Pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs pēc smagas un ilgas slimības mūžībā aizgāja 91 gada vecumā, un atvadīšanās no viņa notika aizvadītajā sestdienā Maskavā. Šo līderi atceras un piemin tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, jo viņa reformas pietuvināja Padomju Savienības sabrukumu.

Veido sienu gleznojumus
L. Palmbahai ar M. Gorbačovu bija iespēja tikties 1987. gadā, kad viņš viesojās Latvijā. Tolaik 26 gadus jaunā māksliniece un pedagoģe bija uzsākusi darba gaitas Ādažu vidusskolā, kur strādāja par kultūras vēstures skolotāju un keramikas pasniedzēju jaunākajās klasēs. Ādažu vidusskolu vadīja Jānis Tikmers, kurš bija ļoti novatorisks un idejām bagāts. Viņš Laumai 1986. gadā piedāvāja izveidot folkloras klasē sienu gleznojumus. Nacionālai tematikai veltīts klases noformējums tolaik bija retums un Lauma to uzņēmās, apgleznojot 30 kvadrātmetru sienu par tēmu – gadalaiki. Ādažu vidusskola bija mācību iestāde, ko nebija kauns rādīt viesiem – plašas un gaišas mācību klases, parketa grīdas... Kad kļuva zināms, ka 1987. gada sākumā Latvijā viesosies M. Gorbačovs, nebija šaubu – augstais viesis apciemos arī Ādažu vidusskolu. Gatavošanās viņa uzņemšanai sākās jau krietni iepriekš.

Partijas materiālus nestudē
«Mani uzrunāja direktors, piedāvājot man un vēl diviem skolotājiem sagatavot paraugstundu. Man lūdza parādīt keramikas apmācības procesu, turklāt nevis ierastajā mūsu darbnīcas telpā, bet klasē, skolas telpās. Paralēli tam tika gatavota arī vēstures un latviešu valodas apmācības stunda, jo bija pieredze un informācija, ka M. Gorbačovs nekad neies tur, kur viņam norāda. Viņš ļoti atšķīrās no tā laika pieņemtajiem kanoniem un priekšstatiem par līderiem. Jau nedēļu pirms vizītes skolā valdīja stress. Bija par sevi jānodod dažādus datus. Gatavojoties, vajadzēja studēt 24. partijas kongresa materiālus. Es to nedarīju, jo sapratu, ka to politisko dzejolīti neiemācīšos. Tomēr vadība atzina, ka esmu gana laba, lai tiktos ar M. Gorbačovu,» ar humora pieskaņu stāsta L. Palmbaha.

Sagaida pēc trim stundām
Skolotāja kopā ar septiņus līdz desmit gadus veciem bērniem klasē vadīja keramikas apmācību. Pienāca noteiktais laiks, kad jāierodas augstajam viesim. «Es neuztraucos. Galvenais, domāju, lai bērni nenobīstas no svītas, kas pavada M. Gorbačovu. Strādājām, veidojām, pagāja viena stunda, otra, trešā... man bija jācenšas noturēt skolēnu uzmanību. Drīkstēja aiziet tikai uz tualeti. Man nebija iespējas iziet noskaidrot, kas notiek. Varēja tikai padzerties klasē esošo ūdeni. To māla minimumu, kas mums bija, lipinājām, jaucām un atkal lipinājām. Lasīju bērniem par Latvijas keramiķiem, un tobrīd atvērās durvis. M. Gorbačovs nāca pirmais un tūdaļ pienāca pie manis, paspieda roku. Tas bija neaizmirstami. Saskatījāmies, un radās sajūta, ka tiekos ar ļoti spēcīgu līderi, ar personību. Rokas spiediens bija ciešs, atklājot viņa būtību un raksturu. Bērni mierīgi uztvēra daudzo viesu un reportieru ierašanos – klases telpa bija pilna, nekāds darbs ar mālu, protams, vairs nenotika,» atceras Lauma. Viņa augstajiem viesiem stāstīja par Latvijas kultūras tradīciju pārmantojamību. Viesis jautāja par māla īpašajām veidošanas iespējām, klausījās ar lielu interesi.

M. Gorbačovam uzdāvina Mišu
«Tad viņš pēkšņi lūdza nodziedāt kādu dziesmiņu. Vispirms kopīgi ar bērniem latviski nodziedājām «Kur tu teci, gailīti» un pēc tam krievu valodā – «Reiz mežā dzima eglīte». M. Gorbačovs uzgavilēja. Tas bija spontāns, neplānots koris. Lai gan valdīja jautra atmosfēra, M. Gorbačovs apraudājās, atzīstot, ka sasniedzis tādu vecumu, kad bērni izraisa emocijas. Biju sagatavojusi māla suvenīrus – vizīte notika 18. februārī, tuvojās 8. marts, tāpēc Raisai bija dāvaniņas saistībā ar šiem svētkiem, bet Mihailam lācītis, jo viņš ir Miša, tā arī paskaidroju. Tas atkal izraisīja jautrību, un viņš to uztvēra ļoti sirsnīgi. Mūsu tikšanās ilga vismaz pusstundu. Sanāca multikulturāls pasākums nepiespiestā atmosfērā. Vēlāk uzzināju, ka kolēģiem tik gludi vis neveicās – skolotājus, kuri bija sagatavojuši plašu stāstījumu, samulsināja līdera jautājumi, un viņi neko daudz nespēja pastāstīt. Proti, M. Gorbačovs viņiem bija pajautājis – vai šajā skolā parkets ir priekš bērniem vai bērni priekš parketa? Viņš uzskatīja, ka tā ir milzīga izšķērdība – parkets skolā, tas bija neapdomīgas lepnības kalngals. Tas arī izsita skolotājus no līdzsvara,» stāsta L. Palmbaha un atzīst, ka pēc šīs tikšanās uz M. Gorbačovu kā uz politisko līderi turpmāk raudzījusies citām acīm.

Pārāk cilvēcīgi
«Personības zīmogs, acu skatiens, komunikācija veidoja citādāku priekšstatu par šo līderi. Tolaik vēl nezinājām, kurp nesīs pārmaiņu vēji. Manī bija iekšējs miers, jo pēc tikšanās sapratu, ka M. Gorbačovam ir pavisam citāds domāšanas veids, nekā tas bija to laiku partijas darboņiem. Turpmākajos gados, arī pēc viņa oficiālās karjeras beigām, esmu attālināti sekojusi līdzi šī valstsvīra gaitām. M. Gorbačovs bija ļoti pieprasīts ārzemju augstskolās ar savām lekcijām, savu skatījumu, aktīvi piedalījās diskusijās. Viņš analizēja un atzina arī savas kļūdas. Viņš nenoliedza, ka negribēja izjaukt PSRS, bet pamatoja un izstāstīja, kāpēc. Pēc M. Gorbačova vizītes Latvijā tika uzņemta filmiņa, ko rādīja televīzijā. To, kas notika klasē, šajā filmiņā neiekļāva. Tas neiederējās – ne tas, ka viņš ar prieku klausījās latviešu tautas dziesmas, ne arī lācītis – tas viss bija pārāk cilvēcīgi. Raisa bija dzelžaināka, bet arī labprāt sarunājās ar bērniem. Televīzijai tāds cilvēcīgums nebija saprotams un tolaik nebija vajadzīgs. Filmā bija redzams tas, kas notika vestibilā – politiskas runas, tostarp arī bērniem iemācītās. Pēc šīs tikšanās nekādu politisko biznesu neesmu taisījusi. Tās ir manas personīgās atmiņas, un šī ir pirmā reize, kad ar tām dalos publiski, jo tas ir vesels laikmets, kas tagad aiziet ar M. Gorbačovu, un nezinu, vai par kāda cita līdera aiziešanu tā varētu teikt. Tas bija ļoti liels pacēlums, un tādi notikumi ar šāda mēroga līderi ir vienreiz dzīvē. Viņš pasaulei bija vajadzīgs ne tikai tad, kad bija pie varas, bet arī, kad beidza karjeru. Ir cilvēki, kuru rokās ir lielās atslēgas. 35 gadi vēsturē ir pavisam īss laika sprīdis, bet viņa lomu pasaules vēsturē nevar noliegt. Tagad varam spriest, kā būtu, ja būtu. Bija tā, kā bija, un ļoti daudz – atkarīgs no mums pašiem. M. Gorbačovs bija pasaules līmenī domājošs, saprata, ka pārmaiņām jābūt pilnīgi cita mēroga, un tās, paldies Dievam, tajā laikā arī notika,» saka Lauma Palmbaha.

UZZIŅA
M. Gorbačovs bija pēdējais Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālkomitejas ģenerālsekretārs. Viņš šajā amatā stājās 1985. gadā un uzsāka tā saukto pārbūvi – politiskas un ekonomiskas reformas padomju sabiedrības demokratizēšanai. No 1990. līdz 1991. gadam viņš bija arī Padomju Savienības prezidents.

M. Gorbačovs bija cilvēks, kuru vēsturē atcerēsies ļoti pretrunīgi. Daži viņu slavē par demokratizācijas aizsākšanu, citi uzskata, ka viņa rīcība noveda pie 90. gadu patvaļas un nabadzības, kā arī pie nevainīgu cilvēku nāves. Viņš saņēma Nobela Miera prēmiju par to, ka sekmēja Aukstā kara beigas un dzelzs priekškara krišanu starp Austrumiem un Rietumiem. Savā valstī Krievijā viņš nebija mīlēts, jo tika vainots PSRS sabrukumā. ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs novērtēja M. Gorbačovu kā unikālu līderi, kurš mainījis pasauli uz labo pusi.

Foto: Imants Prēdelis, no L. Palmbahas personiskā arhīva

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem