Diezin vai eksistē arī atsevišķas atdalītas personības... Šī doma gan pa spēkam tikai īpaši stabiliem prātiem.
Ir tikai tas, kas ir pa vidu - starp.
Ir: es un viņš, es un tu, tu un viņa, viņa un es, viņa un viņas mīlestība pret viņu, viņš un viņa vientulība, es un mana nāve. Un tā tālāk. Tikai starp divām personībām kaut kas notiek. Vai arī – starp personību un objektu. Piemēram, "es un tu" ir pats seksīgākais pāris pasaulē; "es un mans zirgs" – sarežģīts baiļu un uzbudinājuma mikslis; "es un namu pārvalde"varētu būt naida pilns duets; "es un pilsētas ziema" kaut kas ļoti skumjš un auksts.
Tieši tādēļ cilvēki dažādos apstākļos ir tik ļoti dažādi. Viņa ir ievainots eņģelis – viņam, un liekulīga mele – man. Viņš ir draugs - man, bet citam - tiesnesis un slepkava.
Tātad, viss svarīgākais notiek tikai – kontaktā. Savukārt, viss pārējais ir fantāzijas un tukšums. Tavs "piedod" nozīmē to, ka es tev esmu vajadzīga, mans "piedodu" nozīmē, ka esmu gatava mainīties, lai viss turpinātos, vai vismaz skaista nobeiguma labad. "Paldies" un "lūdzu" ne vienmēr nozīmē pieklājību, bet bieži – savstarpējs esības apstiprinājumu.
Mēs nebūtu laimīgi, ja nezinātu vārdus "paldies", "lūdzu" un "piedod". Tad par to, ka pastāvam, būtu jāpārliecinās ar vārdu "skaužu", "dusmojos" un "neieredzu" palīdzību. Bet ir arī cilvēki, kuri citādi nemāk pateikt, ka viņi ir.
Katrā ziņā, otra cilvēka esības apstiprinājums – tā ir Galvenā Dāvana, ko viens cilvēks var dot otram. Laimīgi pāri dzīvo tam, lai apstiprinātu otra cilvēka esību ar "lūdzu", "paldies" un "piedod" palīdzību. Nelaimīgi pāri ar – "skauž", "esmu greizsirdīgs", "neieredzu", "situ" vai "iznīcinu" palīdzību. Vai arī "sit, tātad mīl."
Un, visbeidzot. Tāpat kā esības apstiprinājums ir pati lielākā dāvana, tāpat arī atteikšanās apstiprināt esību – ir vislielākais sods. Tieši te arī slēpjas cilvēcisko attiecību fenomena noslēpums – kad tas, kuru 33 reizes esmu pasūtījusi "trīs mājas tālāk" atgriežas pēc trīsdesmit ceturtās ceļazīmes uz tām pašām "trim mājām". Kādēļ? – Jo, tur, kur tu viņu nosūtīji, neviens viņam neapstiprina, ka viņš ir. Bet šeit vismaz es to daru.
Kontakts ar sevi.
Kontakts, jeb centrēšanās sevī - atbild uz jautājumu: "Kas es esmu?" Tas ļauj mums saprast, kas mums ir vajadzīgs, vai mums ir ērti, vai nav. Tas ļauj sajust ķermeņa sajūtas un emocijas. Centrēties nozīmē ‘uzlādēt’ sevi ķermeņa centrā, savā esībā. Centrēšanās nozīmē kontaktu ar savu esību un emocijām. Tas ir kontakts ar savu esību - nekur sevi nevedot un neko sevī neieguldot. Tas ir vienkāršs, viegls un dabisks. Mēs gluži vienkārši zinām, ka kaut ko jūtam un esam ar to mierā - bez jebkādām ķermeņa kustībām un spriedzes. Ja jūtam kaut ko, par ko būtu jāuztraucas, jāiet, jāpārvietojas, jākustas, jāpakasa, jānoslauka deguns, utt., tad neesam savā centrā.
Kontakts ar otru.
Kontakts ar otru, jeb iezemēšanās nozīmē kontaktu ar realitāti. Iezemējoties "uzlādējam" sevi no apkārtnes. Iezemēšanās nozīmē saskarsmi ar zemi, ar attieksmi, ar rīcību, ar runu. Kontaktēšanās punkti ar realitāti var būt rokas, pēdas, acis. Bez kontakta nenotiek pārmaiņas apziņā.
Lielākā daļa personības problēmu attiecas uz kontaktu. Ikvienam no mums ir vēlme pēc labāka kontakta vai nu ar sevi, vai ar pasauli, vai ar abiem. Ir interesanti izpētīt, kā cilvēks būvē vai tieši otrādi, kā pārtrauc kontaktu. Ir cilvēki, kuri vairāk ir kontaktā ar sevi, bet ir tādi, kuri ir vairāk kontaktā ar citiem. Citos cilvēkos kontakts ar sevi un citiem mijas.
Ja neesam kontaktā ar sevi, tad nespējam apzināties savas dziļākās emocijas, kā arī to, vai emocija ir autentiska vai rodas no kādiem iekšējiem blokiem, jeb aizsardzības mehānismiem. Kontakts ar citiem ļauj atrasties realitātē, vienlaicīgi komunicējot ar dažādiem cilvēkiem tā, lai tas nesāpinātu ne viņus, ne mūs. Svarīgi, lai vārdi, nolūki un sajūtas tiktu nodotas otram cilvēkam godīgā un nepārprotamā veidā.
Dažkārt "pretestība" kontaktam var būt arī veselīga. Tā var nozīmēt radošu reakciju uz pārmaiņām apkārtējā vidē. Bet ja pretestība kļūst par ieradumu, tad tā var kļūt fiksēta un patoloģiska.
Ja tilts starp divām personām – es pie tevis, un tu pie manis – nav labi nostiprināts, tad komunikācija var kļūt nomācoša, bloķēta, manipulatīva, pārāk pasīva vai pārāk aktīva.
Dzīve ir nepārtraukts kontakta un atdalīšanās process starp cilvēku un starp tiem, ar ko viņš ir attiecībās, piemēram, ģimene, mīļotie cilvēki, kolēģi, darba devēji. Kontaktēšanās un nošķiršanās, un atkal kontakts, un atdalīšanās, jeb citiem vārdiem izsakoties - sadalīta vienotība. Sadalīta vienotība nozīmē domu, jūtu un ķermenisku sajūtu apzināšanos, jeb ķermeņa un prāta apvienošanu vienotā veselumā.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
