No daudziem muzikanta gadiem, no leģendārās Silvijas Ķezes (joprojām darbošanās ritmā) laikiem, no burvīgiem Jāņiem estrādē, no sirsnīgajiem galdiņu vakariem Biedrības namā – vienas baltas, siltas atmiņas. Skaidrs, ka kultūrā, mākslā galvenā ir publika. Ikšķilē tā allaž izglītota, erudīta, kaut kāda neredzama augstāka gara aplaimota. Un kas tur ko brīnīties? Kultūras pilsētā kulturāli ļaudis! Par kultūru un tās aprisēm šoreiz saruna ar Ikšķiles Tautas nama kultūras pasākumu organizatori LIENI NEBARI.
– Kaut arī jau labu laiciņu varat saukt sevi par ikšķilieti, Tautas nama atbildīgajā amatā esat gluži nesen – kopš šā gada maija.
– Kultūras ceļu izvēlējos uzreiz pēc ģimnāzijas, kad iestājos Kultūras akadēmijā. Esmu paspējusi darīt daudz, vispusīgi un radoši – esmu veidojusi, vadījusi TV raidījumus, vadījusi uzņēmumus privātajā sektorā, lasījusi lekcijas Kultūras akadēmijā, strādājusi bijušās kultūras ministres Daces Melbārdes birojā... Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma sapratu, ka katru dienu izbraukāt Rīgu kļūst apgrūtinoši ne vien finansiālu apsvērumu, bet arī zaudētā laika dēļ. Vēlējos darbu tuvāk mājām, tuvāk bērniem.
– Bieži vien daudz ko izšķir nejaušības…
– Pamanīju sludinājumu, ka Ikšķiles Tautas nams meklē pasākumu organizatori. Pieteicos. Prieks, ka Tautas nama vadītāja Dace Mistre man uzticējās, un tā nu jau pusgadu veiksmīgi kopā darbojamies. Esmu priecīga, jūtos, ka esmu savā vietā starp savējiem – vienādas un līdzīgas domas ļaudīm!
– Lai izaudzētu kultūru, to nedrīkst pārņemt nezāles. Tajā pašā laikā kultūra ir viss – arī nezāles.
– Ja raugāmies no jēdziena «kultūra» satura, tad tā tas tiešām ir, ka kultūra ir teju viss. Bet dažkārt jāpiedomā arī par tādu vārdu kā «selekcija». Jo kultūra ir pastāvīgi kopjama, kultivējama, tā attīstās un nereti dzīvo savu, bieži vien no mums neatkarīgu dzīvi – un pārveidojas jaunradēs. Estētiskas selekcijas iespaidā no vakardienas šķietamās nezāles var izaugt burvīgs kultūras augs šodienā.
– Sanāk, ka tas, ko saucam par netīkamu, nekulturālu, arī ir sava veida kultūras daļa?
– Kultūrai kā visam citam apkārt ir marginālijas, kas it kā atšķiras no zināmā, bet līdzinās tam pašam. No tā, kas šodien šķiet netīkams, nekulturāls, dažkārt var izaugt kaut kas izcils vai pat ģeniāls. Kā zināms, daudzi mūsdienās atzīti dzejnieki, mākslinieki vai domātāji savā laikā netika ne saprasti, ne novērtēti. Piemēram, postimpresionisma gleznotājs Vinsents van Gogs, filozofs, valodnieks Ludvigs Vitgenšteins vai mūsu pašu Eduards Veidenbaums...
– Mēdz teikt, ka laba glezna, laba mūzika vēl nav kultūra: kultūra ir tā, kas iekrīt dvēselē…
– Iekrīt dvēselē tā daļa, ko mēs sajūtam ar sirdi, kas sadzīvo ar mūsu iekšējo pasauli, un arī tas, kā mūsu iepriekšējā pieredze sasaucas ar redzēto, izjusto senāk, vakar, šodien, rīt, jo viss plūst, viss mainās. Kultūra ir mūsos kā visa labā, skaistā pamats. Tā ir garīguma bāze, kas ar tiem pašiem vai citiem kultūras instrumentiem ieplūdina mūsos jaunas atskārsmes par skaisto, labo savas personības bagātināšanai. Kultūras «kultivācija» nav rezultāts, bet ceļš visa mūža garumā ar līkumiem, kāpumiem, kritumiem.
– Sadarbība ar baznīcu? Ir dievnami, kas stāvgrūdām pilni, ir tādi, kas teju tukši… Kur problēmas sakne, un kā šajā ziņā sokas Ikšķilē?
– Komunikācijā. Spējā uzrunāt, sarunāties. Varu izteikt viedokli tikai par Ikšķiles Evaņģēliski luterisko baznīcu. Dievnama, draudzes vērtība šeit ir mācītājs Dzintars Laugalis – ar savu atvērtību, oratora talantu un mūsdienīgo skatījumu. Viņš ir aktīvs sociālajos tīklos, tādējādi tuvinot dievnamu un Dievu mūsdienu cilvēkam. Man ir izveidojusies lieliska sadarbība ar baznīcu un draudzi – dievnamā labprāt organizējam koncertus, iespēju robežās atbalstām baznīcu, ja viņi paši organizē savus sarīkojumus. Laicīgu pasākumu organizēšana baznīcā paver dievnama durvis plašāk. Šāda iespēja kādam palīdz atrast arī ceļu pie Dieva. Turklāt māksla, mūzika ir Dieva valoda.
– Pārlūkojot amatierkolektīvu sarakstu, skanīgi ne vien paši kolektīvu nosaukumi, arī to vadītāji ar apliecinātu profesionalitāti un cieņu sabiedrībā.
– Vadītājs, pavisam noteikti, ir atslēga veiksmīgai amatiermākslas pastāvēšanai. Vadītājs ir tas, kurš īsteno savu māksliniecisko redzējumu, veido kolektīva garu, lolo mērķus, uz kuriem tiekties un sasniegt. Ir daudz lielisku piemēru, piemēram – bērnu deju kolektīva «Spolītes» vadītāja Gundega Spūle līdzās darbam ar bērniem sadarbojas ar vecākiem, un interese par dejošanu ir tik liela, ka grupās ir pa 18–19 dejotāju pāriem! Parādoties informācijai internetā, ka koris «Ikšķile» un diriģents Māris Sirmais uzņem jaunus dziedāt gribētājus, sekoja nepieredzēta aktivitāte – uz pirmo atlasi pieteicās vairāk ņekā 70 potenciālo dalībnieku. Tas atspoguļo ne tikai amatiermākslas stabilitāti, bet liecina par izaugsmes un kvalitātes tendenci.
– Pastāstiet, lūdzu, par galvenajiem akcentiem tieši jūsu pārraudzītajā jomā – kultūras sarīkojumu, notikumu organizēšanā!
– Man patīk rosība, tāpēc jau līdzās tradicionālajiem Ikšķiles Tautas nama pasākumiem nāku ar jauniem ierosinājumiem. Pavisam nesen – Otrajā adventē – tapa Ziemassvētku sapņu namiņš. Ciemos atnāca Ziemassvētku vecītis, rūķu mammas, Sarmītes Viļumas vadītais bērnu ansamblis «Puķuzirnis», bijām iekārtojuši radošās darbnīcas un 4 foto stūrīšus. Izdevās burvīgi skaists un ļoti labi apmeklēts notikums. Un, protams, ka strādājam pie nākamā gada estrādes sarīkojumiem. Varu pačukstēt, ka to būs daudz un ļoti dažādām gaumēm.
– Ļaudis vēlas atpūsties, kur laba mūzika, dejas, sarunas… Tam nepieciešams mākslinieciskais nodrošinājums un, ko tur slēpt, – arī nauda…
– Protams, bez naudas nekādi: viss maksā tieši tik, cik laba kvalitāte to prasa. Līdzās ārpakalpojumam, par ko jāmaksā, ir daudz nemanāmo, bet noskaņai svarīgo lietiņu, kuras var paveikt kultūras darbinieki paši, vai pieaicinot talkā amatiermākslas kolektīvus. Jāatzīst, ka šobrīd nejūtamies apdalīti un plānotie pasākumi notiek, un, liekas, izdodas itin labi. Jātic un jācer, ka tāda tendence saglabāsies arī nākamā gada budžeta griežos.
– Kas stiprina drošības sajūtu darbā?
– Apziņa, ka visi un katrs esam unikāli, bet ne neaizvietojami. Vienmēr manā vietā var nākt kāds gudrāks, varošāks, ar labākām idejām un kontaktiem. Es daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, bet neturos kā pie glābšanas riņķa. Es vienkārši daru savu sirds darbu!
– Pāris vārdos – kāda ir kultūras nama sadarbība ar skolu!
– Ļoti veiksmīga. Ir tradicionāli pasākumi, kuri bez skolas līdzdalības nav iedomājami, – Dzejas dienas, Lāčplēša diena, valsts svētki... Tautas nams jau savā būtībā ir vieta, kur tiekas un satiekas paaudzes – lielie un mazie savas dvēseles kopēji.
– Jūs esat jauna, vecākajam dēlam jau 18 gadu, bet mazākajiem ķipariem tikai – 2, 4 gadi ar raksturīgo kustību indevi… Kā tiekat ar visu galā?
– Esmu iemācījusies kustēties vēl ātrāk (Liene iesmejas)! Jau tā nekad neesmu bijusi lēnīga, bet šobrīd dzīve ir ļoti dinamiska. Protams, vajadzības katram bērnam ir ļoti atšķirīgas, bet viņi visi ir tikpat dzīvīgi kā es! Es viņus saprotu un cenšos atbalstīt – kādam tā ir skolēnu pašpārvalde, kādam dziedāšana, dejošana, peldēšana. Man ir brīnišķīgs vīrs, kura ikdiena ir vēl straujāka nekā manējā, bet kopā mēs visu spējam noturēt līdzsvarā.
– Pagalam tradicionāls jautājums – ko jums nozīmē ģimene?
– Ģimene ir tāds smalks veidojums ar lielu emocionālu krāsainību un labvēlīgu enerģiju: mīlestība, cieņa, piederības sajūta, sapratne, pieņemšana, viens par visiem, visi par vienu...
– Aizraušanās brīvajā laikā, cik jau nu tas brīvs jums var būt…
– Viena no manām nodarbēm ir erudīcijas spēles. Ir gan smadzeņu treniņš, gan azarts, gan sacensību gars un erudīti pretinieki. Aizraujos ar ēst gatavošanu: kūku cepšana ir pat sava veida meditācija. Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka brīvdienās varētu no virtuves nemaz neiziet!
– Tuvojas Ziemassvētki. Kas šajos svētkos rada īpašu noskaņu, sajūtu?
– Jau trīs gadus mani Ziemassvētki ir nedaudz citādi – ar dubultu svētku sajūtu. Manam jaunākajam dēlam 24. decembrī ir dzimšanas diena. No rīta svinam dzimšanas dienu, pūšam svecītes, bet vakarā skaitām dzejolīšus, dziedam dziesmas un kopīgi vakarējam pie eglītes.
– Ko jūs vēlētu Ziemassvētkos Ikšķiles, Ogres novada un Latvijas ļaudīm?
– Cauri laikiem, bet šobrīd it sevišķi, aktuāli ir vārdi no Lūkas evaņģēlija: «Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.» To arī no sirds mums visiem novēlu!
Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem