dēlam arī trompetes spēli, un Putniņš kļuva par kornetistu orķestrī. Sekoja studijas konservatorijā un Staņeviča aprakstītie notikumi, kad Voldemāram nācies spēlēt vērmahta pūtēju orķestrī maršus. Parstaigāšanu vācu formā nācās izciest apcietinājumu un izsūtījumu, kur atkal glāba muzicēšana.
Nav zināmi apstākļi, kādos 1958. gadā Putniņš Ogres kultūras namā izveidoja estrādes orķestri,— tajā viņš pats spēlēja trompeti, bet varēja nosēsties arī pie klavierēm vai ksilofona. Cik noprotams, kolektīvs darbojies pēc tālaika estrādes žanra principiem — līdzīgi Rīgas Estrādes orķestrim arī ogrēnieši ne tikai spēlēja un dziedāja, koncertprogrammu papildināja dejotāji, akrobāti un asprātīgi konferansjē. Galvenā atšķirība no padomju estrādes mākslā paraugu rādošajiem rīdziniekiem bija tā, ka šī orķestra dalībnieki bija pašdarbnieki.Protams, ar laiku viņu vidū parādījās mūzikas skolu, arī mūzikas vidusskolu audzēkņi, turklāt 50. gados piedalīšanās skolas muzikālajā pašdarbībā radīja labu pirmo augsni spirgtu un spēcīgu talantu stādu dzinumiem.
Kad nu 60. gadu otrajā pusē Ogres kultūras nama pašdarbnieki jau sevi dēvēja par ansambli un arvien skaļāk un biežāk lietoja nosaukumu “Metronoms”, sastāvā bijuši 18 dalībnieki: astoņi mūziķi, divi pāri dejotāju (Lilita Zača, Vitālijs Stepiņš u.c.), akrobāte Inese Pētersone — tā pati slavenā “rāpotāja” Inese Ziņģīte, kas jau tolaik pārsteidza ar čūskas lokanību, četri solisti un programmas pieteicējs Jānis Ķekars no Leļļu teātra, kas plēsa jokus starp dziesmām. Gadu pirms iesaukuma armijā (1969) klavieres pie Putniņa spēlējis Ivars Kraucis, vēlākais Ādažu “Suvenīra” vadītājs, kas dienesta gados vadīja karavīru ansambli “Zvaigznīte”. Viņš sevi uzskatīja par prasmīgu improvizētāju, jo bija izgājis praktiskā džeza apmācību Rīgas smalkajā restorānā “Astorija”, un nu bija sašutis, ka viņam pēc šīs radošās pieredzes jāspēlē precīzi no Voldemāra Putniņa izsniegtajām notīm. Par katru atkāpi no partitūras vadītājs sarauca pieri, turpretim citiem, kas nebija skolojušies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā kā Kraucis, precīzs nošu pieraksts nāca par labu.
Radio kopš 1968. gadā glabātajos ierakstos atklājas solistes Maija Perlbaha un Māra Pope, kā arī dziedonis Egils Čakstiņš. Instrumentālistu sniegumā ieskaņoti divi instrumentāli skaņdarbi (repertuārā tolaik bijis arī Egila Švarca skaņdarbs “Brašais četrinieks” u.c.):“Medus garša” un “Pēdas sniegā”, pēdējā autors ir 60. gadu estrādes mākslas aktīvs administrators, pie viena komponists Valērijs Ickēvičs, kura skaņdarbi iekrāsoja žanra rītausmu reizē ar Elgu Igenbergu, Ģedertu Ramanu, Raimondu Paulu, Ringoldu Ori un citiem, tiesa, par viņa skatuves praktiķa darbību nekas nav dzirdēts.
Arī visi trīs solisti ieskaņojuši dziesmas no “Metronoma” koncertprogrammas, un tie nav latviešu autoru darbi: Perlbahas izpildītajam čehu autora Košica “Četrrocīgajam valsim” bijuši lieli panākumi koncertos, savukārt Māra Pope iedziedāja krievu valodā džeza mūziķa Staņislava Požlakova dziesmu “Osta”. Patīkami tembrētā alta īpašniece, vēlāk Liepiņa, pašlaik Fridrihsone (slavenā mākslinieka vedekla) bija gatava dalīties atmiņās par savu darbošanos “Metronomā”60. gadu nogalē.
Māra bija tipiska pašdarbniece, mamma iemācījusi spēlēt klavieres, un meitene labi pazina notis, kas bija teju obligāta prasība Putniņa orķestrī (Voldemārs, starp citu, vienlaikus vadījis arī Ogres kultūras nama pūtēju orķestri, bijis pat rajona apvienotā orķestra diriģents), kam kā Pope viņa pievienojās 1965. gadā. “Pirms tam dziedāju kultūras nama meiteņu ansamblī, tolaik vēl nelietoja nosaukumu “Metronoms”. Maija Perlbaha bija vecāka par mani, uzstājās kultūras nama ballēs.”
Tolaik viens no solistiem bijis Verners Tauriņš, otrs – Egils Čakstiņš, dziedājis kopš ansambļa dibināšanas – ieradies kā LPSR Vieglās rūpniecības speciālās remonta un montāžas pārvaldes krāsotājs. Čakstiņš bijis zvaigzne ogrēniešu koncertos, izpildīja Raimonda Paula “Mežrozīti” un Kublinska “Minikleitiņu”, arī Ārnes Oita “Veco melodiju”, abas ieskaņotas radio, kā arī šo un to no Toma Džonsa repertuāra. Uz 1970. gadu lēsts, ka liriskā, siltā balss tembra īpašnieks iestudējis 147 dažāda rakstura padomju un aizrobežu dziesmas, kas allaž guvušas nedalītu klausītāju atzinību. Viņš arī saņēmis diplomu Kauņas festivālā “Dzintara trompete” 1969. gadā.
Talkā nāk Rīgas Radio profesionāļi
Māra Fridrihsone pastāstīja, ka ar Putniņa komandu sadarbojies arī tolaik nebūt ne slavenais Andrejs Lihtenbergs, notikuši kopīgi koncerti, un pēc uzvaras kādā festivālā vai skatē viņiem balvā piešķirts brauciens uz Čehoslovākiju, Karlovivariem, kurp līdzi devies arī Lihtenbergs. Šajā periodā taustiņus pēc Ivara Krauča spēlējis Romualds Gibners, bungas sita Jānis Štauers, bija iespaidīga pūtēju grupa: Andris Dzenis (saksofons), trompetisti Andrejs (Andris) Jurjāns un kāds mūziķis, uzvārdā Ignatjevs, spēlēja arī Radio orķestra trombonists Jānis Voitkāns.
“Mūs parādīja arī televīzijā. Braucām uz festivālu “Kauņas pavasaris”, tas notika milzīgā sporta hallē, kas bija pilna “līdz lūpai”. Tur dziedāju dziesmu “Māmiņai” no Robertīno Loreti repertuāra, un ovācijas bija milzīgas. Dziedāju arī Kublinska “Noktirni” duetā ar krievu puisi, mūsu ansambļa solistu, uzvārdu neatceros (varbūt Igors Suņejevs, kas minēts kā “Metronoma” dziedātājs – aut. piez.). Bet mani ļoti traucēja tas, ka pašai pietrūkst skatuviskās nekaunības, es teiktu. Vienmēr pirms koncerta uztraucos, nervozēju, nebija sajūtas, ka visas durvis vaļā, un arī paškritikas bija par daudz. Dažreiz ar balsi bija grūti pārspēt to milzu troksni, ko sagādāja mūziķi. Un es jau nebiju nekāda galvenā soliste, bet viena no.Dziedāju koncertā trīs četras dziesmas. Turklāt vienlaikus strādāju Stradiņos par medmāsu..” Māra pieminēja arī vecos grabažu autobusus, ar kuriem no Ogres viņi devušies uz koncertiem daudzviet Latvijā, taču braucieni allaž bijuši lustīgi.
Lihtenbergs “Metronoma” jaunās programmas pieņemšanas sakarā presē minēts 1970. gadā, kad soliste Ogrē bijusi arī Jautrīte Vjakse — abi togad līdz ar Egilu Čakstiņu dziedājuši Kauņas festivālā “Dzintara trompete”. Tobrīd ansambļa vadību uzņēmies saksofonists Jānis Frīdenbergs, un kā konsultants ar padomiem palīdzējis Aleksandrs Kublinskis.
Māra Fridrihsone pēc “Metronoma” 1972. gadā pārcēlās uz Ķeguma ansambli, vēlāk dziedāja kolhoza “Lāčplēsis” ansamblī. Viņas vietā, pēc basista Bonifacija Lazdāna teiktā, uz laiku nākusi Anita Priekule — tā pati slavenā Anita Garanča!
Kad 1973. gada februārī “Metronoms” svinēja pastāvēšanas piecpadsmito un Tautas kolektīva goda nosaukuma iegūšanas piekto gadskārtu, uz jubilejas koncertu tika aicināti arī bijušie solisti: Sandra Miesniece, Igors Suņejevs, Jānis Veidis un citi. Ansamblī dziedājis arī vēlākais kolhoza “Jugla” priekšsēdētājs Georgs Bluķis, kā arī opersoliste Elga Brahmane, kas bija diriģenta Jura Kļaviņa sieva (Juris pats kādubrīd spēlēja kontrabasu). Uz šo brīdi saskaitīts, ka “Metronoms” uzstājies jau vairāk nekā 1000 koncertos, apciemota Igaunija, Lietuva, Moldova, Polija, festivālā “Kauņas pavasaris” viņi muzicējuši jau trīs reizes! Tobrīd ansamblī dziedāja Anita Eglīte, Skaidrīte Pučka, Jana Žukova, Māris Bumbieris, saksofonu spēlēja Ludis Legzdiņš, vairāku skaņdarbu autors bija pianists Gibners, mūziķi cieši sadarbojās ar komponistiem Jāni Sildegu, Aivaru Krūmiņu, Ivaru Birkānu.
Presē (“Liesma”, nr. 11, 1976) ansamblis apzīmēts kā Ogres kultūras nama direktores Vilmas Milleres lielā mīlestība, par kuru reizēm bijušas jāizcīna milzu kaujas saistībā ar to vai citu sāpju bērnu. Droši vien problēmjautājums bija arī mūziķiem labi zināmā kaite, kuru Staņevičs pieminēja toskait saistībā ar Voldemāru Putniņu. Nav precīzu ziņu, kāpēc viņš pamet “Metronomu” uz pāris gadiem, lai 1970. gadā pievērstos kolhoza “Lāčplēsis” ansambļa dibināšanai. It kā sanācis skaļš skandāls, kurā iejaucies Ogres VDK priekšnieks Rubulis, un atlaists viss sastāvs. Tomēr Ogres kultūras nama ansamblis atdzima ar jauniem spēkiem, kuriem šoreiz pievienojās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas kontrabasa klases audzēknis Bonifacijs Lazdāns.
Viņš apguva vijoļspēli Daugavpils mūzikas vidusskolā, bija absolūtās dzirdes īpašnieks, taču apzinājās, ka plauksta un pirksti vijolei nav īsti piemēroti. Tad par Boni iesaukto Bonifaciju uzrunāja Daugavpils kultūras nama “Vārpa” diksilenda vadītājs, kura kontrabasists bija iesaukts armijā, bet pēc trim dienām jānotiek koncertam! Lazdānam jau bija pieredze ar ielēkšanu altista lomā kameransamblī — pārskaņoja vijoli kvartu zemāk un spēlēja alta atslēgā. Arī no kontrabasa Bonis nesabijās, drīz pagadījās paštaisīta basģitāra, un “Vārpā” kāds sāka arī dziedāt.“Man bija sapnis par kompozīciju, rakstīju jau kopš bērnu dienam, pat sacerēju kaut kādu vijolkoncertu,” stāsta Lazdāns. “No Daugavpils trešā kursa aizgāju un iestājos Mediņos. Basģitāru pārdevu, lai būtu nauda, no kā Rīgā dzīvot.”
Mediņu kopmītnēs dzīvoja arī “Metronoma” trompetists Andrejs Jurjāns, kas Ogrē pakļuva zem vilciena drezīnas. Viņu bēru gājiens kļuva par Lazdāna pirmo sastapšanos ar “Metronoma” mūziķiem, kuru vidū bija vēl viens kopmītņu biedrs, Jānis Smilga, kurš tad arī Boni ievilka grupā. Tolaik par vadītāju bija iecelts saksofonists Jānis Frīdenbergs, Latvijas Radio estrādes orķestra mūziķis, programmā bija iekļauti dejotājas Margas Svelmes spāņu deju numuri ar atbilstīgu orķestra pavadījumu, kas sevišķi efektīgi izskatījušies uz brīvdabas skatuvēm vasarā. Valdis Majevskis vadīja programmu un rādīja pantomīmu, kas, pēc Lazdāna teiktā, tolaik bijis noslēpumains un daudznozīmīgs žanrs un priekšnesumos jauties vārdos nepateikts protests sistēmai. Šad tad ar “Metronomu” tolaik sadarbojies aktieris Arnis Līcītis un vēlākais Leļļu teātra direktors Jānis Dziedātājs.
Lielas reformas notika 1971. gadā, kad Ogres kultūras nams uzņēmies rīkot starptautisku balles dejas konkursu — tas noticis vairākus gadus pēc kārtas, un pavadījums dejās bija jāatskaņo kultūras nama orķestrim. Lazdāns atcerējās amizantu gadījumu no darbošanās “Metronomā”, kad viņiem gadumijā nācies daudz uzstāties dažāda ranga ierēdņu un priekšnieku svinībās, kuras tagad sauktu par Ziemassvētkiem, bet toreiz tās bija eglītes. Pirmajā daļā koncerts, otrajā — dejas. Modē bijusi Raimonda Paula “Cik klusa nakts”, un, kad kāda priekšnieka sieva pienākusi ar lūgumu atskaņot “Klusu nakti”, mūziķi draudzīgi rāvuši vaļā “Klusa nakts, svēta nakts”…
Komisija izvērtēja mūziķus, izbrāķēja ritma grupu, bundzinieka Štauera vietā tika uzaicināts pats Zigurds Rezevskis no Rīgas, par konsultantu salīga vēl vienu Radio estrādes orķestra mūziķi — trompetistu un aranžētāju Gunāru Rozenbergu! Rezevskis gan esot sēdējis ne tikai pie sitaminstrumentiem, bet arī pie klavierēm, pat vadījis meiteņu vokālo ansambli. Ar ogrēniešiem kopā muzicējis Olafs Šlesers, tiesa, nav īstas skaidrības — kā pianists vai dziedātājs, izpildītas arī viņa aranžētas tautasdziesmas. Joprojām dziedāja Verners Tauriņš, kas gan 1975. gadā pārcēlās uz Ādažu grupu “Suvenīrs”, droši vien bijušā “Metronoma” pianista Ivara Krauca uzaicināts.
Lazdāns min virkni mūziķu, kas darbojušies “Metronoma” rindās: Andris Dzenis (baritonsaksofons), Igors Kraupša (trombons), Valdis Zirnis (saksofons), Genādijs Ostrovskis (sitaminstrumenti), Juris Petkuns (taustiņi), Anatolijs Furmančuks (ģitāra), Viktors Pomarņevskis (ģitāra).
Pašam Lazdānam pirmais darbošanās posms nesanāca ilgs, jo puisi iesauca dienestā, viņš nenonāca vis slavenajā “Zvaigznītē”, bet aiz Polārā loka, Murmanskas apgabala Apatītos, spēlēja armijas ansamblī, pat vadīja pilsētas pūtēju orķestri. Atgriezies dzimtenē, atgriezās arī “Metronomā”, kur jau priekšā bija Putniņš, kura rokās vadības groži atkal nonākuši 1973. gadā, kad ansamblis pirmoreiz devies koncertēt uz Krieviju.
Daiga Mazvērsīte, Mūzikas saule, foto no Aivara Lūša, Bonifacija Lazdāna, Māras Fridrihsones personiskā arhīva
Raksta turpinājumu lasiet šeit:
Žurnāls Mūzikas saule 4 reizes gadā vēsta par klasisko, laikmetīgo, etnisko, populāro, alternatīvo, elektronisko, džeza u. c. mūziku. Sarunas, portreti, diskusijas, aktualitātes. CD un grāmatu recenzijas. Īpašs uzsvars uz Latvijas mūzikas vēsturi un šodienu. Žurnāla moto - mūzika ir viena.
Žurnālu var iegādāties: “Valtera un Rapas” grāmatnīcā, Narvesen, Rimi un citos lielveikalos, kioskos u. c. Žurnāla “Mūzikas Saule” izdošanu finansē Valsts kultūrkapitāla fonds.
