Neatceros, vai galifē biksēs un hromādas stulmu zābakos staigājošais skolas direktors ar ādas mēteli arī teica kādus ievadvārdus, bet skaidri atceros, kā fizikas skolotājs Aleksandrs iznāca zāles priekšā un, nekāpjot uz skatuves, sāka kaismīgi runāt par grandiozo notikumu. Tas bija vienkārši fantastiski – tikko ap zemeslodi bija aplidojis cilvēks. Atceros, kā Aleksandrs teica: «Jūs iedomājieties, kādu spēku Jums vajadzētu pielikt, lai dūres lieluma akmeni varētu vienā sekundē aizmest no Lāčplēša kapiem līdz Ķegumam!» Runa bija par pirmo kosmisko ātrumu, ar kuru Jurijs Gagarins ar viņu sargājošo kapsulu tika uznests orbītā. Pirmklasniekam, protams, nebija nojēgas ne par brīvās krišanas paātrinājumu, ne par to, ka reālā kosmosa apgūšana abās okeāna pusēs ir attīstījusies, tikai pateicoties vācu inženieru fantastiskajām iestrādēm. Lielāka vai mazāka, bet sajēga nāca vēlāk. Par laimi, par abām lietām.
Tā vai citādi, Aleksandrs āķi lūpā bija ielicis jau no pirmās klases. Sāku arvien biežāk celt acis augšup un lasīt par kosmosu. Skolotāja Broņislava Saratova atceras, ka Kudiņš mēdzis atkārtot: «Broņa, astronomija ir ļoti sarežģīta zinātne, bet visi mīlētāji skatās zvaigznēs...» Pirmajā klasītē man patika klasesbiedrene Dace Kaņepone, bet zvaigznēs es raudzījos viens pats. Pēc astoņiem mēnešiem par kosmonauta skafandra masku, uz kura ķiveres pieres daļas bija uzzīmēti četri lieli sarkani kirilicas burti «CCCP» (PSRS), no toreizējā skolas direktora Zigfrīda Kupča, kurš tobrīd bija tērpies uzvalkā, Jaungada sarīkojumā pašrocīgi saņēmu A. Volkova grāmatu «Zeme un debess». Tā gan nebija grāmata par kādām garīgām lietām, bet gan par astronomijas vēsturi. No tā brīža intensīvi sāku interesēties gan par kosmosu, gan fizikālām lietām vispār. Radās sapnis ieskatīties teleskopā. Jūsmoju par Ļeonova iziešanu atkātā kosmosā, nezinot, ka šis attapīgais vīrs bija izlaidis no skafandra gandrīz visu skābekli un reizē arī «garu», lai tikai tiktu atpakaļ kapsulā «Voshod». Kādu strēķi sapņoju kļūt par kosmonautu, kas lidos uz Marsu. Tas sekmēja gan interesi par tehniskām lietām, gan fiziskās aktivitātes. Lepni stāstīju tēvam, ka tūlīt, tūlīt krievi izkāps uz Mēness. «Mazais duraks, kurš tad tos plikadīdas turp vedīs?» Nodomāju – laikam jau tēvs ir pārklausījies «naidīgo» «Amerikas balsi».
Sapnis ieskatīties teleskopā saglabājās kādu ceturtdaļgadsimtu. Tā kā ar tehniku saistīto interešu daudzveidība auga, tad pašdarinātā teleskopa būve allaž tika atlikta. Vidusskolā bija astronomija. Fizikas kabineta teleskopu, par kura esamību uzzināju tikai pēc vidusskolas, skolotājs Kudiņš rūpīgi sargāja no zinātkāro skolēnu garajiem matiem un pirkstiem. Kādēļ tā? Var jau būt, ka bija kāds augstāko priekšnieku vai dabasspēku rīkojums. Bet, ja skats uz lietām pozitīvi, tad tas deva iespēju izvēlēties citas darbības sfēras, nevis interesējošo astronomiju. Pie teleskopa tiku gan – gadus piecpadsmit pēc vidusskolas nopirku mazlietotu spoguļteleskopu.
Mēs esam labestīgo «puķubērnu», hipiju, atdarinātāju paaudze. Būtiska atšķirība no hipijiem – vairākums zāli nesmēķēja un brīvā mīlestība redzamā formā piekopta netika. Kā nu kurš – vieni trinkšķināja ģitāras, citi dziedāja, trešie klausījās bītlus, bet gandrīz visi nēsāja bītlenes, minisvārkus un platstaru bikses – «kļošenes». Puiši, protams, audzēja garus matus. Kā īsts komunists, Aleksandrs pret to visu aktīvi cīnījās. Dažs labs skolnieks tika «grauzts» kā tāds sausiņš bez sāls. Rutiņa (Frīdenberga) ap skolu veidoja Skaistumu apstādījumu izskatā, bet Aleksandram taču bija jāveido paaudze, kura spēs izdzīvot gaišā komunisma apstākļos. Jānis Skudra, piemēram, spēlēja klarneti, un īsi mati neatbilda instrumenta izmēriem, kādēļ garie mati pirms fizikas stundām tika aizbāzti aiz apkakles, lai tie «nedurtos acīs» (no B. Saratovas atmiņām). Piecdesmitajos un sešdesmito gadu sākumā apkarojamie objekti esot bijušas zeķbikses un lodīšu pildspalvas. «Pareizie» un principiālie ir bijuši visos laikos – cīņa par šķietamo pareizību ir mūžīga, kamēr vien pastāv cilvēku pasaule.
Paradoksāli, bet vismaz 1969., 1970., 1971. un arī citos gados no republikas fizikas olimpiādēm tika atvestas godalgas. Nesaprotami, bet acīm redzami, ka pseido-puķubērnu garajos matos bija aizķērušās kādas zināšanas par fiziku. Tā nu tas ir – uzdīgušu sapni var nomākt, bet tā vietā aug citi – kā savulaik Aleksandra Kudiņa paša un ģimenes pārtikšanai audzētās tulpes.
Noslēdzot stāstu par teleskopu, gribu piemetināt, ka Pēterītis teleskopu netur skapī. Mēness, zvaigznes un saules aptumsums rādīts meitām, kad viņas bija mazas. Tagad teleskops atdots igauņu meitenei Merikei, pirmajam dzīvajam cilvēkam, kuru somu armijas helikopters izvilka no ledainā un trakojošā Baltijas jūras ūdens 1994. gada septembra beigās pēc lainera «Estonia» katastrofas. Tikai «nieka» četrarpus stundu cīņa ar stihiju vienai bez jebkādiem glābšanas līdzekļiem, pat bez peldvestes, pilnīgā tumsā, ledainā ūdenī, stiprā vētrā. Ja es spētu uzrakstīt himnu Dieva labvēlībai un Veiksmei, tad es to uzrakstītu tieši par šo konkrēto gadījumu. Tā kā es to pagaidām nemāku, tad mans niecīgais ziedojums ir mans sapnis, kuru pirms daudziem gadiem uzbūris skolotājs Kudiņš. Paldies skolotājam – Merike rāda «dzīvas» planētas un zvaigznes Latvijas jauniešiem ar īpašām vajadzībām, tajā skaitā arī no Lielvārdes.
Šķērsu dienu saule teka,
Naktī šķērsu mēnestiņš,
Dieviņš zvaigznes rakstā lika,
Nakts par īsu saskaitīt.
/Latviešu tautasdziesma/
Elektronikas inženieris, sapņotājs Pičs, no dokumentālo filmu cikla «Sarunas ar novadniekiem», Ogres Vēstis Visiem