– Aigar, vai IWAS spēles Portugālē tev bija šīs sezonas beidzamās sacensības?
– Jā, šogad man tikai divas tādas kā pārbaudes sacensības bija paredzētas – šīs un vēl Grand Prix Itālijā. Normatīvus, lai tiktu uz pasaules čempionātu, es izpildīju jau Itālijā. IWAS spēles vairāk bija kā iespēja jaunajiem sportistiem gūt pieredzi, bet man tās noderēja, lai pārbaudītu savus spēkus. Man arī līdz šim nebija gadījies apmeklēt Portugāli, tāpēc izmantoju šo iespēju.

– Nākamgad tu startēsi pasaules čempionātā, bet vispirms varbūt atgriezīsimies pie pērnā gada, kad Tokijā notika paralimpiskās spēles. No Tokijas tu atvedi bronzas medaļu, ko izcīnīji diska mešanā, bet tā varētu būt tava godalga, kas iegūta vissavdabīgāk?
– Nu, jā. Šī bronzas medaļa, ja vērtē manas sajūtas, ir gandrīz vai vērtīgāka par zelta godalgām, jo tā tika kaldināta nākamajā naktī pēc sacensībām. Es darbojos kopā ar mūsu delegācijas vadību un klasifikatoriem, kas analizēja, vai sportists, kura rezultāts bija labāks, atbilst mūsu medicīnas grupai. Galarezultātā tika secināts, ka viņš pēc sava veselības stāvokļa tomēr nav īstajā vietā.

– Vai diska mešanas sektorā tavs rezultāts bija ievērojami sliktāks nekā viņam?
– Godīgi sakot, mūsu rezultāti tur bija tādā čupā, kā reti kad. Ja pareizi atceros, labāko trijnieka rezultāti satilpa kaut kādos pārdesmit centimetros. Man, lai uzvarētu, vajadzēja par kādiem 50 centimetriem labāku rezultātu.

– Tātad 2023. gada galvenais starts tev būs pasaules čempionātā. Kad un kur tas notiks?
– Pasaules čempionāts, ja nekļūdos, notiks jūlijā – Parīzē.

– Vai esi pamanījis, ka tev tad būs jau 50 gadu?
– Jā, jā, reizēm jau es savā pasē ieskatos. Tā ir, tas laiks iet uz priekšu, bet sacensībās es vēl kaut kā labāko trijniekā turos. Kamēr luste vēl ir, vajag darboties! Jādod jaunajiem motivācija, lai viņi redz, ka kaut ko var sasniegt arī manos gados.

– Ja nebūs nekādu šķēršļu, tad vēl pēc gada turpat Parīzē notiks paralimpiskās spēles. Tām taču tu arī gatavojies?
– Cerēsim, ka nekas neizjauks. Jā, vēl tikai divi gadi līdz tām spēlēm. Tāpēc jau tas pasaules čempionāts man ir ļoti svarīgs, jo pirmās divas vietas katrā disciplīnā kvalificēsies paralimpiskajām spēlēm.

– Un kā Latvijā ar sportošanu? Atceros, ka bija runa par treniņbāzi parasportistiem?
– Tāds plāns mums ir, bet tagad tur iet kā pa kurmja rakumiem. Ar muti mūs atbalsta vairāk nekā ar reāliem darbiem. Kovida laiks jau parādīja, ka paraspoŗtistiem nav vietas, kur taisīt savu burbuli un trenēties. Tie divi gadi, kad ziemā nebija, kur trenēties, manus rezultātus ietekmēja ļoti negatīvi. Kaut ko mēģināju darīt Birzgalē, nedaudz tiku Murjāņos, bet ar to nebija pietiekami.

– Kur tā bāze atradīsies?
– Plānots, ka Rīgā, Bišumuižā. Pagaidām gan vēl nav pat projekta, ir tikai zemesgabals un vizuālizācija.

– Tu mūsu sarunā pieminēji Birzgali. Es tevi vienmēr uzskatu par birzgalieti, lai gan nojaušu, ka tagad tu vairāk dzīvo Rīgā?
– Nu, jā. Es esmu audzis un izaudzis birzgalietis, bet kopš 2009. gada vairāk pa Rīgu dzīvojos. Tur man ir labākas treniņu iespējas, galvaspilsēta mani var vairāk atbalstīt. Protams, neesmu aizmirsis, un liels paldies par to, ka sportošanas pirmajos gados mani atbalstīja Birzgale, Ķegums un Ogre! Arī pēc Tokijas spēlēm Ogres novads mani neaizmirsa.

Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem