Līdz pat 20. gadsimta 60. gadu vidum gājēji vasaras sezonā Ogres upi šķērsoja pa vieglas konstrukcijas dēļu laipām. Jāpiebilst, ka tolaik Ogres upe bija seklāka, jo nebija vēl uzcelta Rīgas hidroelektrostacija, kā rezultātā līmenis Ogres upē paaugstinājās. Ogres upes gultnes cietais dolomīts pāļu iedzīšanai nav piemērots, tāpēc laipas lika uz baļķu trejkājiem (āžiem), kurus nostiprināja ar akmens atsvariem. Mainoties sezonām, tās izjauca un noglabāja lietošanai nākošajā gadā.
Kūrorta laikos Ogres upes laipas bija viena no pilsētas ainavas raksturīgākajām pazīmēm un vilināja viesus no Rīgas un citām vietām. Nozīmīga loma rudeņos un pavasaros, kad vēl nebija uzliktas laipas, nokļūšanai upes otrā krastā bija pārcēlājam ar laivām.
Pirmais pastāvīgais tilts Ogrē ir dzelzceļa tilts, kas uzbūvēts 1861. gadā. Otrs senākais tilts – šosejas tilts – celts 1907. gadā. Šie tilti vairs nav aplūkojami to sākotnējā izskatā.
Šosejas tilts cietis Pirmajā pasaules karā, pēc atjaunošanas izmantots līdz pat 20.gs. 50.gadiem, kad uzbūvēja jaunu dzelzsbetona konstrukciju tiltu citā vietā. Ilgu laiku bija redzami vien vecā tilta pamati, bet šobrīd uz pamatiem izvietots pilsētas komunikāciju pārvads, un tas kalpo arī kā gājēju tilts.
Savukārt dzelzceļa tilts nopostīts Otrā pasaules kara beigās, bet ātri vien tika atjaunots un vilcieni pa to kursē arvien. Lielākais un visintensīvāk izmantotais no gājēju tiltiem ir lokveida gājēju tilts iepretī brīvdabas estrādei. Paši ogrēnieši to dēvē par Līko tiltu.
Raidījumu klausieties šeit:
Foto no Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājuma
Latvijas Radio 3 ciklā Vai zini? kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.