Daudzi vēlēsies viņu uzteikt par sabiedriskajām aktivitātēm un pagasta vēstures izpēti, bet tikai ļoti šaurs loks zinās teikt, ka Ludmila pirms 13 gadiem sasirga ar mastocitozi – ļoti retu, līdz galam neizārstējamu ļaundabīgu slimību – un ir II grupas invalīde.
Ne vienam vien būs grūti sasaistīt kopā, ka tik sabiedriska, enerģiska, eleganta, vienmēr smaidoša un pozitīvi noskaņota dāma ir sūri grūti cīnījusies par savu veselību un cik daudz pūļu viņai prasījusi atgriešanās dzīvē un darbā. Beidzamajā laikā nāk klāt aizvien jauni izaicinājumi un cīņa ar dažādām kaitēm turpinās, bet Ludmila nepadodas. Kā viņai izdodas pārvarēt grūtības un saglabāt šķietamu vieglumu?

Laime nav atrodama bezdarbībā un mierā
Lai apzinātu Latvijas cilvēku ar invaliditāti talantus, sasniegumus un iedvesmotos no tiem, motivējot citas personas ar invaliditāti būt sabiedriski aktīviem un noderīgiem pilsoņiem, invalīdu un viņu atbalstītāju biedrība «Notici sev!» no Mālpils kopā ar citām invalīdu organizācijām, sagaidot Latvijas simtgadi, izdeva stāstu apkopojumu «Es un tu, mēs varam…». Šajā apkopojumā līdz ar vairāku citu Ikšķiles Invalīdu biedrības biedru iedvesmojošiem stāstiem savās pārdomās par invalīda statusu un kā ar to sadzīvot dalās arī Ludmila Jēkabsone.

«Pēc dabas esmu sabiedriski aktīva. Visu savu mūžu, līdz pat aiziešanai vecuma pensijā, esmu strādājusi ar cilvēkiem. Tāpēc arī tagad, iestājoties Invalīdu biedrībā, esmu iesaistījusies biedrības valdē. Saprotu, cik svarīgi invalīdam nebūt noslēgtam, mazkustīgam, depresīvam,» atklāj Ludmila. Par sava dzīves stāsta moto viņa izvēlējusies Raiņa vārdus: «Laime nav atrodama bezdarbībā un mierā, bet kustībā un centībā.»
Ludmila jau ilgus gadus uzņēmusies sabiedrisku pienākumu – noorganizēt autobusu un iegādāties biļetes, lai Ikšķiles un Tīnūžu senioriem un invalīdiem sagādātu iespēju regulāri noskatīties Rīgas teātru izrādes, jo katram atsevišķi tas bieži vien nav pa spēkam. Šo nesavtīgo ieguldījumu novērtējusi arī Ogres novada pašvaldība.

Aizvadītā gada 1. oktobrī, Starptautiskās Senioru dienas svētku pasākumā, Ogrē godināja aktīvākos novada seniorus. Viņu vidū bija arī Ludmila Jēkabsone, kura par aktīvu darbu kultūras pasākumu organizēšanā Ikšķiles un Tīnūžu pagasta senioriem apbalvota ar Ogres novada pašvaldības Atzinības rakstu.
Ludmila ar teātra biļešu gādāšanu saviem novadniekiem veiksmīgi nodarbojusies arī pirms aiziešanas pensijā, tāpēc tas bijis viens no iemesliem, kāpēc Ikšķiles pensionāru biedrība «Saulgrieži» aicinājusi viņu savā pulkā un ievēlējusi biedrības padomē, kā arī par paveikto izvirzījusi pašvaldības apbalvojumam. «Paldies, ka mani ievēro, bet es pati nekur neuzprasos, mani vienmēr kāds pabīda,» atzīst Ludmila. «Nevienas biedrības aktivitāte nav atkarīga no atsevišķa cilvēka. Tikai kopā var kaut ko paveikt. Abās biedrībās – pensionāru un invalīdu –, kur darbojos, vadībā ir ļoti enerģiskas personības. Ogres novada Ikšķiles pilsētas un Tīnūžu pagasta pensionāru biedrību «Saulgrieži» vada iniciatīvas bagāts cilvēks – Līvija Zeiberte, savukārt Ikšķiles Invalīdu biedrībā ļoti aktīvi ir priekšsēdētāja Ausma Kalniņa un valdes loceklis Oskars Počkajs.»

Ikšķilē mācās skaisti un saturīgi novecot
Ludmila ne tikai rūpējas, lai seniori un invalīdi varētu gūt jaunus iespaidus un paplašinātu savu redzesloku, bet vispirms jau pati izmanto visas piedāvātās iespējas. Par beidzamā laika nozīmīgāko ieguvumu senioru dzīvē Ludmila uzskata pirms diviem gadiem izveidoto Ikšķiles Senioru skolu, ko vada Sanita Bertmane.
«Ja darbošanās invalīdu vai pensionāru biedrībā uzliek pienākumus un arī jāmaksā biedra nauda, kas nozīmē kaut nelielus, bet papildu izdevumus, tad Ikšķiles Senioru skolu bez jebkādām saistībām var apmeklēt ikviens seniors un izvēlēties savām interesēm atbilstošas nodarbības un lekcijas,» stāsta Ludmila. «Pats galvenais, ka Senioru skolas darbība ir vērsta uz optimismu, lai cilvēks neieslīgtu grūtsirdībā un novecošanos uztvertu kā dabisku procesu, jo novecot var arī aizrautīgi. Svarīgi, ka Senioru skola veic arī izglītojošu funkciju. Tā ir ļoti laba lieta. Tas ir tas, kas senioriem ļoti vajadzīgs.»
Ar lielu interesi Ikšķiles Senioru skolas dalībnieki piedalījās Ogres novada pašvaldības projektu konkursa «Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam!» atbalstītajā projektā «Seniori staro», kura laikā seniorus konsultēja stiliste Inese Lesīte, palīdzot izvēlēties atbilstošu tērpu, bet fotogrāfe Laila Zvirbulīte-Ērgle iemūžināja fotogrāfijās. Projekta noslēgumā Ikšķiles Tautas namā tika atklāta izstāde «Seniori staro». Vienā no fotogrāfijām varējām aplūkot arī Ludmilu un viņas dzīvesbiedru Artūru, kurš arī apmeklē Senioru skolas nodarbības. Par neparasto izstādi sajūsminājās ne tikai skatītāji, bet arī paši modeļi, jo dalība šajā pasākumā veicināja viņu pašapziņas celšanos, ļāva paskatīties uz sevi no malas un sajust, ka novecošana, lai arī nesusi izmaiņas ārējā izskatā, nav ietekmējusi katra būtību un vērtību.

Ikšķiles Senioru skola darbojas jau otro sezonu, un tajā iesaistījušies ap 80 dalībnieku. Datorapmācība, vingrošana, angļu valoda, radošās darbnīcas – dekupāža, dekoru un dāvanu gatavošana, izzinošas un izglītojošas ekskursijas un lekcijas.

Ludmilai paliekošu iespaidu atstājušas tikšanās ar Vidzemes Augstskolas pasniedzēju vēstures zinātņu doktoru Gati Krūmiņu, kurš pie Ikšķiles senioriem viesojies divas reizes – gan pārrunājot Latvijas neatkarības veidošanās vēsturi, gan tās atjaunošanas procesus.

Aicinājums – vēstures līkloču izzināšana

Vēsture Ludmilai patikusi jau kopš skolas gadiem: «Man vienmēr gribējies uzzināt, kāpēc tie vai citi vēsturiski notikumi risinājušies tieši tā un ne citādi.»

Absolvējot Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, kur viņa mācījās par bibliotekāri, Ludmila izcili nokārtoja eksāmenu vēsturē, un pasniedzēji ieteica turpināt studijas tieši šajā jomā. Viņa ņēma vērā padomu un iestājās Latvijas Universitātē. Bet, iepazīstoties ar šajā programmā ieteiktās literatūras apjomīgo sarakstu (turklāt vairākums no šiem kapitālajiem izdevumiem bija krievu valodā), Ludmila nolēma atteikties no idejas studēt vēsturniekos. Augstāko izglītību viņa pēc tam ieguva, Latvijas Universitātē apgūstot bibliotēku zinātni un bibliogrāfiju.

«Taču interese par vēsturi man ir saglabājusies visa mūža garumā,» atklāj Ludmila. Strādājot Tīnūžu pagasta bibliotēkā, viņa lielu uzmanību veltīja novadpētniecības darbam. Bibliotēkā atrodas Ludmilas Jēkabsones savāktais bagātīgais materiāls par Tīnūžu muižu un citām vēstures lappusēm no pagasta dzīves.

«Pagājušā gadsimta 90. gados Ludmila brauca uz mājām pie gados vecākajiem pagasta ļaudīm, kas bija piedzīvojuši laiku vēl pirms Otrā pasaules kara, vāca atmiņas un fotogrāfijas, apkopoja pagasta vēsturi. Viņu tīnūžnieki uzskata par īstenu sava pagasta patrioti, cilvēku ar lielo burtu,» tā Ludmilas Jēkabsones devumu pagasta vēstures izpētē un saglabāšanā vērtē Ogres novada pašvaldības domes deputāts, Kultūras, jaunatnes un sporta jautājumu komitejas loceklis, Ikšķiles pilsētas un Tīnūžu pagasta pārvaldes Saimniecības nodaļas vadītājs Valentīns Špēlis.

Jāuzsver, ka arī Valentīns Špēlis kopā ar dēlu Kasparu ļoti daudz darījuši Tīnūžu vēstures saglabāšanā, izveidojot ekspozīciju par vienu no leģendārākajām latviešu strēlnieku kaujām Pirmajā pasaules karā – cīņu pie Mazās Juglas upes. Ekspozīcija un Pirmā pasaules kara laika priekšmetu kolekcija aplūkojama kultūras mantojuma centrā «Tīnūžu muiža», ko vada Kaspars Špēlis.

V. Špēlis atgādina, ka Ludmilas Jēkabsones vārds atrodams arī par godu Ikšķiles 820. gadadienai izdotajā Ikšķiles almanahā, kur viņa kopā ar vēsturnieku Voldemāru Eihenbaumu sagatavojusi publikāciju par Tīnūžu bibliotēkas vēsturi. Līdz ar to Tīnūžu bibliotēka ir viena no retajām pagasta bibliotēkām, kuras vēsture ir ne vien padziļināti izpētīta, bet arī publicēta plaši pieejamā izdevumā.
2010. gadā Tīnūžu pagasta bibliotēkas vadītāja Ludmila Jēkabsone ieguva titulu «Pagasta bibliotekārs – Gaismas nesējs». Pagasta vēstures izpēte un nodošana nākamajām paaudzēm bija viens no priekšnoteikumiem, lai Ludmila iegūtu šo godpilno titulu.
Tīnūžu pagasta bibliotēka atrodas vienā ēkā ar Tīnūžu Tautas namu, un tas abu iestāžu darbiniekus gadu gaitā vēl vairāk satuvinājis un ļāvis īstenot dažādas kopējas ieceres. Bibliotēkai ierādītas samērā šauras telpas, tāpēc vairākums pasākumu – konkursi, uzvedumi – notika Tautas nama zālē, cieši sadarbojoties abām kultūras iestādēm.

«Ludmila ir ļoti radoša, viņai raksturīgs tāds kultūras darbinieka «trakums». Ko tik mēs ar viņu kopā neesam darījušas! Tēlojām Brālīti un Karlsonu (Ludmila spēlēja Karlsonu), tumsā lasījām grāmatas,» atminas Tīnūžu Tautas nama vadītāja Valda Kurša. «Viens no Ludmilas spožākajiem talantiem – spēja komunicēt ar cilvēkiem. Viņa pierakstīja bijušo Tīnūžu pamatskolas skolotāju stāstus, kā arī aicināja citus novadniekus rakstīt atmiņas. Cilvēki tā arī darīja – rakstīja un nesa savus pierakstītos stāstus uz bibliotēku. Tas bija laiks, kad cilvēki daudz lasīja un arī rakstīja.»

Ar Ukrainu sirdī

Diemžēl Ludmilas Jēkabsones iesākto novadpētniecības darbu, kopš viņas aiziešanas pelnītā atpūtā 2012. gadā, tādos apjomos vairs neviens neturpina. Taču vēsture no Ludmilas dzīves nekur nav aizgājusi – tā par sevi atgādina ik uz soļa. Uz pārdomām vedina gan vēstures speciālistu lekcijas Ikšķiles Senioru skolā, gan nesen Dailes teātrī redzētais iestudējums pēc Remarka romāna «Trīs draugi» motīviem, kas stāsta par zudušo paaudzi pēc Pirmā pasaules kara. «Domājot par senākiem laikiem un arī mūsu valsts cīņu par neatkarības atgūšanu, visu laiku prātā velku paralēles ar Ukrainu un tās šodienas notikumiem, kuru nelabvēlīgs iznākums var pazudināt ukraiņu valsts neatkarību. Viņu cīņa šobrīd ir uz dzīvību un nāvi, bet cita ceļa jau nav,» saka Ludmila.

Viņas sāpe par Ukrainu ir ļoti personiska, jo Ludmilas dzīslās plūst ukraiņu asinis. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ukrainiete Justīne no Polijas devās peļņā uz Latviju, lai lauku darbos palīdzētu ģimenei nopelnīt iztiku. (Interesanta sakritība, ka aprīļa sākumā Latvijā dzimušajai meitenei no ukraiņu kara bēgļu ģimenes arī tika dots vārds Justīne.)

1939. gada 1. septembrī ar uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš, un Justīne vairs nevarēja nokļūt mājās. Polijā palika vīrs un dēliņš. Pēc teritorijas pārdales starp karojošajām valstīm, pa ciemu, kur dzīvoja Justīnes ģimene, tika novilkta demarkācijas līnija, un apdzīvotā vieta tika iekļauta Ukrainas PSR teritorijā. Vēl tagad Rietumukrainā, Ļvivas apgabalā, dzīvo Ludmilas radi. Justīnes vīramāte kopā ar vīra māsām devās uz Krimu, no kuras savukārt bija deportēti Krimas tatāri. Tāda bija tolaik valdošā politika. Savu dēliņu Ivanu Justīne sastapa tikai pēc 10 gadiem. Dēls tā arī palika dzīvot kopā ar vīra radiem.

Vīrs kara laikā pazuda bez vēsts. Justīne mēģināja Latvijā, Kokneses pusē, nodibināt ģimeni, bet tas viņai neizdevās – Ludmilas tēvs šai lomai nebija piemērots. Ludmilu viņa izskoloja viena pati, cik spēja, centās apgādāt zinātkāro meiteni, kura uz visu mūžu iemīlēja grāmatas un izmācījās par bibliotekāri.
«Bērnībā un jaunībā es tā pa īstam lasīju grāmatas – no vāka līdz vākam. Lasīju no sirds, tāpēc laikam arī kļuvu par bibliotekāri,» atklāj Ludmila. «Vēlāk, jau strādājot bibliotēkā, bieži vien bija jāizmanto cita lasīšanas metodika – jāiepazīstas fragmentāri ar grāmatas saturu, lai varētu informēt lasītāju, ko viņš var no šā daiļdarba sagaidīt. Visas bibliotēkā pieejamās grāmatas, protams, nebija iespējams izlasīt, tāpēc vajadzēja aprobežoties ar īsu apskatu.»
Tagad Ludmila atkal atgriezusies pie tradicionālā lasīšanas veida. Šobrīd viņa vairāk pievēršas izdevumiem, kas sniedz jaunu informāciju. Viena no jaunākajām grāmatām, ko Ludmila īpaši rūpīgi izstudējusi, ir žurnālista Imanta Liepiņa un līdzautoru kolektīva izveidotā «Ukrainas vēsture», kas iznāca pērnā gada vasarā – tikai dažus mēnešus pēc Krievijas militārā iebrukuma Ukrainā. Viens no autoriem ir Vidzemes Augstskolas profesors Gatis Krūmiņš, kurš viesojies arī Ikšķiles Senioru skolā un šajā izdevumā salīdzina Ukrainas un Latvijas ekonomikas vēsturi 20. gadsimta gaitā, parādot gan kopējo, gan atšķirīgo. Grāmatā ir ļoti aptverošs materiāls par Ukrainas vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām, ietverot Krievijas militāro iebrukumu 2022. gadā. Lai arī Ludmila ar ģimeni, kad tas vēl bija iespējams, daudzkārt viesojusies Ukrainā un tikusies ar turienes ļaudīm, šajā grāmatā uzzinājusi daudz jauna un vērtīga par šo viņai tik svarīgo un tuvo valsti.

Pirms Covid-19 pandēmijas Ikšķiles bibliotēkas paspārnē darbojās Senioru lasītāju klubiņš, kur neiztrūkstoši aktīvo dalībnieku vidū bija satopama arī Jēkabsonu ģimene. Ar savu nākamo vīru Artūru, kurš pēc Višķu Lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas tika norīkots darbā kolhozā «Juglas zieds», Ludmila iepazinās, kad strādāja Turkalnes bibliotēkā. Jautāta, vai Artūrs arī nāca uz bibliotēku lasīt grāmatas, Ludmila smaidot attrauc: «Nāca gan, bet grāmatas viņam bija otrajā plānā.» Nu jau ģimenē izaudzināti divi bērni – Vineta un Linards. Jēkabsonu dzimtu turpina arī četri mazbērni – divi puikas un divas meitenes. Dēla un meitas ģimenes dzīvo tepat tuvumā un nepieciešamības gadījumā vecākiem var palīdzēt. Vectētiņš savukārt piestrādā par dežurējošo šoferi – izvadā mazbērnus uz mācību vai ārpusklases nodarbībām.

«Es katru rītu mostos ar veselīgā dzīvesveida praktizētājas Ineses Ziņģītes padomu izpildi – kārtīgi norīvēties, visu dienu uzturēt možu garu un pateicību par katru nodzīvotu dienu. Priecājos par to, ka mani bērni ir atraduši vietu tepat Latvijā, un ļoti ceru, ka arī mani mazbērni dzīvos miera apstākļos,» tā teic Ludmila.

Aina Trasune,  Ogres Vēstis Visiem

Foto no Ogres novada pašvaldības, Tīnūžu Tautas nama, Lailas Zvirbulītes-Ērgles un personiskā arhīva 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksta «Ogres Vēstis Visiem» redakcija. #SIF_MAF2022