Oskars Počkajs vienmēr bijis optimists, vienmēr spējis ar visu tikt galā pat un vēl vairāk – palīdzējis un iedvesmojis citus, 10 gadus vadot Ikšķiles invalīdu biedrību. Šobrīd viņš turpina rosīties dzimtas mājās, un, neraugoties uz to, ka nelaimes rezultātā spēku plaukumā zaudējis kāju, kas dzīvi mainīja par 180 grādiem, Oskars spējis šo faktu pieņemt un tikt ar to galā. Faktiski viņš joprojām spēj visu to pašu un vēl vairāk, ko mēs, veselie.
«Nē, nav jau tā ka varu visu – dejot vairs nevaru, arī ar moci braukt, par slēpošanu, slidošanu jāaizmirst,» smaidot saka Oskars un jau nopietnāk piebilst: «Tas ir pirmais, kas nāk prātā, tad sāc domāt, ko vēl vari un saproti, ka ikdienas dzīvē īstenībā nav nekā tāda, ko nevaru. Vienkārši, kļūstot vecākam, darba spējas mazinās un vairs nemokies, bet palūdz citam, kas to var izdarīt ātrāk, bet savulaik arī ar vienu kāju mežā gāju un, ja vajadzēja kokus, varēju gāzt. Var darīt visu, ko iepriekš, bet mazliet citādā veidā. Esmu runājis arī ar citiem invalīdiem, – ir grūti, kamēr cilvēks to galvu sakārto. Kādi pāris gadi paiet, kamēr saliec pa plauktiņiem, ko vari, ko nevari un kā dzīvot tālāk. Kaut kā bija jāmēģina sisties uz priekšu. Man tas raksturs arī tāds, ka mierā nesēžu. Pamazām, pamazām pie visa pierīvējies. Liela nozīme ir arī ģimenes atbalstam. Joprojām braucu ar mašīnu, kurai ir automātiskā kārba, – tur pietiek ar vienu kāju. Ja pārējie pedāli spiež ar labo kāju, es to pašu daru ar kreiso. Zāles pļāvēja traktoriņu nopirkām ar pedāli kreisajā pusē. Lielajam traktoram gan veikti nelieli uzlabojumi, bet braucu arī ar to. Savulaik kolhozā esmu vadījis arī smagās mašīnas, varbūt tāpēc esmu draugos ar visa veida tehniku,» stāsta Oskars.
Nāk no senas tīnūžnieku dzimtas
Dzimis un audzis Ogrē, Oskars pēc Ogres 1.vidusskolas absolvēšanas sāka strādāt kolhozā «Juglas zieds», kur, starp citu, viņa vectēvs bija pirmais priekšsēdētājs. Kolhoza laikā Oskars brauca uz kombaina, darīja arī citus darbus, kādu laiku strādāja putnu fermā, līdz ar ko faktiski prot visus lauku darbus. Viņš no Ogres pārcēlās dzīvot uz vecmammas mājām «Augštammām» Kranciemā, kur ar savu stipro balstu – sievu Zentu – dzīvo joprojām. Abi nule kā nosvinējuši 30 gadu kāzu jubileju. Savulaik iepazinušies drauga kāzās. Lai gan Zenta ir no Liepājas puses, viņa kļuvusi par īstenu tīnužnieci un vada Tīnūžu pagasta bibliotēku, pagasta vēsturi pārzinot pat labāk, nekā Oskars, kurš ir no senas tīnūžnieku dzimtas. Pirms vairākiem gadiem viņš Kultūras mantojumu centram «Tīnūžu muiža» uzdāvinājis sešus Akermaņu dzimtas albumus, kuros laika periodā no pagājušā gadsimta 20.gadiem līdz pat 50.gadiem apkopoti gan Mazās Juglas apkārtnes skati dažādos gadalaikos, gan darba un sadzīves ainas. Iespējams, šajos albumos ir viņa vectēva Georga uzņemtie foto, bet, tomēr visticamāk, to autors bijis Georga brālis Mārtiņš. Vienīgais informācijas avots par Akermaņu dzimtu bijusi Oskara vecmamma Anna, jo vectēvs devies aizsaulē jau tad, kad Oskars vēl nebija dzimis. Oskara vecmamma uz Tīnūžiem atnāca dzīvot 18 gadu vecumā, tas ir pagājušā gadsimta 30.gados.
Akermaņu dzimta, kura dzīvoja «Augštammās», bija viena no lielākajām un turīgākajām lauksaimnieku ģimenēm Turkalnē. Akermaņi rosījušies arī kultūras laukā – ar kaimiņiem dalījušies ar avīzēm, izveidojuši pat savu nelielu bibliotēku. Oskars atceras, ka vectēvam bijis neliels, apaļš zīmodziņš ar «A» burtu, ko iespieda grāmatās, lai tās neaizklīstu un varētu zināt, ka tās ir Akermaņu. Uz šīs bibliotēkas bāzes vēlāk tika izveidota Raiņa bibliotēka. Vecvecāki spēlējuši arī teātri. Oskars atzīst, ka dzimtas albumi ir vērtība, kas nododama nākamajām paaudzēm, tāpēc arī tos dāvājis kultūras mantojumu centram.
Sevis žēlošana nepalīdzēs
Oskars vienmēr centies uzturēt labo «Augštammu» slavu, čakli strādājot piemājas saimniecībā, kur aug kartupeļi, savulaik turētas arī cūkas un divas govis. Diemžēl pašā spēku plaukumā, kad Oskaram bija vien 29 gadi, kad bērni – meita, kurai tagad jau 30, un dēls, kuram 28 gadi, bija vēl pavisam mazi, notika nelaime. Tajā liktenīgajā dienā Oskars tīrīja bisi, un tā negaidot izsprāga, trāpot kājā. 1996.gada rudenī viņš no slimnīcas mājās atgriezās ar vienu kāju. «Mēģināju pielāgot protēzi, bet man tā īsti nederēja. Esmu vieglajā svarā, un man ir vieglāk aizlēkt ar kruķiem, nekā ar protēzi. Vai invaliditāte ir traucējusi dzīvē sasniegt kādus mērķus? Tā ir runga ar diviem galiem. Protams, ja nebūtu šīs nelaimes, tad droši vien dzīve būtu bijusi savādāka.
Ne velti saka, ka ikvienam liktenis uzliek to, ko viņš var panest. Ja saproti, ka savādāk nebūs, ka ir jādara tā, kā ir, tad arī izdari. Nevajag čīkstēt, nevajag nolaist rokas, bet doties un darīt, jo sevis žēlošana noteikti nepalīdzēs. Nedrīkst ielaist sevī domas, ka es nevarēšu. Nevari tā, izdomā, kā varēsi. Nevari tajā dienā, nākamajā varēsi. Tagad bērni lieli, savā dzīvē Rīgā. Viņi reizēm pārmet – ko tu plēsies, atbrauksim un izdarīsim, bet es domāju, – ko es gaidīšu, varbūt būs mazliet sarežģītāk, bet pats tikšu galā. Protams, griestus nevaru apšūt ar reģipsi, ne arī nokrāsot. Tad prasu palīdzību, bet, ja nevar uzkāpt pie griestiem, varu griestus nolikt uz grīdas. Sieva reizēm pārmet, ka man viss ir uz grīdas, bet tur es strādāju. Es, piemēram, nevaru stāvus metināt, bet uz grīdas to varu. Sēšot uz grīdas vieglāk arī ko paņemt, ja kas nokrīt. Gandrīz visu tehniku var pielāgot. Vienīgi trimeris nav man domāts. Es izpļauju ar traktoriņu, bet dēls atbrauc un nomales appļauj ar trimeri,» stāsta Oskars.
10 gadus vada Ikšķiles invalīdu biedrību
Tagad, laika gaitā rodoties citām saslimšanām, Oskaram ir 1.invaliditātes grupa, bet sākumā, tūdaļ pēc kājas zaudēšanas, viņam piešķīra vien 3.invaliditātes grupu – un, lai varētu izdzīvot, bija jāpelna maizīte. Oskars strādājis par sargu, darījis citus darbus. 2007.gadā Jūrmalā, Sociālās integrācijas centrā, divus gadus piedalījies neklātienes apmācībā, kur apguvis datorprasmes, nedaudz grāmatvedību un komercdarbību. Uz mācību centru bija jādodas tikai reizi mēnesī, uz pāris dienām. Tur viņš sastapis daudzus likteņa biedrus. Iespējams, tas deva ierosmi aktīvāk iesaistīties Ikšķiles invalīdu dzīvē, un 2012.gada 12.aprīlī, pieņemot lēmumu atdalīties no Ogres Invalīdu biedrības, tapa Ikšķiles invalīdu biedrība, kuras vadību pēc pirmās tās vadītājas došanās aizsaulē uzņēmās O.Počkajs. Viņš biedrību vadīja 10 gadus un joprojām ir tās valdē, biedrības vadību uzticot Ausmai Kalniņai. Tiesa gan, šobrīd biedrības aktivitāte ir nedaudz apsīkusi, problēmas bija gan ar telpām, gan arī biedri kļuvuši vecāki, un kaites vairāk liek sevi vairāk manīt. Iespaidu atstājis arī Covid – 19 posms.
Ir svarīgi pabūt kopā
«Neraugoties uz to, ar Ogres novada pašvaldības piešķirto finansējumu esam devušies ekskursijās. Palīdzēju noorganizēt autobusu. Braucu ekskursijās līdz ar citiem, bet ir pašam jāizvērtē, ko varu un ko nevaru. Ja grupa kāpj kalnā, tad labāk tobrīd pasēžu autobusā. Invalīdiem pats svarīgākais ir pabūt kopā, it īpaši tiem, kuri dzīvo lauku sētās. Sanāk, ka viņi visu dzīvi praktiski nodzīvo tik pa savu sētu, bet, aizbraucot uz pasākumu, var sastapt domubiedrus.
Organizējām pasākumus Jāņos, Ziemassvētkos, arī sporta spēles. Man tas organizatora talants jau no skolas laikiem, kur arī organizēju dažādus pasākumus.
Biedrības biedrus centos arī katru individuāli apbraukāt, vismaz tos, kas sēž ratiņkrēslos un paši vairs nevar nekur doties. Varbūt ne bieži, bet atbraucu pāris reizes gadā, un cilvēks priecīgs, ka viņu kāds apciemo tāpat, bez īpaša iemesla, ka viņu atceras. Reizēm morālais atbalsts ir ļoti svarīgs, reizēm pietiek vien ar labu vārdu. Protams, reizēm jāiesaista arī sociālais dienests. Ja kas izdodas, arī gandarījums lielāks, piemēram, cilvēks ir nokļuvis rehabilitācijā. Kaut vai no tās vides viņš ticis ārā, jo problēma jau netiek atrisināta, tikai apārstēta.
Iespējams, man ir vieglāk ko panākt sarunās ar dažādām iestādēm. Kad nav kājas, arī sabiedrībā attieksme ir mazliet savādāka. Ja jāiet ar priekšniecību runāt, eju pa priekšu. Ja ienāk cilvēks bez vienas kājas, tad atbalsts ir mazliet lielāks. Varbūt reizēm es uz to paspekulēju, varbūt tie citi invalīdi ir vēl smagāki, bet viņiem tas uzreiz nav redzams. Katram jau vienā mirklī neizstāstīsi savu sāpi. Es nevēlos čīkstēt, ka no valsts nav nekāda atbalsta, bet nezinu, vai tas ceļš ir pareizais. Ir lietas, kur darītu savādāk, jo invalīdu spektrs ir ļoti dažāds. Vieni vispār neko negrib, saka, – lieciet mierā, pats tikšu galā, bet tos, kas turpina cīnīties, noderīga informācija reizēm sasniedz novēloti, kad, piemēram, kāds pasākums, kur cilvēks būtu varējis piedalīties, jau ir noticis. Daudzi ir vecās paaudzes cilvēki, no 40 labi, ja četri lieto datoru. Tad atliek vienīgi viņus apzvanīt telefoniski,» saka Oskars.
Galvenais – nenokārt degunu
Jautāts, ko vēl dzīvē gribētu izdarīt, Oskars teic, ka 30.kāzu jubilejā izpļāpājies, – viņš nekad nav lidojis ar lidmašīnu, un bērni pirms divām nedēļām dzimšanas dienā sagādājuši negaidītu dāvanu – pusstundas lidojumu virs Rīgas. Oskars pirmo reizi lidojis. «Kādi sīkie sapnīši jau visu laiku ir. Es nebaidos no izaicinājumiem. Varbūt vienīgi negribu lēkt ar gumiju, bet nebrīnos, ka, ja būtu piemērota kompānija, arī to izdarītu. Vienmēr esmu bijis komunikabls, varu uzsākt sarunu arī ar svešiem cilvēkiem. Ja cilvēks ir noslēdzies, ir grūtāk. Cilvēku vajag iekustināt, un es laikam esmu no tiem, kas tos pārējos izkustina. Galvenais tajā pirmajā brīdī nesalūzt un nesākt sevi žēlot, kad īsti vēl neesi samierinājies ar to, kā ir. Saviem likteņa biedriem gribu novēlēt uzturēt možu garu un dzīvesprieku, nenokārt degunu. Gan veselajiem, gan invalīdiem ir labākas dienas, un ir sliktākas, bet kopējam rādītājam jābūt ar pozitīvo zīmi. Sliktās dienas jāaizmirst un jādzīvo tālāk. Veselību palīdz uzturēt pozitīvas domas. Jo mazāk domāsi, kas sāp vai nesāp, jo labāk jutīsies. Atpūties un dari tālāk,» savā dzīves receptē dalās Oskars Počkajs.
Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem, foto no O.Počkaja personiskā arhīva
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Oskars Počkajs: "Pats svarīgākais ir sākumā nesalūzt"" saturu atbild laikraksta "Ogres Vēstis Visiem" redakcija. Tēmturis #SIF_MAF2022._
