Šos mākslas darbus, mūsu kultūras mantojuma pērles, mēs nevarēsim skatīt klātienē, jo, padzirdējuši par šo izstādi, daži mūsu valsts politiskās kārtības noteicēji kļuva nervozi, sāka drudžaini domāt par to, vai tikai tas kādu neaizskars. Un, kā parasti, nevadījās no domas, ko mēs gūstam un ko zaudējam kā tauta. Vismaz man tāds iespaids radās no saņemtajiem zvaniem un nodotajiem mājieniem no tiem, kas, sev vien zināmu iemeslu dēļ, neuzdrošinās runāt ar mani personīgi.

Pret ko šiem mūsu dzīves noteicējiem bija iebildumi? Pret to, ka šie mākslas darbi atrodas privātā kolekcijā – tie atrodas Pjotra Avena fonda pārvaldījumā. Pret Pjotru Avenu ir sankcijas noteikusi ES, bet ne ASV. Es, protams, nezinu globālās spēles aizkulises, bet ASV lēmumi man šķiet Latvijas drošībai daudz būtiskāki un vērā ņemamāki. Es zinu arī to, ka Pjotrs Avens ir palīdzējis ukraiņiem, nosodījis Krievijas agresiju un izteicis gatavību savus līdzekļus ieguldīt Ukrainas un Latvijas izaugsmē. Pjotra Avena īpašumus draud konfiscēt kremlis, lai tos izmantotu kara finansēšanā.

Bet stāsts šoreiz ir nevis par miljardieri, bet gan par mums pašiem. Par mūsu divkosību, maziskumu, bailēm, nespēju vadīties no savām interesēm. Skumji smaidu, redzot, ka tie paši, kas skaļi postulēja mākslas atrautību no politikas un ideoloģijas, sašuta par Daugavpils “cenzūru” pret reliģiski aizskarošo darinājumu – krustā piestiprinātu dzimumlocekli, tagad ir gatavi, nepareizā īpašnieka dēļ, neļaut muzejam izstādīt 1925. –1940. gada latviešu mākslas darbus. Tātad faktiski mēs vēršam sankcijas pret savu kultūrvēsturi! Padomju laikā Purvīša un Rozentāla gleznas bija PSRS īpašumā. Vai latviešu pašapziņa un kultūras identitāte būtu ieguvusi, ja tādēļ, ka gleznas ir padomju režīma īpašumā, tās būtu liegts apskatīt, zināt par tām? Vai latvju dainas, kuru apkopošana tika sākta cara valdīšanas laikā, ir mazāk mūsu šī iemesla dēļ?

Ogres novada pašvaldība ir viena no tām, kas jau kopš reālā kara sākuma 2014. gadā sniedza atbalstu Ukrainai un tās cilvēkiem. Manu nostāju pret Putina Krieviju un darbus Ukrainas atbalstam katrs var redzēt publiskās informācijas vidē. Šo nostāju nekas nespēs mainīt. Tādēļ domāju, ka man ir morālas tiesības uzsvērt, ka galējības nav labas. Ir svarīgi, lai nejaucam mūžam mainīgo ikdienu un to, kas veido mūsu kodolu. Ir svarīgi, lai, cenšoties darīt labu, cīnoties par ideāliem un savas valsts nākotni, mēs saglabātu skaidru skatu uz to, kas un kādas ir mūsu nacionālās intereses.

Es aicinu aizdomāties par to, cik bieži cīņa par mūsu un Ukrainas interesēm no augstāko amatpersonu puses  ir tikai šķietamība – skaļu paziņojumu un asprātīgu epitetu veidā, tā vietā, lai tiktu darīti reāli darbi – slēgta robeža ar Krieviju, nekavējoties ieviests obligātais dienests, izraidīti vai tiesāti Latvijai naidīgie! Ir taču tik nesalīdzināmi vieglāk vērsties pret pirmskara mākslu, tā imitējot cīņu par Latvijas interesēm! Mums sava valsts jābūvē, cik vien iespējams ērta un derīga primāri mūsu tautai! Pie tā arī palieku!

Mēs šo izstādi noteikti noorganizēsim, kad būs nosēdušies politisko pārpratumu putekļi.

Egils Helmanis