Nupat Inese saņēma Ogres novada «Gada balvu kultūrā» nominācijā «Prieks radīt» par īstenotajām Laikmetīgās mākslas dienām «Trauslais Visums» Ķeipenē.

Zināms, ka pārvaldāmā kultūras nozare nav viegla un ne vienmēr pateicīga. Viens tevi var paslavēt, kāda tu malacīte, otrs nopelt – tu tak nekā te nedari! Laiks liktenīgā kārtā ar Inesi kopā savedis ne tikai skolā, kur meitenes tieksme pēc mākslas nebija slāpējama, bet arī daudzos, neskaitāmos kultūras gados, kopš viņas mamma Ausma, kas vadīja kultūras dzīvi, tik neatlaidīgi, labvēlīgi un gaiši piestaigāja uz mūsu mājām, ka padevos: apsolot mazo pirkstiņu, kultūra visu roku bija paņēmusi jau agrāk, bet nu neatgriezeniski. Vienkāršā un draudzīgā sarunā mēģināsim pārskriet gadiem, skarot būtisko un detaļas, kas tās pašas kultūras, dzīves summas saskaitāmie vien ir.

– Piedod, Inese, ka bez šī jautājuma nevaru. Jau bērnībā zaudēji savu mammu, kas gluži neviļus arī tevi ievadīja vēl tālāk un dziļāk tur, kur jau tik daudzus gadus esi, – neaptveramajā kultūras laukā. Viss sākas no ģimenes.

– Droši vien lieki teikt, ka ļoti mīlēju un mīlu savu mammu un sapņos satiekamies kā senāk, it kā gadu atstarpes nebūtu bijis… Jā, mostoties no miega, reizēm ap sirdi tik žēli, tik žēli… Man bija tikai 12 gadu, kad viņa aizgāja, māsai Maritai 15. Saulainajā laimes zemē, kuru saucam par bērnību, netrūka darbu, mīlestības, gaismas – arī mūzikas. Kad ciemojāmies pie vecvecākiem Zaubes pusē, daža laba ģimenes jubileja, tautiski svētki izvērtās skaistā ballē. Vectēvs, kuru nebija saliekuši skarbie Sibīrijas gadi, spēlēja mandolīnu, bajānu, mamma un viņas brālis akordeonu. Kad svētku galds bija pamielojis, laba mājas miestiņa iespaidā aizskalojās ikdienas pelēcība, vectēva acis raudzījās sapņainā tālumā, bet sastrādātie pirksti izvilināja skaistas, latviskas melodijas, arī viena otra Sibīrijas laika dziesma skanēja itin tīkami, apgaroti. Padziedājām līdzi, padejojām un dažkārt svinējām ne vien augstus svētkus, bet arī parastu, romantisku dienu, vakaru.

– Mīlestība uz mūziku, mākslu jau no bērnu dienām?

– Jā, mājās bija veseli mūzikai veltīti vakari. Sasēdāmies pie televizora kā kinoteātrī, klausījāmies gan klasiskās mūzikas, gan estrādes melodiju koncertus. Sevišķā goda vietā stāvēja Raimonda Paula plates, kuras nedrillējām, bet klausījāmies īpašos gadījumos – tad, kad laba noskaņa un sailgojusies dvēsele. Skolā biju aizrautīga zīmētāja, ar prieku un izdomu zīmēju mammas (Ķeipenes kopsaimniecības) kultūras namam afišas dažādiem sarīkojumiem, patika dekorēt zāli, zīmēt visu, kas iederējās attiecīgajam brīdim. Vēlāk sāku arī gleznot. Burtiski sajutu toreiz un jūtu tagad burvīgu gaismu, ko izstaro mūsu kultūras pils. Ir arī tā: tu ieej, piemēram, bibliotēkā un uzreiz sajūti, kā smaržo grāmatas, līdzīga aura arī kultūras namam. Lieki piebilst, ka kultūras elpa prasa daudz darba. Mammai patika strādāt, bet bērni parasti atdarina mammu.

– Jau skolas laikā biji ļoti pamanāma: spēlēji teātri, dziedāji korī, bet pie skolotājas Broņislavas Gradovskas apguvi lietišķo mākslu. Ar siltumu sirdī atceros pašu šūdināto kleitu modes skates. Mana izpratne toreiz un tagad saka: kleitas, blūzes bija elegantas, gaumīgas!

– Tu paver tematus veseliem stāstiem. Skolotāja Gradovska bija unikāla: kas pie viņas bija mācījies matemātiku, tam vēl šodien ar rēķiniem nav nekādu bēdu. Pie viņas bija kārtība. Grūti pateikt, kas mūs vadīja vairāk – respekts vai autoritāte, bet visdrīzāk, ka abi. Bet viens bija skaidrs, ja kaut ko iesākšu, tad līdz galam būs jātiek – gribi vai negribi. Pati brīnos, no kurienes uzradās tāda lieluma mānija: ja vajadzēja izšūt spilvenu, tad to pašu lielāko, ar neparastiem stūriem, musturiem, mežģīnēm. Ja jāšuj blūze, tad ar volāniem, cakām, bārkstīm, kruzuļiem. Neviens it kā uz to pārāk nespieda, bet pati gluži dabiski tiecos pēc precizitātes, skrupulozas izšūšanas, pacietīgiem dūrieniem un darba smalkuma. Īsāk sakot, nemeklēju vieglāko ceļu, un viss piedzima pats no sevis. Nezinu, vai to var saukt par uzņēmību, iekšēju spītu, bet vienmēr (arī tagad) gribas pierādīt sev, ka es to varu: nekas nav nepatīkamāks par paviršu vai pusratā pamestu darbu.

– Skolas korī vēl ietrāpījies pie Hildas Ogrēnas stingrā tvēriena?

– Jā, tvēriens bija stingrs! Reiz puikas bija sadomājuši kori nobastot. Visdrošākā slēptuve šķita gana plašā zēnu tualetes telpa. Redzam, nāk mūsu Hilda – klip, klap pa kāpnēm – taisnā ceļā atrauj puiku tualetes durvis: «Jūs man te ilgi tupēsiet? A nu marš uz kori!» Tumši sarkani kā bietes kukšu kukšiem visi metās uz mūzikas kabinetu. Skolotāja ar vienu pirkstu uz klavierēm samācīja balsis, diriģēja, un koris skanēja. Patiešām skanēja, arī dažos dziesmu svētkos startēja atzīstami. Mani lika otrajā balsī, jo varēju noturēt. Tā arī bija sava meistarība – sastādīt dziedātājus tā, ka balss turētāji līdzi dziedātājiem toni drošināja gluži vai ausī…

– Dzīve spieda skoloties ātri…

– Jā. Ieguvu bērnudārza audzinātājas (tagad pirmsskolas izglītības skolotājas) kvalifikāciju, bet savā specialitātē pastrādāju tikai kādus 4 mēnešus. Un tā – kopš 1990. gada janvāra esmu kultūras nama vadītāja. Mūsu kultūras pili gan sauc par Ķeipenes Tautas namu. Padomju laikā tas bija p/s Ķeipenes klubs, bet Atmodas dienās tika atjaunots sākotnējais nosaukums – Tautas nams. Muižas laikā ēka celta kā zirgu stallis, Latvijas brīvvalsts laikā pārbūvēts par Piensaimnieku biedrības namu, bet 1933. gadā biedrības sapulcē māju nolemts dēvēt par Tautas namu.

– Pašlaik notiek vērienīgi ēkas pārbūves darbi, un jau tagad priecājamies, par kādu kultūras kompleksu pārtaps esošā «Viļņu» māja. Kultūras plašumam un dziļumam?

– Arī mājīgumam ar izstāžu, konferenču un tāpat vien pasēdēšanas, relaksācijas iespējām… Saturs veidojas domās, sapņos, ēka būvējas neatlaidīgi, pamatīgi, protams, pateicoties novada domes un Egila Helmaņa lauku atbalsta līnijai.

– Šķiet, aizrautīgākā muzicēšana sākās skolotājas Irēnas Katanes laikā – koris, ansambļi «Sonante», «Konsonanse», dziesmu svētki gan rajonā, gan Ķeipenes gala (Madliena, Taurupe, Meņģele, Mazozoli) mazie dziesmu svētki gadu simteņu mijā…

– Ar Irēnas ienākšanu mūsu pagastā mūzikas kvalitātes latiņa un izpildījuma krāsainība pacēlās augstāk. Skolotāja spēlēja dziesmu pavadījumus, komponēja dziesmas, koncerti veidojās tik kvalitatīvi un apjomīgi, ka tos prasījās dalīt divās daļās, lai dziedātāji un klausītāji varētu ievilkt elpu. Muzikālajai dažādībai par godu klavieru pavadījumam dažreiz piespēlēja pašu audzēkņu trompetes, saksofons, trombons, solo dziedāja Zintis Graudiņš, dažreiz šo godu izpelnījās arī skolas direktors, kura vārds tev labi pazīstams. Neesi tik kautrīgs!

– Un kur vēl visas plašās un tālās koncertturnejas!

– Koncertu izbraucienos bieži devāmies ar veselu komandu: skolas bērnu «Sonante», pieaugušo meiteņu ansamblis «Konsonanse», reizēm mums piebiedrojās arī muzikanti Andris un Andris, lai pēc koncerta varētu nospēlēt arī balli. Bija draudzīga kompānija, jauka noskaņa, un arī pieprasījums pēc tādas muzikālas brigādes nebija nekāds mazais: Skrīveri, Madona, Aiviekste, Taurupe, Madliena, Zaube, Nītaure…

– Populāras bija Raimonda Paula organizētās Jāņu ziņģes… Kā jums tur veicās? Atceros, Mežotnē bija plūdi.

– Der atgādināt, ka uz lielo ziņģi varējām tikt, izejot cauri atlases sietam, kur pie žūrijas galda sēdēja arī pats Maestro Pauls. Bet nekas, atbrīvojāmies un rāvām vaļā bez bailēm. Kopā ar mani, Irēnu Katani, Marutu Grīnbergu, Ilzi Lielmani, Elīnu Ratmeisteri braši uzstājās arī sulīgie baritoni – Māris Astahovsksis, Aldis Paeglītis, Ivo Daugavietis. Jā, vienos Jāņos Mežotnē bija plūdi, bet mūs tie neskāra. Uz ziņģu finālu tikām arī atkārtoti, un tāda sadziedāšanās nekur nepazūd: noder vēl šo baltu dienu.

– Tavas kultūras līnija allaž bijusi tāda, ka jābalstās uz vietējiem māksliniekiem (bez ironijas!), tautas lietišķo mākslu ieskaitot. Ķeipeniešiem allaž bijuši arī savi un labi muzikanti…

– Mēģināšu saukt atmiņas secībā, iespējams, kādu arī piemirstot: Juris Spārniņš, Agris Spārniņš, Viesturs Madernieks, Viesturs Trasūns, Andris un Andris Upenieki, Guna Upeniece (Pitkevica), Ivo Daugavietis, Ēriks Kalnejs, Oskars Ancveriņš, Santa Kalniņa, Solvita Ungure… Burvīgas ballītes aizvadītas! Te nedrīkst nepieminēt, ka jaunajiem muzikantiem labus muzikālos pamatus ielika talantīgais Juris Spārniņš.

– Kad un kā tu aptvēri, ka lauku kultūras vadītājam jābūt arī piemēram, ka jādarbojas arī pašai? Atmiņā dzejas uzvedums, kura iespaidā neaizmirstami palikuši dzejnieka Rabindranata Tagores vārdi: «Ja tu aizvērsi savas durvis visiem saviem maldiem, tad arī patiesība paliks ārpusē.»

– Precīzi! Lai izdibinātu patiesību, dažkārt jāizbrien maldu džungļi, un arī tad tā nebūs īsti sasniedzama. Ka jādarbojas pašai, to zināju uzreiz! Nu kas tu par kultūras dzīves vadītāju, ja pats šajā pašdarbnieku mākslā nedari neko? Gar acīm slīd dzejas uzvedumi, lielie Jāņi ar līgotāju gājienu cauri pagasta centram, kur skats bija iespaidīgs: pusotra simta līgotāju (savējie un ciemiņi) labsirdīgi aplīgojām veikalus, iestādes, mājas. Īsti pašdarbnieciska tā amatieru māksla nav iespējama, jo bez profesionāli apgūtiem pamatu elementiem nevar ne mūzika, ne dziesma, ne deja. Mana stihija, iespējams, diezgan vienādi sadalījusies itin loģiski – gan tautiskā dejā, gan dziesmā, gan drāmā, gan dažādu kolektīvu vadīšanā. Joprojām vadu senioru deju kolektīvu «Veldze», un trinamies uz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem.

– Kā sokas pārējiem amatieru mākslas kolektīviem?

– Joprojām ierindā un labā kultūras formā jau pieminētais deju kolektīvs «Veldze», bērnu un jauniešu deju kolektīvs bezgala aizrautīgās, radošās un dedzīgās skolas direktores Agneses Lepses vadībā, kuri arī mērķē uz lielajiem svētkiem, savu formu mēģina turēt vidējās paaudzes deju kolektīvs «Dandzis» Ilzes Jankunas vadībā, Alda Račika vada amatieru teātri «Pūce», savu muzikālo, vokālo meistarību slīpē un apliecina sieviešu vokālais ansamblis «Sonore» Sanitas Vītumas vadībā.

– Kautrīgs jautājums. Vai tev un, iespējams, arī citiem kultūras ļaudīm neienāk prātā, ka lielajos Dziesmu un deju svētkos nebūtu kaut kas jāmaina?

– Kautrīga atbilde. Kritizēt lielus kultūras kanonus it kā nav piedienīgi. Bet, ja klusējam, tad nerunājam. Gribētos, lai svētkos varētu iztikt bez milzu pārspīlējumiem, mākslīgiem izskaistinājumiem un gluži vai neizbēgamiem biļešu veikaliem. Varētu iztikt arī bez citiem aizkulišu veikaliem, ko pavada voluntārisms arī mākslinieciskajā laukā, kad skaistā tautiskā deja it kā izaugsmes vārdā jāpapildina ar akrobātikas, baleta elementiem. Patriotiskā un sirsnīgā kopība ir daudz svarīgāka par modernizāciju, kas publikas acīs dažkārt iekrīt kā izrādīšanās. Arī lielkoncertu ilgumam nevajadzētu pārsniegt saprāta robežas. Kā teica kāda skatītāja, ka pēc koncerta vēl ilgi sāpējusi tā vieta, no kuras senčiem auga aste… Gribētos, lai svētkos vairāk ir svētku, labi mērķi, nevis pārspīlēti pašmērķi. Lai dominē dziesma, deja, daile, sadraudzība.

– Gadu gaitā par apbrīnas cienīgu fenomenu kļuvis mākslinieku plenērs Ķeipenē jaukajās augusta dienās. Kā tas sākās? Atceros it kā liktenīgu nejaušību, kad arī mūsmājās iemaldījās mazs pulciņš no kopas «Zaļā kurpe», kuras neaprobežots līderis rādījās Romāns Rudzītis. Šķiet, ka ar to arī viss sākās.

– Jā, sākās 2005. gadā ar «Zaļo kurpi». Krāsainajam rudenim jau gleznojoties, Romāns Rudzītis kādu nedēļu padzīvoja skolas dienesta viesnīcā. Apstaigāja Ķeipeni un šo to jau pagleznoja. Un tā jau 2008. gada augustā saorganizējām pirmo mākslinieku nometni ar plenēru (gleznošanu brīvā dabā). Saviem spēkiem bijām paremontējuši telpas un iekārtojuši mājīgu mitekli gaidītajiem viesiem mūsu pašu skolā. Klapatu netrūka un netrūkst: ēdināšana, transports, telpu uzkopšana, bet to visu ar uzviju atsver kultūras ieguvums.

Šajos gados esam arī bagātīgi apdāvināti ne vien ar garīgiem lādiņiem: vairākas mākslinieku gleznas rotā Tautas nama, skolas, pagasta ēku sienas. Vesela plejāde mākslinieku iemīļojuši Ķeipeni: Gunta Brakovska, Vita Beikerte (ogrēniete, kas nav izlaidusi nevienu plenēru), Juris Ģērmanis, Laine Kainaize, Maira Veisbārde, Ziedonis Bārbals, Ligita Caune, Valērijs Dičkovskis, Ieva un Tālivaldis Muzikanti…

– Kāpēc viņi izvēlas tieši Ķeipeni?

– Tas, ka mūsu zemīte bagāta gleznainiem kalniem, ezeriem, dīķiem, upītēm, ceļu gatvēm, pļavu līčiem un neskaitāmām burvīgām ainavām, arī nav mazsvarīgi, bet esam sadraudzējušies, uzkrāta organizatoriskā pieredze. Viens no māksliniekiem allaž izsakās tēlaini un klasiski: ir simtiem skaistāku vietu, varbūt daudz labāku ļaužu arī, bet mēs gribam pie jums!

– Ir bijuši burvīgi plenēru noslēguma vakari – ar noskaņu!

– Jā, varbūt tāpēc vien ir vērts pūlēties, lai pienāktu šādi vakari. Protams, dienā jau skatāmas mākslinieku izstādes ar fotografēšanos, autogrāfiem. Vakaros koncerti ar profesionālu mūziķu piedalīšanos. Dzeju lasījuši, piemēram, Ruta Štelmehere (arī māksliniece, gleznotāja), Amanda Aizpuriete, Aivars Eipurs, dzejnieks un literatūrzinātnieks Jānis Veckrācis, jauki muzicējis šarmantais duets «Mediante». Visus nenosaukt. Patiesībā plenēra laiks ir viens liels kultūras uznāciens. Laine Kainaize un Maira Veisbārde reiz līksmi stāstīja, ka gleznojušas vītolu gatvi pie «Zīlītēm», pienācis viens kulturāls pāris, vārds pa vārdam, un, gluži aiz rokas velkot, ieaicinājuši uz piecām minūtēm pasēdēt pie kafijas galdiņa – kādas trīs stundiņas… Laiks skrējis dedzīgās sarunās par to pašu: par mākslu, par dzīvi…

– Ar paviršu skatu liekas: nu kas tur par mākslu tādā mazā pagastā? Bet tās ir mazas, lielākas un lielas salas, kas veido veselu kultūras salu arhipelāgu.

– Nebiju iedomājusies, ka to var arī tā formulēt. Un patiesi! Mums ir tik daudz gaumīgi un rūpīgi izveidotu, apkoptu sētu. Pagasta centra ielas, trotuāri, atpūtas vietas un ar izdomu veidotās apstādījumu, puķu salas, mākslinieciskas pieturvietas ir daiļdārznieces Marutas Grīnbergas un viņas palīgu pamatīgi ieguldīts darbs. Bijušajā Ērgļi–Rīga dzelzceļa stacijā kopš Augusta Sukuta kino laikiem darbojas Komunikācijas centrs, kas vietvārda labskaņas dēļ tagad iegājies kā Kinostacija, kur arī Sergeja Eizenšteina muzejs, kas nu jau labu laiku Kristīnes Antonovas lietpratīgā pārziņā. Tur arī neliels dzelzceļa posms ar «Kadru tuneli», drezīnu, ko var iemēģināt katrs, tur milzu kino dievu galds, tur bāka, kas Morzes ābeces valodā signalizē Jura Podnieka vārdu. Ceļu Rīga–Ērgļi un Skrīveri–Līgatne pašā krustā «Krustiņu» mājas, kas iemantojušas romantisku nosaukumu – Krustiņu kvartāls, kuru itin mākslinieciski apsaimnieko Aivars Kalniņš ar savu dzīvesbiedri Signi. Šajā ēku ansamblī Signei sava keramikas darbnīca. Viena no mājas sienām apgleznota ar uzrakstu ukraiņu valodā «Slava Ukrainai!»

– Krustiņu kvartālā, Kinostacijā, Tautas namā izskanējuši tavas māsas Maritas dēla Ernesta Valta Circeņa un viņa jauniešu pulciņa profesionāli nostrādāti mūzikas koncerti. Ernests spēlē klavieru pavadījumus, labi iejuties konferansjē lomā, un vakari aizrāvuši.

– Jauni Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas studenti, jauni, azartiski dziedātāji, profesionāli instrumentālisti. Allaž fascinējis pianists Matīss Žilinskis, kas neslēpa savu sapni – spēlēt kā Raimonds Pauls… Un vēl pavisam nesen Raimonda Paula koncertā Maestro uzticēja viņam nospēlēt kādu viņa jaunības dienu skaņdarbu. Pēc uzstāšanās Maestro savā stilā Matīsam papliķēja pa plecu un paspieda roku!

– Varbūt sarunas beigās jāatgriežas pie tā, ar ko sākām? Nupat pelnīti ieguvi Ogres novada «Gada balvu kultūrā» nominācijā «Prieks radīt» par tevis īstenotajām Laikmetīgās mākslas dienām «Trauslais Visums». Liekas, ka tas nav atsevišķs notikums, sarīkojums, šķiet, ka tā ir še aprakstītā darba summa.

– Protams. Tas ir kultūras ansamblis, sava veida luga, koris, kur svarīga katra balss, kopaina, kopskaņa, kurā bez režisora, diriģenta neiztikt. Laikmetīgās mākslas dienas ritēja jau pieminētā mākslinieku plenēra laikā, un fināls izskanēja konkrētā vietā – Kinostacijas romantiskajā sētā. Ļaužu bija daudz. «Kadru tunelī» skanīgi un jūtīgi dziedāja koris «Pa Saulei», diriģentes Marta Ozolas iedvesmots, bija vesela koncertprogramma ar vairāku laikmetīgo mākslu sintēzi. Drošina lietpratēju draudzīgs atzinums, ka bija labi. Un varbūt balva arī gluži pelnīta.

– Mēdz teikt, ka garu distanci nedrīkst nobeigt spēji. Tālab vēl pāris atslābinošu jautājumu. Piemēram. Kas veicina cilvēciskas attiecības? 

– Spēja sarunāties. 

– Kas tās bojā? 

– Nespēja no būtiskā atsijāt nebūtisko. 

– Kad vari pati īsti izjust svētkus? 

– Kad varu izslēgt analīzi, tā saucamo profesionālo kretīnismu. 

– Ko novēli kultūras ļaudīm? 

– Turēt sevi un kultūru labā formā. Degt, bet nesadegt!

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem