Salīdzinot ar citām, saimniecība SIA «Atmati» nav liela. Pamatnodarbošanās ir aitu un jēru audzēšana, kā arī jēra gaļas produktu ražošana. Ganāmpulkā šobrīd, kā teic GATIS ATMATS, ir ap 450 galvu.
– Ar ko viss sākās?
– Viss sākās ar trušiem. Aitas bija pēc tam. 2012. gada oktobrī iegādājāmies pirmās 12 aitas. Tolaik aitas turējām Iecavā, kur ir mana dzimtā puse. Tad pamanījām sludinājumu, ka Madlienā pārdod lauku māju ar zemi, ko 2014. gadā arī nolēmām iegādāties. Tagad saimniekojam «Vērmeļu» mājās. Guļbūves ēka celta pagājušā gadsimta 20. gados, un, protams, bija nepieciešams arī remonts. Puse remontdarbu pabeigti, puse vēl ne.
– Jaunieši mūk no laukiem, bet jūs, gluži pretēji, nolēmāt pārcelties uz laukiem. Kāpēc?
– Tas bija apzināts lēmums. Dzīvojām Rīgā, strādājām labi atalgotā darbā, bet gribējās kaut ko savu. Man garšo pašu audzēta gaļa, paša audzētie dārzeņi – tas ir daudz veselīgāk. Lēmumu pārcelties uz laukiem pieņēmām kopā ar sievu. Tolaik abi strādājām viesnīcā, kur arī iepazināmies. Dēlam Emīlam tagad jau 13 gadu, viņš piedzima Rīgā, bet meitiņa Marta, kurai ir seši gadi, pasaulē nāca, jau dzīvojot Madlienā. Pašam tagad ir 42 gadi.
– Vai draugi neteica, ka esat traks, pārceļoties uz laukiem?
– Teica, teica, prasīja, kad nākšu atpakaļ, bet, kad bija «Covid-19» ierobežojumi un viesnīcas nestrādāja, es viņiem jokojot piedāvāju darbu – vai nevēlas nākt pie manis ziemā pahalturēt. Protams, sākotnēji nebija viegli, jo visu naudu vajadzēja ieguldīt tālākajā attīstībā.
– No kurienes jums šī mīlestība pret laukiem?
– Esmu dzimis Bauskā. Kolhoza laikos turējām govi, pāris cūkas, aitas, trušus, vistas. Bērnībā bija jāpalīdz vecākiem. Uz Rīgu pārcēlos, kad pabeidzu pamatskolu, un kopš 15 gadu vecuma dzīvoju tikai pilsētās. Sieva vispār nekad nebija dzīvojusi laukos, bet, kā jau iepriekš minēju, mums gribējās kaut ko savu, kaut ko īstu. Arī bērniem nav iebildumu dzīvot laukos, un iespēju robežās viņi labprāt palīdz visos lauku darbos. Piemēram, pagalmā aug liepu aleja, gatavojam tējas, pilna pļava ar kumelītēm, gaiļbiksītēm – bioloģiskā saimniecība – pavasaros viss zied. Sieviņa iet ar bērniem un lasa.
– Kas esat pēc profesijas?
– Ieguvu pavāra specialitāti, studēju viesmīlību un pēc tam pabeidzu Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu. Šīs zināšanas lieti noder gaļas cehā, kur tagad gatavojam dažādas marinādes gaļai.
– Vai piedalījāties kādā programmā, lai iegūtu starta kapitālu lauksaimniecības biznesa uzsākšanai?
– Māju iegādājāmies par saviem līdzekļiem, bet, lai piepirktu klāt zemi un tehniku, ņēmām aizņēmumu «ALTUMĀ». Par tehniku kredīts jau izmaksāts, atlicis vien nedaudz par zemi. Nē, mēs nebaidījāmies uzņemties saistības, jo zeme jau lētāka nepaliek. Domāju, šobrīd uzsākt lauksaimniecības biznesu jaunajiem zemniekiem ir krietni grūtāk nekā pirms desmit gadiem, jo ir liela birokrātija, it īpaši, ja nepieciešams aizņēmums.
– Ko vispār nozīmē būt zemniekam?
– Tas ir darbs bez brīvdienām, īpaši lopkopībā, bet no darba nav jābaidās, darbs vienkārši jādara. Var pagūt visu, arī aizbraukt kādā ceļojumā, tikai laikus jāsaplāno. Pagaidām mums strādnieku nav, ar visu tiekam galā divatā ar sieviņu. Ja ir vēlme visu peļņu paturēt sev, tad jāstrādā. Protams, ja paplašināsimies, vajadzēs domāt, vai to varam paši pavilkt, vai jāmeklē kādas palīdzīgas rokas.
– Ko darāt ar aitu vilnu?
– Ar vilnu šobrīd esmu nosiltinājis savu māju, arī kaimiņi paņēmuši vilnu mājas siltināšanai. Kad cērpu, pasaku visiem apkārtējiem, ka būs pieejama vilna. Arī mežinieki paņem – liek uz jaunajām priedītēm, eglītēm, lai aļņi un brieži negrauž.
– Kur realizējat produkciju?
– Gaļu pārdodam gan Rīgā, gan Ogrē. Strādājam pēc pasūtījuma. Nokaujam, safasējam, samarinējam, pagatavojam kādu kupātu, burgeri. Receptes izdomā sieva. Viņai tas patīk. Informācija par mūsu produkciju pieejama mājaslapā www.atmati.lv, kā arī Facebook.com kontā. Ar veikaliem nav sadarbības, jo saražotā apjoms nav tik liels, turklāt veikalos uzliek lielu uzcenojumu. Varu tikai aicināt iegādāties vietējo zemnieku produkciju. Darbojamies tiešās pārdošanas pulciņā un katru ceturtdienu ar savu produkciju esam Ogrē. Kooperējamies ar Krapes muižu – viņi ved zivis un vīnu. Vienu nedēļu braucam mēs, otru – viņi. Gadatirgos esmu ļoti reti, jo svaigu gaļu, pat fasētu un vakuumā, nevar tirgot bez aukstuma vitrīnas. Var tirgot ārā tikai tad, ja temperatūra ir no diviem līdz četriem grādiem plusā. Bet par jēra gaļas noietu sūdzēties nevar. Tiesa gan, jēra gaļa nav visu gadu. Jēri dzimst pavasarī, aprīlī, un pirmos sākam realizēt tikai augusta nogalē.
– Vai jērus pats pieņemat?
– Jā, tajā laikā, kad dzimst jēri, divas trīs nedēļas dzīvoju kūtī, nekādus pasūtījumus nepildu. Svarīgs ir katrs jaundzimušais. To visu apguvu, darbojoties praktiski. Protams, pirmajā reizē, pieņemot dzemdības, bija bail, bija kļūdas, bet no kļūdām jau mācāmies.
– Kāda ir vidējā jūsu darba diena laukos?
– Viss atkarīgs no tā, kas konkrētajā dienā paredzēts. Ir mazais ekskavatoriņš, aizbraucu kādam palīdzēt. Ir grūti plānot. Vasarā darba vairāk ir kādu pusotru mēnesi, kad jāsavāc barība, bet citādi vasarā ar aitām ir ļoti maz darāmā – aitas ir ganos. Ziemā, kad aitiņas kūtī, man pie viņām jābūt divreiz dienā. Pašu vajadzībām turam arī vistas. Varētu jau nopirkt veikalā, bet pašu audzētajam ir cita vērtība.
– Kā jums patīk dzīve Ogres novadā?
– Nesūdzos. Ja vēl valsts uz sava ceļa uzklātu asfaltu, būtu pavisam labi. Tas ir ceļš Madliena–Meņģele, pirmie pieci kilometri līdz Madlienas centram, ko sola jau daudzus gadus.
– Kāda veida atbalstu gribētu saņemt no valsts?
– No valsts īsti ne. Gribētos vienīgi savādākus regulējumus mazajām saimniecībām, jo izpildīt visu to pašu, ko prasa lielajiem uzņēmumiem, mums to izdarīt ir daudz grūtāk. Daudzi, ar to saskaroties, pasaka, kam man tas vajadzīgs, – pamet biznesu un aiziet strādāt algotu darbu, kur lieki galva nav jālauza.
– Vai ir gandarījuma sajūta, ka jūsu darbs ir novērtēts?
– Protams. Zemkopības ministrijas organizētā konkursa «Sējējs 2015» nominācijā «Jaunais veiksmīgais zemnieks» biju pirmajā trijniekā. Tas bija pārsteigums, jo neko jau vēl nebijām padarījuši, bet laikam jau apkārtējie bija pamanījuši, ka čakli strādājam, un to novērtējuši. Vietējā pagasta vadība 2019. gadā mūs izvirzīja arī Ogres novada Uzņēmēju balvai nominācijā «Gada lauksaimnieks», un arī tas bija negaidīts pārsteigums. Jāteic, ar pagastu man ir vislabākā sadarbība – paldies viņiem par atbalstu. Savukārt konkursam «Sējējs 2022» izvirzīja Latvija Lauku konsultāciju centra Ogres biroja pārstāvji, un kļuvu par balvas ieguvēju. Cilvēki dažkārt netic, ka to visu varam paveikt divatā ar sievu, bet galvenais ir gribēt. Ja grib, var visu.
– Kāds ir nākamais mērķis?
– Piepildīt kūti ar aitu mātēm – vajag vismaz 250 aitu, lai kopā būtu ap 600 galvu. Ir jau arī citas nominācijas, kur tiekties, piemēram, bioloģiskā saimniecība. Arī gaļas cehu vajadzētu maksimāli noslogot. Cehs paredzēts diviem trim darbiniekiem, ar kopējo platību ap 60 kvadrātmetru. Jāraksta nākamais projekts, lai var nopirkt kūpinātavu, lai paši varam uzkūpināt arī kādu gaļu un desu.
– Ko gribētu novēlēt sev un savai ģimenei?
– Viennozīmīgi izturību, vienmēr attīstīties, protams, arī veselību.
Foto no Atmatu ģimenes arhīva
Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem
