SIA «MaiMai» ir pirms deviņiem gadiem izveidots Latvijas uzņēmums, kura meistari no dabīgiem un augstvērtīgiem materiāliem darina skaistus, kvalitatīvus un ekskluzīvus adījumus visām sezonām. Ražotne atrodas Ikšķilē. Uzņēmumā strādā 10 darbinieki un vēl divas mājadītājas, jo ir modeļi, ko nevar ražot industriāli. Produkciju pamatā realizē interneta vietnē www.maimai.lv, kā arī divos veikalos. Viens no tiem jau piecus gadus darbojas galvaspilsētā, bet otrs nule kā atklāts Ikšķilē. Ir arī sadarbības partneri ārpus Latvijas.
Vēlas būt dabai draudzīgi
«Vairākus gadus braucu uz Somijas dizaina tirdziņu, ir jauki satikt ārzemju klientu, saprast, kas viņiem patīk no mūsu ražojumiem – ļoti svarīgs ir privātais kontakts. Sadarbojamies arī ar dažiem nelieliem ģimenes uzņēmumiem Vācijā, Nīderlandē, Dānijā, Zviedrijā un Somijā. Pasūtījumi nav lieli, bet kopā augam un viens otram palīdzam attīstīties. Pārdodot labu un kvalitatīvu produkciju, kas nav lētākā, bet šī ir mūsu niša – mēs nevaram un arī negribam konkurēt ar ķīniešu ražotājiem. Neredzu tam perspektīvu un nevēlos kļūt, ja tā var teikt, par miskasti, kas pasauli piesārņo ar naftas produktiem. Mēs vēlamies būt dabai draudzīgāki.
Adām džemperus, jakas, kleitas, bikses, legingus, šalles, cepures. Ir produktu līnijas arī vīriešiem un bērniem. Ražojam pamatā no Merino vilnas dzijas, arī kašmira sajaukuma, mohēras – zīda jakas, kas arī ir pārbaudīta vērtība. Vēl ir Alpakas un vasaras sezonai – kokvilnas – zīda izstrādājumi. Esam par dabīgo izstrādājumu. Ilgtermiņā tas attaisnojas. Izstrādājums tiek no sirds nonēsāts vairākas sezonas. Nereti atnāk pircēji ar mūsu džemperi vai jaku mugurā, kas pirkta pirms pieciem gadiem un tas ir lielākais kompliments tam, ko darām,» saka Maija, kura modeļus izdomā pati, vien atsevišķos gadījumos sadarbojas ar šūto izstrādājumu dizaineri Natāliju Zolbergu, kuras mākslinieciskais skatījums, kā arī Maijas adīšanas pieredze un materiāla izjūta sniedz lielisku rezultātu. Lielākoties dizains ir visnotaļ lakonisks, meklējot atsevišķas odziņas, kas modeli padara interesantāku, bet galvenais «MaiMai» trumpis ir kvalitāte un pircēji to novērtē.
Dzimusi un augusi Suntažos
Maija ir suntažniece, kura tur beigusi gan pamatskolu, gan vidusskolu. Augusi trīs bērnu ģimenē – viņai ir jaunāki māsa un brālis. Tēvs nomira, kad Maijai bija pieci gadi, bet mamma, kad bija 19, tāpēc nācās agri kļūt patstāvīgai. Pēc vidusskolas studējusi Banku augstskolā, kur apguvusi uzņēmējdarbības vadību. Studiju laikā izmantojusi iespēju piedalīties apmaiņas studijās Beļģijā, Antverpenē un arī iziet praksi Brisēlē. Pirms apmaiņas studijām bijis darbs ASV, kur viņa pārdevusi grāmatas – gājusi no mājas uz māju, klauvējot pie durvīm. Kad pēc gada atgriezās Latvijā, divus gadus nostrādāja apdrošināšanas uzņēmumā. Sapratusi, ka tas nav sirds aicinājums, kur varētu attīstīties, jaunā sieviete pārdomāja, ko darīt tālāk, lai tas nebūtu tikai uz gadu, bet ilgtermiņā. Dzima ideja, ka varētu adīt un kā pati tagad atzīst, šķiet, ka pieņēmusi pareizo lēmumu. Lai varētu realizēt iecerēto, viņa iestājās «Burdas» kursos, kur apguva mašīnadīšanu. Pēc pirmā kursa aizgāja no darba un sāka eksperimentēt – mēģināt adīt pirmos prototipus. Jautāta, kāpēc tieši trikotāža, Maija teic, ka ir adījusi kopš bērnības gan džemperus pati sev, gan arī tapis pa kādam pasūtījumam. Liels atbalsts it visā, arī tad, ja pati par ko reizēm klusībā šaubījusies, ir viņas vīrs Mārcis, ar kuru abi ir klases biedri, bet kopdzīvi uzsākuši trīs – četrus gadus pēc vidusskolas.
Ja ir panākumi, enerģijas patēriņš aizmirstas
«Cenšos mērķtiecīgi virzīties uz priekšu, protams, ir gan dažādi kāpumi, gan kritumi. Var jau būt, ka varētu arī viena, bet vīrs ir mans atbalsta plecs. Viņš gan strādā pavisam citā jomā – ir tirdzniecības inženieris – pārdod dažādus inženierrisinājumus. SIA «MaiMai» pilnībā ir mans, ja tā var teikt, piektais bērns, vai patiesībā pirmais, jo, kad visu sāku, man vēl nebija bērnu un ar katru bērnu arī uzņēmumā ir kāds attīstības posms, pieņemti būtiski lēmumi. Ir svarīgi visu organizēt tā, lai darbs netraucētu ģimenei un otrādi. Tas ir mācīšanās un pieslīpēšanās process. Mājās vīrs palīdz, bērniem ir forša vecmamma, tā mēs kopā darbojamies. Mazā meitiņa Kate ir līdzi darbos, jo viņai ir tikai divi mēneši. Vecākajam dēlam Miķelim ir astoņi gadi, Matīsam – seši, bet Andrejam – divi.
Dzīvojam Suntažos netālu no centra, gar māju brauc skolas busiņš, atved bērnus no skolas, uz skolu paši aizvedam. Suntažos daudzi pulciņi notiek skolā. Nav pat jāiziet no ēkas, lai aizietu uz mākslas skolu, dejošanu vai kori. Pie mums notiek arī Ogres Mūzikas skolas nodarbības – vecākais dēls sāk apgūt ģitārspēli, vienīgi kur sanāk vadāšana – trīs reizes nedēļā vakaros pēc darba braucam uz futbolu un jau divus gadus uz individuālajām bungu nodarbībām. Jā, tas prasa laiku un enerģiju, bet, redzot kā bērni attīstās, enerģijas patēriņš aizmirstas. Suntaži ir lieliska vieta, kur dzīvot ar ģimeni, nekad neesmu par to šaubījusies. Mēs katrs ar savu ieguldīto darbu palīdzam attīstīties arī pagastam. Mums ir ļoti aktīva kopiena,» saka Maija, piebilstot, ka liels paldies par atbalstu ne vien ģimenei, bet arī kolektīvam.
Sāk no nulles
«Mums notiek sapulces, pārrunājam darbus. Es vairāk nodarbojos ar lielajām lietām, plānošanu, bet mazie ikdienas sīkumi paliek manai komandai. Man ir foršas dāmas kolektīvā, kuras zina, ko dara un, kurām var uzticēties. Esmu priecīga, ka mūsu kolektīvam pievienojusies ražošanas vadītāja, viņa māk ar visiem sarunāt, tad es šo aspektu varu uzticēt viņai un darīt citas lietas. Komanda ir nostabilizējusies, ir dažādi plāni un idejas. Protams, nav viegli izcīnīt savu vietu biznesā un kļūt pamanāmiem, it īpaši sievietei. Arī dažāds tehniskās lietas vīrietim varētu būtu saprotamākas, bet man patīk tehniskas lietas,» smaida Maija, atceroties pirmsākumus, kad sāka kā mājadītāja.
«Adīju pēc individuāla pasūtījuma. Ar laiku piesaistīju citas adītājas, kuras savās mājās adīja un tā tas viss pamazām auga un auga, līdz, kad gaidīju otru bērniņu, sapratu, ka, strādājot no mājām, tālāku attīstību šādā formātā neredzu. Sāku domāt, kā attīstīties un darboties tālāk. Radās iespēja nopirkt lietotas adāmmašīnas no bankrotējušā Ogres trikotāžas meitas uzņēmuma Daugavpilī. Mēneša laikā savācu nepieciešamo naudas summu šai pirmajai lielākai investīcijai– ieguldot gan uzņēmuma, gan ģimenes līdzekļus, gan aizņemoties no draugiem. Iegādātās adāmmašīnas atvedām uz Ogri un noīrējām aptuveni 200 kvadrātmetrus lielu kādreizējo Ogres trikotāžas kombināta grāmatvedības telpu. Tas bija liels lēciens – no mājadītājas uz rūpniecisko adīšanu. Sākumā nopirkām četras iekārtas, pēc tam vēl divas. Sākām adīt dažādus modelīšus. Tajā pašā pavasarī tikām uzņemti Ogres biznesa inkubatorā. Četrus mēnešus vēlāk atvēru Rīgā veikalu un tas šķita tikai loģiski – jābūt vietai, kur satikties ar klientiem un parādīt savu preci, paralēli turpinājām braukt pa tirdziņiem. Tagad gan ražotnei, gan veikalam ir pieci gadi. Uz Ikšķili ražotni pārcēlām šogad, jo kombināta telpās bija kļuvis par šauru. Īrējam telpas, kas pieder vietējam šūšanas uzņēmumam. Divu mēnešu laikā parakstījām līgumu un pusotra mēneša laikā iekārtojamies, tas arī bija izaicinājums. Kad noskatīju ražotnes vietu Ikšķilē, uzreiz sapratu, ka šeit jābūt arī veikalam.
Domājam par darbinieku papildinājumu, bet mašīnadītājas vairs nekur neapmāca. Pamatā pie mums strādā visi bijušie kombināta darbinieki. Esam maziņš uzņēmums un darbinieki ļoti labi redz gala rezultātu, tas dod iedvesmu, atgriezenisko saiti. Esam kā liela ģimene. Pie mums strādā un ir labi iejutusies arī Ludmila no Ukrainas. Viņai ir maģistra grāds – Kijevā strādājusi tiesā par grāmatvedi, bet bērna kopšanas atvaļinājuma laikā apguvusi šūšanu. Pie mums viņa veic akurātus mazus darbiņus – piešuj birkas, iešuj rāvējslēdzējus. Šādā veidā atbalstu ukraiņus – ne tikai ziedojot, bet, dodot reālam cilvēkam darbu, lai viņa var nodrošināt savu ģimeni,» saka uzņēmēja.
Ar godīgu attieksmi
Jautāta, kā pati atgūst spēkus un enerģiju, viņa teic, ka plāno atsākt jogas nodarbības un doties garās pastaigās. «Daba ir līdzās – ikdienā mēdzu iziet aplīti trīs ar pusi kilometrus, brīvdienās 10. Esmu piedalījusies Latvijas izaicinājumos – devusies pat 30 līdz 40 kilometrus garos pārgājienu maršrutos pēc navigācijas, viena vai kompānijā. Tiklīdz būs iespēja, reizi mēnesī to atsākšu. Daba ir brīnišķīgs resurss, kur atjaunoties. Tas dod patīkamu nogurumu, attīra un uzlādē.
Dzīvē ikvienam novēlu ievērot visā mērenību, rast balansu un nekad nebaidīties īstenot savas idejas, tajā pašā laikā būt kopā ar ģimeni un palīdzēt bērniem atrast virzienu dzīvē, iedrošinot darboties. Viss iespējams, tikai pašam jāiet un jādara, tad arī būs, lai arī ko izvēlētos. Sapņiem un mērķiem jābūt sasniedzamiem un mazliet nereāliem, bet ar degsmi, neatlaidību daudz ko var panākt.
Ticēsim arī Latvijai un darīsim to labāku – ar godīgu attieksmi pret sevi un citiem,» saka uzņēmēja Maija Balode.
Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem
