– Kur jums dzīvē ir noderējušas amatierteātrī apgūtās prasmes?
– Man darbs ir ar cilvēkiem – es strādāju aptiekā. Teātra pieredze palīdzējusi vairāk atvērties, runāt, prast runāt un arī otrādi. Iemaņas, kas iegūtas darbā, noder uz skatuves.

– Vai kādreiz ir bijusi vajadzība aptiekā «spēlēt teātri»?
– Nē. Aptieka ir aptieka, tā ir nopietna darbavieta. Var pasmieties par kaut ko, bet tur teātris netiek spēlēts.

– Kā radās interese mācīties par farmaceiti?
– Laikam jau mamma mani iedvesmoja. Tas bija pirms daudziem gadiem. Viss mans mūžs pavadīts aptiekā. Mamma mudināja: «Jāmācās par farmaceiti, tad zināsi daudzas zāles, varēsi palīdzēt cilvēkiem!» Pati gan es sākumā gribēju būt par vecmāti, bet ceļš ievirzījās saistībā ar farmāciju.

– Kas šajā profesijā varētu būt pats galvenais? Pēdējos 20–30 gados ir kas būtiski mainījies?
– Galvenais ir palīdzēt cilvēkiem un viņus izprast dažādās situācijās. Kas mainījies? Pats par sevi saprotams, ka mums jāmācās un jāmācās visu mūžu. Darbā nākušas klāt daudzas tehnoloģijas, bez kurām vairs iztikt nevar.

– Pēc zālēm uz aptieku iedzīvotāji nāk pamatotu iemeslu dēļ? Kāda nozīme reklāmām plašsaziņas līdzekļos vai kaimiņu ieteikumiem?
– Situācijas ir dažādas. Ir, kad lieto pamatoti, tās zāles, ko ārsts izrakstījis, bet ir arī ietekme no reklāmām – varbūt man šīs palīdzēs. Aptiekāri to jūt.

– Ja nepazīstami cilvēki kādos pasākumos uzzina, ka jūs strādājat aptiekā, kas notiek tālāk?
– Pret aptieku darbu ir pozitīva attieksme. Ja vēl uzzina, ka laukos strādājam, tad saka, ka esam malači! Mēs esam noturējušies. Ko darītu lauki bez aptiekas? Aptieku ķēdē neesam. Viegli mums neiet, bet cenšamies tikt galā. Reizēm farmaceits ir gan santehniķis, gan elektriķis. Ja netieku galā, palīdz ģimenes locekļi vai draugi.
Paldies jāsaka arī pašvaldībai, kura saprot, ka laukos aptieka ir nepieciešama. No Birzgales aizbraukt uz novada centra aptieku pensionāriem, sevišķi tad, ja nav, kas aizved, būtu ļoti problemātiski. Degviela tagad dārga, bet, izmantojot sabiedrisko transportu, tā ir visa diena un lieki izdevumi.

– Un neviens pie mielasta galda nestāsta par savām kaitēm un neprasa, kādas zāles lietot?
– Nē, par kaitēm neprasa, tas varbūt vairāk uz ārstiem attiecas. Ar farmaceitiem parasti runā par vispārīgām tēmām. Par zālēm gan kādreiz pajautā, bet biežāk vaicā, kā iet pa teātri?

– Kādas ir populārākās kaites, ar kurām sasirgušie dodas nevis pie ģimenes ārsta, bet nāk taisnā ceļā uz aptieku?
– Saaukstēšanās gadījumi, klepus, iesnas, locītavu sāpes, grib zināt, kā stiprināt imunitāti. Cilvēki nāk un prasa, ko lietot, pirms tiek pie sava ģimenes ārsta.

– Ko farmaceits nedrīkst darīt?
– Nedrīkst apstrīdēt ārsta viedokli. Ja receptes izrakstītas, izsniedzam nepieciešamos medikamentus.

– Pacienti reizēm mēdz apmeklēt divus, trīs ārstus vienā dienā.
– Varbūt pilsētnieki to var izdarīt, laukos tas nav aktuāli un ir pat neiespējami.

– Kā pareizi jālieto medikamenti?
– Ārstam pacientiem jāizstāsta, kā jālieto izrakstītie medikamenti, bet farmaceits, tos izsniedzot, arī skaidro, kā pareizi lietot – pirms ēšanas vai pēc, jāpasaka par starplaikiem starp dažādām zālēm un ar kādu uzturu kopā nelietot. Cilvēki it kā lasa lietošanas instrukcijas, bet būtiski ir svarīgo pateikt arī aptiekā.

– Amatierteātru repertuārā Latvijā ir kāda luga par farmaceitiem?
– Par tādu nav nācies dzirdēt.

– Kad pirmo reizi uzkāpāt uz teātra skatuves un kāpēc?
– Tas notika pirms astoņiem deviņiem gadiem. Bija aicinājums piedalīties – izdomāju un aizgāju. Mani uzaicināja režisore Mārīte Skābarniece. Lai viņai vieglas smiltis!

– Nožēlot nav nācies ne reizi?
– Nē, nav gan! Mums ir ļoti jauks kolektīvs, kurā cits citu atbalsta. Bijām kādi astoņi deviņi, kovids ieviesa savas korekcijas, palikām mazākā sastāvā. Tagad esam kopā visi vecie, un nesen pēc videoieraksta, kurā aicinājām jaunus dalībniekus, mums pievienojās trīs jauni aktieri. Jauki!
Tagad esam jaunas lugas meklējumos, lai būtu tā, ka katram ir loma.

– Ko jums pašai vislabāk patīk tēlot?
– Dažāda rakstura lomas, galvenais, lai cilvēkiem patiktu. Lugas izvēlamies tādas, lai skatītājiem būtu interesanti, jo viņi tomēr nāk atpūsties. Cenšamies, lai cilvēkiem būtu prieks un saviļņojums, lai no redzētā gūtu arī kaut ko tieši sev.
Bet lomas es varu spēlēt gan nopietnākas, gan jautrākas. To lemj režisors, vai es to varēšu izspēlēt.

– Ar cik režisoriem kopā esat strādājusi?
– Mārīte Skābarniece, Rita Reinsone – žēl, ka tagad darbojamies bez viņas, pēc tam arī pati biju režisores lomā, tagad mani aizvieto Inese Pilāne.
Teātris paņem savu. Kad jāiet uz mēģinājumu, ir jauki: satiecies ar visiem, var pārspriest šo un to, izspriest un pasmieties. Kad lugu lasām, katrs iejūtas savā tēlā. Kad nonākam līdz skatuves dēļiem, cits citu papildinām, kaut ko iesakām, visu vērtējam, skatoties no malas.

– Kādi jums ir vaļasprieki?
– Šuvu krustdūrienā gleznas (kādu laiku vairs to nedaru), lasu, un, protams, teātris. Vēl es vadu Birzgales pensionāru biedrību «Viršu laiks». Biedrības vadīšana man ir ne tikai vaļasprieks, tā ir darbība ar cilvēkiem. Ja iecerētais izdodas un jūti, ka seniori nodomu atbalsta, tas ir prieks no sirds.
Mēs kopā mācāmies, kopā atpūšamies, kopā rakstām projektus. Vasarās pāris reizes braucam ekskursijās, apceļojam Latviju. Šovasar Rembatē Senioru sporta spēlēs ieguvām 1. vietu, tādēļ nākamajā gadā spēles organizēsim mēs. Rakstīsim projektu un domāsim, lai dalībniekiem ir interesanti un jauki satikties ar draugiem.
Projektos visi piedalās ar sirdi un dvēseli. Projekti bijuši dažādi – gan par vingrošanu, dažādām apmācībām, arī par veselīgu uzturu, sveču liešanu, rakstījām par apzaļumošanu Birzgales centrā – esam dažādi darbojušies. Pensionāru biedrībā mūsu nav daudz, bet ir labs kolektīvs, kas līdzdarbojas un cits citu atbalsta.

– Kādi varētu būt padomi cilvēkiem, lai viņi mazāk slimotu?
– Nodarboties ar sportu, lai ir aktīvs dzīvesveids, lietot vitamīnus! Apmēram tā.

– Kā jūs atgūstat līdzsvaru, ja aptiekā kāds nervozs klients sarunājis daudz lieka?
– Tā ir gadījies. Labi, ja vakarā var aiziet uz teātra mēģinājumu un domāt pavisam par kaut ko citu. Var iet izstaigāties, lai novērstu sliktās domas un pabūtu tikai ar sevi vai ar ģimeni. Vieglāk paliek, ja var ar kolēģiem aprunāties, izkristalizējot situāciju.

– Kas jums vislabāk patīk Birzgalē?
– Birzgalē ir jauks centrs, bet ir arī, kur izstaigāties, jo apkārt meži, lauki. Labi iekārtota atpūtas zona pie mūsu ūdenskrātuves.
Gribētos, lai atkal aktivizētos cilvēki. Mums bija tik daudz kolektīvu, bet kovida dēļ iedzīvotāji palikuši pasīvāki. Jaunatnei galvas nodurtas, jo visi sēž telefonos. Ja starpbrīdī no skolas atskrējuši uz veikalu, vienā rokā pica, otrā – telefons. Žēl, ka neinteresē, cik brīnumains ir zelta rudens un cik skaisti pie mums saulrieti...

– Citus gadus sēņotāji bija bieži viesi šai pusē. Kā šoruden?
– Tie ir dabas mīļotāji, tikai to sēņu šogad maz. Bet tas nekas, cilvēki nokļūst dabā un bauda jauku laiku. Pēc tam var kaimiņiem pastāstīt, ka atraduši divas bekas un nedaudz gailenīšu.

– Mēģinājumi teātrī jums ir divreiz nedēļā. Citviet iztiek ar vienu reizi, sarauj pirms pirmizrādēm un atbildīgiem pasākumiem.
– Divas reizes jau iegājušās no laika gala, jo viena reize mums šķita par maz. Parasti tās ir otrdienas un ceturtdienas, bet mēdz būt arī izmaiņas.

– Cik pirmizrāžu gadā ir amatierteātrim «Laipa»?
– Katru gadu pa vienai. Rudenī sākam jauno, mēģinām līdz pavasarim, pavasarī parādām savu veikumu un vasarā braucam ar to ciemos pie draugiem uz blakus pagastiem. Rudenī mūs gaida diasporas amatierteātru festivālā «Laipa», kas katru gadu notiek citā valstī. Līdz tam visam jābūt noslīpētam.

– Vieglāk ir spēlēt pašai vai skatīties, kā to dara citi?
– Sākumā katrs spēlē, kā viņš savu lomu iecerējis atveidot. Protams, ka aktieris redz, kā spēlē citi. Tad var komentēt, cits citu pamācīt, kā vēl varētu. Te jāieklausās režisorā un arī kolēģu sacītajā.

– Kādu lugu jūs gribētu uzvest un kam to parādīt?
– Parādīt gribētu saviem līdzcilvēkiem. Bet kādu... Galvenais, lai ir par ko domāt, par ko spriest. Arī teātris visus mūs audzina.

Anita Zeiliņa,  Ogres Vēstis Visiem