Lauksaimniecības nozare var lepoties ar izcilu lobiju Eiropas Savienības politiskajās aprindās. Lauksaimniecības zemju īpašnieku dzīves kvalitātes uzlabošana kā mērķis pilnībā tiek īstenots. Taču no valstu kopējo interešu viedokļa tāda politika man nešķiet pareiza. Pats princips – jo lielākas ir nekustamā īpašuma platības, jo lielāku publisko finansējumu to īpašnieks saņem.

Eiropas Savienībā 80% subsīdiju tiek sadalītas starp 20% lauksaimniecības zemju īpašnieku, bet Latvijā šī proporcija ir aptuveni šāda – 60% naudas pie 6% zeme īpašnieku. Atbalsts, kā to konstatē mazo lauksaimnieku organizācijas, mērķēts uz šauras lauksaimnieku grupas – industriāli strādājošu konvencionālo saimniecību – stiprināšanu.

Kopumā līdz 2027. gadam Latvijas lielie lauksaimniecības zemju īpašnieki savā starpā sadalīs 3,4 miljardus eiro. Labi viņiem. Taču tas, ka pa milzīgu lauku brauc caur satelītu no Vācijas vadāms kombains kosmosa kuģa vērtībā nekādi neuzlabo ārpus Rīgas dzīvojošo cilvēku labklājību un demogrāfisko situāciju valstī. Tas vairo vienīgi zemes īpašnieka turīgumu, piesaistot ES nodokļu maksātāju naudu. Tāda lauksaimniecības politika nešķiet nedz gudra, nedz tālredzīga.