Ar Ilzi Butevicu, Arīdu Māršu, Daci Bondari, Iritu Baltkāji un Vinetu Āboltiņu tikās kolēģi no «ReTV». Piedāvājam nelielu ieskatu šajās sarunās par darbu, prioritātēm un vaļaspriekiem, kas palīdz rast spēku nebūt ne vienkāršajā izglītības iestādes vadītāja darbā.

Direktoram jābūt pārmaiņu menedžerim
Ogres 1. vidusskolas direktore Ilze Butevica
«Es noteikti neesmu rīdziniece, ne ar saknēm, ne sajūtām,» saka Ilze Butevica, kura ik dienu uz darbu Ogrē mēro ceļu no galvaspilsētas. Izlasot sludinājumu par iespēju strādāt Ogrē, viņa ne mirkli nešaubījusies. «Jau sen biju teikusi, ka Ogre mani uzrunā kā ļoti attīstīta un skaista pilsēta ar nākotnes perspektīvu. Iekāpju vilcienā un pusstundas laikā esmu klāt. Būt skolas direktoram – tas ir ļoti liels izaicinājums, jo dzīvojam pārmaiņu laikā. Domāju, ka direktoram zināmā mērā jābūt pārmaiņu menedžerim un līderim, bet šī līdera pozīcija jāiemanto un esmu tikai ceļa sākumā,» saka I. Butevica, kura amatā ir no 1. marta, un viņas pārziņā ir vairāk nekā 100 pedagogu, vairāk nekā 30 tehnisko darbinieku un, protams, skolēni. «Prioritāte ir skolas pamatvērtību ieaudzināšana – zinātkāre, atbildība, mērķtiecība un draudzīgums. Svarīgi, lai skolēns justos piederīgs savai skolai, lai justos psiholoģiski un fiziski droši. Šobrīd ir divu gadu pārejas periods, kura laikā Ogres 1. vidusskola pārtaps par pamatskolu. Skolai tas nozīmē lielas pārmaiņas, un jāsaprot, kāds būs tās piedāvājums kā pamatskolai un ko no tradīcijām atstāsim, kas nāks no jauna klāt. Būtiska izglītības procesa sastāvdaļa ir karjeras izglītība. Cenšamies šo procesu iedzīvināt,» saka I. Butevica, kura brīvajā laikā ar ģimeni dodas ceļojumos gan pa Latviju, gan ārpus tās. Direktores vaļasprieks ir gatavošana, un viņai patīk uzņemt ciemiņus, tiesa gan, gandrīz visas brīvdienas viņa dodas uz Jaunpili pie vecākiem, kur ir lauku māja un dārzs. Tā ir vieta, kur pēc darba nedēļas atgūt mieru un sakārtot domas.

Viens no uzdevumiem – piesaistīt bērnus
Jumpravas pamatskolas direktore Arīda Mārša
Arī Jumpravas pamatskolas direktores hobijs un atpūta vienlaicīgi ir dārza darbi pirms gada iegādātajā īpašumā. «Otra relaksācija ir ūdens – neesmu laba peldētāja, bet, izvēloties īpašumu pie Daugavas, jau uzreiz ar vīru sapratām, ka šī ir vieta, kur gribam palikt. Pirmos mēnešus sēdējām pie loga, raugoties kā tādā gleznā, – katrā gada laikā un stundā ainava ar tās krāsām ir pavisam savādāka. Tā arī ir sava veida meditācija. Šogad esmu iesākusi peldēt un gribētos to turpināt arī ziemā,» saka A. Mārša.

Pirms daudziem gadiem arī viņa bija devusies uz Angliju ar domu tur palikt divus trīs gadus, bet, kā jau daudziem latviešiem, aizbraukšana izvērtās daudz ilgāka. «Tā es tur nodzīvoju vairāk nekā desmit gadu un strādāju Anglijā bērnudārzā par audzinātāju. Pirms tam biju strādājusi skolā Lauberē, kur mācīju sociālās zinības, kā arī Suntažu sanatorijas pamatskolā kā direktora vietniece audzināšanas darbā. Atgriešanās iemesls bija mani bērni, lai arī viņi ir pilngadīgi un pieauguši, esmu ģimenes cilvēks, un man ļoti pietrūka visu šo ģimenes lietu. Kad piedzima mazbērni, sapratu, ka man jābūt ar viņiem kopā,» saka direktore, kura katru rītu ceļas jau 6.30 un, dzerot rīta kafiju, pārdomā todien darāmos darbus – viņa mēdz iepriekšējā vakarā izveidot darāmo darbu sarakstu nākamajai dienai.

«Braucot uz darbu, mašīnā patīk uzgriezt skaļu mūziku un domāt pozitīvas domas. Cenšos ierasties skolā pirmā. Mana kabineta durvis ir vaļā, un man patīk, ka varu no rīta ar katru sasveicināties. Manā pārziņā ir ne vien Jumpravas pamatskola, bet arī bērnudārzs. Šie kolektīvi ir samērā atšķirīgi, tāpēc domu par saliedēšanu atmetu. 1. septembrī ieviesu tādu nelielu jaunumu – bērnu sasveicināšanos. Audzinātāja sniedz roku katram bērnam, radot uzticēšanos, ka šī ir droša vieta. Jumpravas pamatskola – manā skatījumā – tas ir kultūras centrs. Ja nav skolas, nav dzīvības. Mūsu skolā ir 114 bērnu, lai gan telpas ir tik lielas, ka varētu mācīties 400. Tā arī bija, kad šeit mācījās arī vidusskolēni. Tas ir viens no uzdevumiem – piesaistīt skolai bērnus. Cilvēki tomēr šeit izvēlas dzīvot, jo līdzās ir dzelzceļš. Iegādāties Jumpravā dzīvokļus praktiski nav iespējams. Priekšrocība ir tā, ka, vienlaikus esot bērnudārza vadītāja un skolas direktore, varēšu bērnus sagatavot tā, lai viņi tālākajām mācībām izvēlas Jumpravas pamatskolu, nevis kādu citu mācību iestādi,» saka A. Mārša. Direktore uzsver, ka viņai ļoti svarīga šķiet savstarpējā cieņa, kā arī mīlestība pret darbu un sapratne, bet bērni ir tie, kas dod enerģiju un sajūtu, ka esi vajadzīgs.

Ja grib, var visu!
Ogres centra pamatskolas direktore Dace Bondare
Katru rītu un vakaru direktore līdz skolai no savas dzīvesvietas ar mašīnu mēro 12 kilometru. «Dzīvojam faktiski mežā – saskaņā ar dabu. Kad visu dienu esi cilvēku vidū, reizēm gribas būt bez cilvēkiem. Tā ir vide, kurā pati ļoti atpūšos un relaksējos – varu attīrīties, kā pati saku – sazemējos ar dabu, uzņemot spēku un enerģiju,» saka D. Bondare, kurai pedagoģija ir pirmā izglītība un izvēle. Neilgu laiku viņa strādāja kā sākumskolas skolotāja, tad pieņēma izaicinājumu strādāt Starptautiskajā skolā, kur vajadzēja labi zināt angļu valodu. «Lai dabūtu šo darba vietu, saņēmos, aizbraucu uz visu vasaru pie radiem Amerikā. Pa naktīm strādāju, dienā mācījos angļu valodu. Varbūt tas manī atstājis zīmogu, ka es īsti nepieņemu no cilvēkiem frāzi – «es nevaru». «Es negribu» – jā, bet, ja cilvēks grib, viņš var visu. Tad nāca jauns izaicinājums. Bija nepieciešami cilvēki, kuri Āzijas valstīs varētu ieviest skandināvu kultūru.

Tolaik dēlam bija septiņi gadi, meitai divi un mēs aizbraucām uz Centrālo Āziju – uz Kazahstānu. Man bija līgums uz trim gadiem, bet es tur paliku 10 gadu. Rezultātā manā vadībā bija piecas lielas valstis ar pavisam citu mentalitāti. Jā, man patīk izaicinājumi,» saka D. Bondare un atzīst, ka viņas īstā vieta tomēr ir pedagoģijā. Ogres Centra pamatskolā viņa strādā kopš aprīļa un sevi salīdzina ar kompasu, kas nosaka mērķi, vīziju un stratēģiju. «Būtiskākais ir savu redzējumu ieviest savā komandā, lai šie cilvēki var skatīties tavām acīm. Manā skatījumā skolēni nāk uz skolu kā uz savu darbavietu. Gribētos, lai vide nav tik formāla, lai tā būtu viņiem radīta, kur bērni paši, ja tā var teikt, veidotu savu kabinetu, lai būtu brīvāka komunikācijas forma. Domāju, ka ļoti daudz paši varam radīt, veidot, galvenais, lai mums to gribētos izdarīt. Sākot no septītās klases jauninājums būs tāds, ka vairs nebūs klases audzinātāju, bet būs mentori, jo pašiem jauniešiem ir apnicis, ka visu laiku kāds viņus audzina. Vēlamies sniegt šīs zināšanas, uzdrīkstēšanos runāt un respektēt citu viedokli. Katru dienu būs klasvedības stunda, kuras laikā mācīsimies pamatus, lai saprastu, kā 9. klasē sekmīgi nokārtot eksāmenus, lai saprastu savas intereses,» skaidro direktore.

Braucot mājās no darba, viņa vienmēr apstājas pie Daugavas, lai pavērotu tās plašumu un spēku. «Man ļoti patīk arī iet pirtī. Man ir savi rituāli, ko esmu iemācījusies Āzijā. Peros ļoti karstās pirtīs, ļoti daudz laika veltu meditācijām. Savulaik Āzijā ļoti nopietni nodarbojos ar jogu. Man arī ļoti patīk adīt un izšūt – hobiji ir tādi, kas vairāk attīsta. Un vēl hobijs ir ļoti daudz mācīties. Šis ir mans pirmais mācību gads, arī es uzsāku mācības un darbu kopā ar savu komandu jaunā cēlienā,» saka D. Bondare.

Pedagoģija tomēr uzvarēja daivingu...
Ikšķiles PII «Čiekuriņš» vadītāja Irita Baltkāje
Pirmsskolas izglītības iestāde «Čiekuriņš» šogad svin četru gadu jubileju. I. Baltkāje šeit strādā jau divus gadus – sāka kā pirmsskolas pedagoģe un tagad ir šīs iestādes vadītāja. «Jaunais posms dzīvē sākās pēc mana kārtējā bērnu kopšanas atvaļinājuma – esmu daudzbērnu mamma, man ir četri bērni. Atgriežoties profesionālajā darba dzīvē, nekur negribējās doties projām no Ikšķiles. Šeit dzīvoju jau 20 gadu un ļoti priecājos, ka Ikšķilē nemitīgi notiek attīstība. Sava aura ir arī bērnudārzam. Cita starpā «Čiekuriņa» privilēģija ir baseins. Ja vecākiem izdodas vienoties ar ģimenes ārstu, piedāvājam profilaktiski 10 reižu apmeklēt arī sāls istabu,» par «Čiekuriņa» priekšrocībām stāsta I. Baltkāje, piebilstot, ka šā gada jaunums un izaicinājums arī bērnudārzā, piecgadīgo – sešgadīgo bērnu grupiņās, ir pāreja uz kompetenču izglītību.

«Esmu dzimusi un augusi Mazozolos, kur joprojām dzīvo mani vecāki, bērnudārzā gāju Meņģelē, Taurupē pabeidzu vidusskolu. Augot Mazozolos, dzīvoju līdzās Līčupītei – pie upītes varēju pavadīt augu dienu. Tagad ļoti bieži dodos uz Dubkalnu karjeru. Par šo vietu varētu daudz stāstīt – zem ūdens pazīstu katru vietu – esmu daivere. Tā dziņa iepazīt zemūdens pasauli laikam nākusi no bērnības. Esmu tā aizrāvusies, ka pabeidzu daivinga instruktoru kursus un pat esmu strādājusi šajā jomā. Latviski – daivings – tā ir niršana, izmantojot saspiestu gaisu, uzvelkot speciālu ekipējumu un apbruņojoties ar attiecīgiem rīkiem. Kādā brīdī tas tik ļoti pārņēma, ka es vairs nevarēju saprast, vai iet daivingā, vai palikt pedagoģijā. Nirt braucu ne tikai uz ārzemēm, bet arī pa Latviju, esmu nirusi arī Baltijas jūrā. Jāņem vērā, ka mūsu ūdenstilpes ir ļoti tumšas, ja tajās nirsti, jābūt profesionālim un pārliecinātam par sevi, un nevar gribēt tur ieraudzīt košās silto zemju zivtiņas. Sejas masku esmu aprīkojusi ar gaismām, jo lukturi nav tik spoži, lai redzētu rādījumus, cik ilgi var uzturēties zem ūdens. Vairākas reizes esmu pārnirusi arī pāri Daugavai, un ir nepatīkami, zinot, ka tur ir lieli sami un citi lieli mistiski zvēri. Caur daivingu esmu iepazinusi dabas norises, piemēram, nirstot zem ledus, saprotu, kā ziemā jūtas zivtiņa,» ar aizrautību stāsta I. Baltkāje, piebilstot, ka šis hobijs palīdz būt tuvāk dabai un tai tuvināt ari citus.

Kamēr spēj bērnam izskriet līdzi...
Ogresgala pamatskolas direktore Vineta Āboltiņa
«Man bija ļoti stingra bērnudārza audzinātāja, kurai gribējās līdzināties – kā viņa izskatās, kā ģērbjas. Zemapziņā jau no bērnības zināju, ka būšu saistīta ar pedagoģiju. Ja pagalmā bērni spēlēja veikalus, man vislabāk patika spēlēt skolas. Pēc 8. klases aizgāju uz Pedagoģisko skolu, izturēju konkursu, ar to arī sākās mana pedagoģiskā dzīve. Kādreiz mana klases audzinātāja teica, ka faktiski par skolotāju var strādāt tik ilgi, kamēr spēj bērnam izskriet līdzi. Tātad, kamēr varu izskriet, tikmēr varu būt skolā,» saka direktore, kura Ogresgala pamatskolā sāka strādāt februārī. Viņa atzīst, ka ienākt spēcīgā kolektīvā, ar savu mikrovidi, kultūru, nav vienkārši, jo vecākiem un kolektīvam direktoram ir jānotic. «Apņēmos, ka iepazīšos ar katru bērnu un katru vecāku. Mēnesis man pagāja iepazīstoties. Ogresgala pamatskola ir skola ikvienam bērnam, jo šeit mācās gandrīz 18 procenti bērnu ar īpašām vajadzībām un ir arī bērniņš ratiņkrēslā – normālā mācību vidē, darot tik, cik spēj. Šiem bērniem ir īpaša loma – viņi māca mūs kā pedagogus, māca vecākus, ka mēs katrs esam dažādi un tāpēc neesam sliktāki. Mūsu skolai ir sava emblēma, forma un himna. Tās ir pamata lietas, kas palīdz ieaudzināt patriotiskas lietas,» saka V. Āboltiņa.

Izglītības sistēmā viņa ir kopš 1986. gada un, kā atzīst, – faktiski visu laiku dzīvojusi pārmaiņu procesā, jo nemitīgi kaut kas tiek ieviests, mainīts. «Izglītības procesā trūkst tāda pamatīguma – šī te raustīšanās, mētāšanās, tas zināmā mērā ietekmē sabiedrību. Gaidas no pedagoga sabiedrībai ir ļoti lielas un faktiski arī ļoti augstas prasības no vecākiem. Ja vecāks nāk ar iniciatīvu, piemēram, saka – esmu fiziķis un vēlos novadīt kādu stundu –, lai nāk un redz, kas tajā skolā notiek!» aicina direktore, kuras sirdslieta ir dārzkopība, un viņas šogad no spraudeņiem izaudzētās puķes zied arī pie skolas. Pateicoties meitai, par aizraušanos kļuvusi arī riteņbraukšana. «Meita tajā ievilka visu ģimeni. Viņa teica: «Mums ir jāpiedalās «Izaicinājumā»!» Latvijā notika ģimeņu sacensības, kur katru dienu visai ģimenei bija jānobrauc pēc iespējas lielāks kilometru skaits. Neraugoties, lietus, saule vai krusa, katrs braucām pēc savām spējām un iegājām tādā azartā, ka ieguvām 1. vietu!» saka azartiskā Ogresgala pamatskolas direktore.

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem, foto: «ReTV» video ekrānkadrs